KOSMOSA TIRGOŅI

F. POLS M.KORNBLŪTS

fantastikas pasaulē

IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGĀ 1968

No angļu valodas tulkojuši M. ANDERSONE un V. JANSEVICS

Mākslinieks 0. MEDNIS

Mūsu planētas iedzīvotā­jiem uz Zemes kļuvis par šauru, tāpēc cilvēku skatieni pievērsti Venērai. Tā sola daudzas priekšrocības un ienesīgus peļņas avotus, un starp divām ASV reklāmas aģentūrām izvēršas sacen­sība par Venēras izmanto­šanas pirmtiesībām. Būtībā tā ir nevis sacensība, bet kapitālismam parastā nesau­dzīgā un netīrā konkurences cīņa.

Notikumu virpulī tiek ierauts arī augstākās kate­gorijas reklāmas darbinieks Mets Ransteds, kuru cenšas nobīdīt pie malas viņa ieceru pretinieki.

Darbība risinās uz sav­dabīga greznības un naba­dzības pasaules fona. Vien­laikus ar sarežģītas tehnikas attīstību vērojams degvielas trūkums. Tiek ražots tūksto­šiem dažādu dzērienu, bet skolēni ēd «atjaunotas» ga­ļas bifštekus. Amerikas Sa­vienoto Valstu pārapdzīvo­tības draudi vieš cilvēkos nedrošību.Spējīgajam jauneklim jā­pieliek visi spēki, lai sarež­ģītajās situācijās saglabātu dzīvību, atgūtu agrākās tie­sības un mī]otās sievietes draudzību. Vai viņam tas izdodas? Uz šo jautājumu lai atbild romāns «Kosmosa tirgoņi».

KOSMOSA TIRGOŅI

F. POLS M.KORNBLŪTS

fantastikas pasaulē

1

Torīt ģērbdamies, es domās pār­cilāju garu statistikas skaitļu rindu, visu noklusējamo un pār­spīlējamo — visu to, ko viņi vēlējās dzirdēt manā pārskatā. Mana no­daļa — Ražošanas sektors — bija ļoti cie­tusi darbinieku biežās mainīšanās un slimo­šanas dēļ, bet darbs neveicas, ja nav cilvēku, kas strādā. Tomēr bija maz ticams, ka valde to uzskatīs par attaisnojošu iemeslu.

Es ieberzēju seju ar depilatorajām ziepēm un pabāzu zem strūkliņas, kas lēnām tecēja no saldūdens krāna. Tā, protams, bija izšķēr­dība, bet es taču maksāju nodokļus, turklāt no sālsūdens man iekaisa sejas āda. Vēl ne­biju noskalojis pēdējo ziepjaino bārdas ru­gāju, kad ūdens strūkliņa apsīka. Klusi lādē­damies, pabeidzu skaloties sālsūdenī. Pēdējā laikā tā atgadījās visai bieži; daži te vainoja «konsu» sabotierus. Visā Ņujorkas Ūdens ap­gādes korporācijā tika pārbaudīta pilsoņu lojalitāte, tomēr līdz šim no tā labāk nebija kļuvis.

Uz brīdi manu uzmanību piesaistīja tele­vīzijas rīta ziņas uz ekrāna, kas atradās virs tualetes spoguļa. Prezidenta vakardienas runa, kadrs ar masīvo, sudraboto Venēras raķeti Arizonas smiltājos, nemieri Pa­namā … Tiklīdz skaņu lentē bija noskanējis stundas ceturkšņa signāls, es izslēdzu tele­vizoru.

Liekas, atkal nokavēšos. Tas, protams, nenoskaņos valdes vīrus man par labu.

Piecas minūtes es gan ietaupīju, uzvHk- dams to pašu vakardienas kreklu, lai neva­jadzētu pārlikt aproču pogas tīrajā, un atstā­dams neizdzertu brokastu sulu uz galda, kur tā sasils un saglumēs. Toties piecas minūtes aizkavējos, pūlēdamies sazvanīt Ketiju. Ne­viens nenāca pie telefona, un darbā es iera­dos ar nokavēšanos.

Par laimi — un tas bija nepieredzēts ga­dījums — arī pats Faulers Sokens nosebojās.

Faulers bija mūsu iestādē ieviesis paražu reizi nedēļā pirms darba sākuma uz piec­padsmit minūtēm sapulcināt valdes locekļus. Kantora darbiniekus un stenogrāfistes tas turēja pastāvīgā sasprindzinājumā, bet pašam Fauleram nekādas grūtības nesagādāja. Viņš tikpat katru rītu ieradās kantorī, un «rīts» viņam sākās līdz ar saules lēktu.

Bet torīt es vēl paspēju pirms sanāksmes paķert no galda sekretāres sastādīto pār­skatu. Kad Faulers Šokens ienāca, pieklājīgi atvainodamies par nosebošanos, es jau sēdēju savā vietā galda galā mierīgs un pašpārlie­cināts, kā jau Faulera Šokena darbiniekam pieklājas.

—   Labrīt, — Faulers sveicināja, un mēs visi vienpadsmit tikpat idiotiski kā vienmēr nomurminājām atbildi. Viņš neapsēdās, bet, kājās stāvēdams, kādu minūti vai pat ilgāk vērīgi un tēvišķi noraudzījās uz mums. Tad kā vienas dienas tūrists lielpilsētā viņš cieši un jūsmīgi pārlūkoja visu telpu.

—   Esmu bieži domājis par mūsu konfe­renču zāli, — viņš beidzot ierunājās, un arī mēs visi pārlaidām acis telpai. Tā nav ne liela, nedz arī maza, apmēram desmit reiz divpadsmit metru. Bet tā ir vēsa, labi apgais­mota un visai impozanti iekārtota. Gaisa re­gulēšanas ierīces veikli noslēptas aiz atjau­tīgi izveidotām frīzēm. Grīdsegas mīkstas un biezas. Visas mēbeles līdz pēdējam sīku­mam izgatavotas no īsta laba, dabiska koka.

Faulers Sokens turpināja:

—   Mums ir jauka konferenču zāle, draugi. Tā arī jābūt, jo Faulera Sokena asociācija ir lielākā reklāmas aģentūra visā pilsētā. Mēs gadā nopelnām par veselu miljonu vairāk nekā pārējie. Un, — viņa skatiens atkal pār­slīdēja visiem klātesošajiem, — man liekas, jūs visi piekritīsiet, ka tas ir pūļu vērts. Sajā zālē laikam gan neatradīsies neviens, kuram nebūtu vismaz divistabu dzīvoklis. — Viņš pamirkšķināja man ar aci. — Pat vecpuišiem. Runājot par sevi, varu teikt: esmu iekārto­jies labi. Mana vasarnīca atrodas pie viena no lielākajiem Longailendas parkiem. Jar gadiem ilgi uzturā lietoju olbaltumvielas tikai svaigas gaļas veidā. Ja vēlos izlaist līkumu, tad braucu savā «kadiljakā». Trū­kums pie manām durvīm nekad nav klauvē­jis. Un ikviens no jums, manuprāt, var apliecināt to pašu. Taisnība, vai ne?

Noieta pētījumu nodaļas vadītāja roka uz­šāvās gaisā, un Faulers pamāja viņam ar galvu.

—   Ko teiksiet, Metjū?

Mets Ransteds ļoti labi zināja, kas jādara, lai tiktu pie treknāka kumosa. Viņš izaicinoši palūkojās apkārt.

—   Es tikai gribu apliecināt, — un lūdzu to protokolēt, — ka pilnīgi piekrītu misteram Sokenam, simtprocentīgi un bez ierunām, — viņš kā skaldīt noskaldīja.

Faulers Šokens nolieca galvu. — Paldies, Metjū! — Šoreiz pateicība bija neviltota. Pa­gāja kāds brīdis, līdz viņš varēja turpināt. — Mēs visi zinām, — viņš sacīja, — kam mums par to jāpateicas. Mēs visi atceramies «Starrzelius» vēsturi, atceramies, kā iezīmē­jām kartē «Indiastriju». Pirmo sfērisko trestu! Apvienojām visa kontinenta dzīles vienā ražošanas kompleksā. Abos pasākumos celmlauži bija Sokena līdzstrādnieki. Ne­viens nevar apgalvot, ka mēs būtu peldējuši pa straumi. Bet tā jau ir pagātne.

Draugi! Gribu jums ko jautāt. Atbildiet man pavisam atklāti. Vai tiešām mēs sākam izčākstēt?

Viņš nesteidzīgi ielūkojās katrā sejā un likās neredzam pacelto roku mežu. Lai dievs man piedod, to vidū bija arī manējā. Pēc tam viņš pamāja vīram, kas . sēdēja viņam labajā pusē.

—   Izsakieties jūs pirmais, Ben, — viņš teica.

Bens Vinstons piecēlās un patīkamā bari­tonā iesāka:

—   Runājot Rūpnieciskās antropoloģijas nodaļas vārdā, sacīšu: noteikti nē. Paklausie­ties pusdienas ziņu biļetenu par mūsu jaunā­kajiem sasniegumiem! Bet labāk atļaujiet man pašam īsi par to pastāstīt. Saskaņā ar naktī saņemtajām ziņām visās pamatskolās austrumos no Misisipi tagad lieto mūsu ieteiktos skolēnu brokastu sainīšus. Sojas de­siņas un atjaunotās gaļas bifšteks (pie galda nebija neviena, kas nenodrebinātos, iedomā­joties sojas desiņas un atjaunotās gaļas bif­štekus) iesaiņoti tādas pašas zaļuma nokrā­sas turziņās kā firmas «Universal» produkti. Bet konfektes, saldējumu un šokolādes ciga­retes bērniem var nopirkt «Starrzelius» kom­pānijas spilgti sarkanajā iesaiņojumā. Kad šie bērni būs lieli, — viņš triumfēdams pacēla acis no savām piezīmēm, — un tas, pamato­joties uz mūsu datiem, būs apmēram pēc piecpadsmit gadiem, firmas «Universal» ra­žojumus neviens vairs nepirks, tā bankrotēs un galīgi pazudīs no pasaules tirgus!

Skaļu aplausu pavadīts, Bens Vinstons ap­sēdās. Arī Šokens sita plaukstas un līksmi vērās mūsos. Es cītīgi paliecos uz priekšu ar sejas izteiksmi «numur viens», kura pauda dedzību, saprātu un kompetenci. Bet biju pū­lējies velti. Faulers pamāja kalsnajam cilvē­kam, kas sēdēja blakus Vinstonam — Harvijam Bruneram.

— Lieki atgādināt, ka Pārdošanas noda­ļai ir savas specifiskas problēmas, — Har- vijs iesāka, piepūzdams plānos vaigus.

—  Varu apzvērēt, ka visa mūsu sasodītā val­dība čum un mudž no «konsiem». Jūs jau. zināt, ko tā izdarījusi: aizliegusi radio reklā­mas pārraidēs pircēju ietekmēšanai lietot in­fraskaņas, kuras, neiedarbojoties uz dzirdes orgāniem, iespiežas patērētāju apziņā. Mēs savukārt atbildējām ar tādu vārdu sarakstu, kuri asociējas ar visparastākajiem neirozes un psihisku traumu gadījumiem mūsdienu Amerikas dzīvē. Valdība tomēr paklausīja drošības dienesta dīvaiņiem un aizliedza pro­jicēt mūsu reklāmas uz lidmašīnu logiem, bet mēs devāmies prettriecienā. No laborato­rijas man ziņo, — viņš pamāja pāri galdam Pētniecības nodaļas direktoram, — ka drīz izmēģināsim jaunu sistēmu, kura iedarbosies tieši uz acs tīkleni.

Un ne tikai to vien, mēs iesim vēl tālāk. Kā piemēru gribētu minēt kafita reklā … — viņš pusvārdā aprāvās un turpināja čukstus:

—   Piedodiet, mister Šoken, vai firmas Dro­šības dienests ir pārbaudījis šo telpu?

Faulers Šokens pamāja ar galvu. — Viss ir pilnīgā kārtībā. Šeit nav nekā cita kā vie­nīgi Valsts departamenta un Pārstāvju palā­tas ierīkotās parastās noklausīšanās ierīces. Bet tās mēs, protams, barojam ar iepriekš sa­gatavotu informāciju.

Harvijs nomierinājās.

— Tātad par to pašu kafitu, — viņš sacīja. — Mēs to reklamējam piecpadsmit lielākajās pilsētās. Mūsu noteikumi ir visparastākie: ikvienam, kurš to vēlas, mēs trīspadsmit ne­dēļas pēc kārtas piesūtām nobaudīšanai bez­maksas kafita paraugus, pēc tam iz-sniedzam tūkstoš dolāru prēmiju skaidrā naudā un fi­nansējam nedēļas nogales atpūtu Ligūrijas Rivjerā. Bet… un te nu es jums uzticēšu to, kas, manuprāt, padara šo pasākumu pa­tiešām grandiozu: katrs kafita paraugs satur trīs miligramus vienkārša alkaloīda. Tas ir pilnīgi nekaitīgs, tomēr nenovēršami izveido ieradumu. Pēc desmit nedēļām patērētājs ir mums kabatā uz mūžu. Izārstēšanās maksātu vismaz piecus tūkstošus dolāru, tāpēc viņam izdevīgāk dzert kafitu arī turpmāk — trīs tases katrā ēdienreizē un pa krūzei katru nakti pie gultas. Tieši tā, kā rakstīts uz kārbas.

Faulers Šokens staroja, un es atkal uzplāju sev uz sejas izteiksmi «numur viens». Har- vijam blakus sēdēja Tildija Matisa — Šokena personīgi izraudzītā kadru pārzine. Bet viņš sievietēm nekad neļāva runāt valdes sēdēs, un Tildijai blakus sēdēju es.

Domās jau sacerēju savas pirmās frāzes, kad Faulers Šokens, man vārdu nedevis, smaidīdams noteica:

— Es neuzklausīšu katru sekciju atsevišķi. Mums nav tik daudz laika. Bet jūs jau esat atbildējuši, džentlmeņi. Un atbilde man pa­tīk. Līdz šim jūs esat veikuši ikvienu uzde­vumu. Tāpēc gribu jums šodien izvirzīt jaunu.

Viņš piespieda kādu pogu uz vadības pults un apsviedās apkārt grozāmajā krēslā. Telpā nodzisa gaisma. Projicētā Pikaso glezna aiz Šokena krēsla pamazām izzuda, atsegdama ekrāna virmojošo virsmu. Uz tās lēnām sāka veidoties jauns attēls.

Es to šodien jau biju redzējis sava televi­zora ekrānā virs tualetes spoguļa.

Tā bija Venēras raķete, tūkstošpēdu bries­monis, seno laiku slaidā Fau-2 un druknās Mēness raķetes uzblīdusi atvase. To vēl ie­tvēra tērauda un alumīnija sastatnes, kuras mudžēt mudžēja no sīkām figūriņām, kas zi­bināja zili baltas metinātāju liesmas. Kadri acīm redzami bija filmēti senāk, jo rādīja ra­ķeti tapšanas stadijā — tādu, kāda tā bija pirms vairākām nedēļām vai mēnešiem, ne­vis startam sagatavotu, kādu to biju redzčjis šorīt.

Balss no ekrāna svinīgi, bet nebēdājot par formulējuma precizitāti apgalvoja:

«Šis ir kuģis, kas metīs tiltu uz zvaig­znēm!»

Pēc dobjās balss pazinu vienu no Skaņu efektu nodaļas diktoriem, bet tekstu, bez šau­bām, bija sacerējusi kāda no Tildijas scenā- ristēm. Nepārspējamā paviršība, kas jāva Venēru sajaukt ar zvaigzni, liecināja, ka au­tore var būt tikai kāda no Tildijas darbi­niecēm.

«Ar šo kuģi mūsdienu kolumbi dosies kos­mosā,» balss turpināja. «Sešarpus miljonu tonnu tērauda un iegrožota zibens — pārvieto­šanās līdzeklis un mājoklis tūkstoš astoņi simti cilvēkiem līdz ar visu, kas nepieciešams dzīves uzsākšanai pavisam citā pasaulē. Kas ceļos šajā kuģī? Kuri būs tie laimīgie, kas pirmie iekaros jaunās pasaules bagātās, ne­skartās zemes? Atļaujiet jūs iepazīstināt ar dažiem no viņiem: vīrs un sieva — divi dros­minieki …»

Balss nerimās. Uz ekrāna parādījās pa­prāva priekšpilsētas istaba agrā rīta stundā. Bija redzams, kā vīrs iebīda gultu sienā un noņem bērnu stūrīša aizžogojumu, bet sieva uzgriež automātiskā brokastu izsniedzēja nu­muru un sastata galdu. Sēdēdami pie galda, uz kura starp sulu traukiem un bērnu azaidu, protams, kūpēja arī pa krūzītei karsta ka­fita katram, viņi, it kā viens otru pārliecinā­dami, runāja par to, cik gudri un drosmīgi rīkojušies, pieteikdamies par Venēras raķe­tes pasažieriem. Pēdējam jautājumam no ma­zuļa mutes («Māmiņ, kad es izaugšu liels, vai es drīkstēšu ņemt līdzi savus mazos pui­sīšus un meitiņas uz kādu tikpat jauku vietu kā Venēra?») sekoja vesela virkne fantas­tisku ainavu, kas rādīja Venēru tādu, kāda tā izskatīsies ap to laiku, kad mazais būs pieaudzis, — ar zaļām ielejām, kristāldzid­riem ezeriem, brīnišķām kalnu tālēm.

Reportāža nenoliedza, bet arī ne ar vārdu nepieminēja hidroponiku un desmitiem gadu ilgstošas neērtības hermētiski noslēgtajās kabīnēs, grūtības, kas būs jāizcieš pirma­jiem pārceļotājiem, apgūstot Venēras bez- skābekļa atmosfēru un darbojoties bezūdens apstākļos.

Raidījumam sākoties, pavisam neapzināti biju iedarbinājis sava pulksteņa hronometru. Kad seanss beidzās, uzmetu acis rādītājiem: deviņas minūtes! Tas bija trīsreiz ilgāk par likumīgi atļauto komercsludinājumu laiku. Veselu minūti ilgāk par mūsu parastajiem raidījumiem.

Tikai krietnu brīdi pēc tam, kad bija iede­gusies gaisma, sākušas kūpēt cigaretes un Faulers Šokens jau iesilis uzmundrinošā runā, es atskārtu, kā tas vispār bijis iespē­jams.

Faulers Šokens sāka nesteidzīgi, pa ap­linkus ceļiem, kas bija kļuvuši par mūsu pro­fesionālās mākas neatņemamu sastāvdaļu. Šefs aicināja mūs atcerēties reklāmas vēs­turi — sākot ar pārdevējas primitīvo uzde­vumu iztirgot mājamatniecības ražojumus un beidzot ar mūsdienām, kad reklāma ra­dījusi jaunas rūpniecības nozares un pašos pamatos pārvērtusi visas pasaules tautu ieražas, lai apmierinātu komercijas vajadzī­bas. Savā runā viņš neaizmirsa pieminet, kādu ieguldījumu reklāmas attīstībā devusi

Faulera Sokena asociācija ar savu vareno iz­augsmi. Pēc tam viņš atgādināja:

—   Jūs visi, mani kungi, zināt veco teicienu «pasaule ir mūsu austere». Mēs to tiešām esam padarījuši par savu. Bet nu mēs esam šo austeri jau norijuši. — Viņš rūpīgi iz­dzēsa cigareti. — Esam to norijuši, — viņš atkārtoja. — Mēs vārda tiešā un pārnestā nozīmē esam iekarojuši zemeslodi un, tāpat kā Aleksandrs Lielais, brēcam pēc jaunām teritorijām, kuras varētu iekarot. Un tur, — viņš pamāja uz ekrānu sev aiz muguras,

—   tur jūs redzējāt pirmo no šīm jaunajām pasaulēm.

Kā jūs jau būsiet nomanījuši, nekad ne­esmu izjutis simpātijas pret Metu Ranstedu. Viņš ir visīstākais misters Spiegs, un man ir aizdomas, ka viņš noklausās pat mūsu iekšējās telefona sarunas. Viņš noteikti jau sen bija izspiegojis Venēras projektu, jo pat cilvēks ar ģeniālu uztveri un reakcijas spēju nebūtu varējis sacerēt tādu runu tik īsā laika sprīdī. Kamēr mēs pārējie vēl cen­tāmies sagremot to, ko Faulers Šokens bija mums pavēstījis, Ransteds jau atkal rausās kājās.

—   Džentlmeņi, — viņš dedzīgi iesāka,

—   tas patiešām ir ģēnija cienīgs darbs. Tā nav vis kaut kāda Indija. Un tā nav parastā prece, kas šoreiz jāreklamē. Ir pārdodama ve­sela planēta! Es apsveicu jūs, Fauler Šoken, jūs, jaunās pasaules Klaivu, Bolivaru, Džonu Džeikobu Astoru!

Kā jau teicu, Mets runāja pirmais, bet tad cits pēc cita cēlās kājās pārējie un atkārtoja aptuveni to pašu. Ari es. Tas bija viegli, es to biju darījis gadiem ilgi, Ketija mani ne­parko negribēja saprast, un es jokojot centos viņai ieskaidrot, ka tas ir tikpat kā reliģisks rituāls vai tradīcija — līdzīga šampānieša pudeles sadauzīšanai pret kuģa priekšgalu vai nevainīgas meitenes upurēšanai pļaujas svētkos. Bet pat jokojot es nekad neatļāvos salīdzinājumu, ka pats esmu apmēram tāds kā upurjērs. Domāju, ka neviens no mums, izņemot varbūt Metu Ranstedu, nebūtu ar mieru iedzīvošanās dēļ vien barot ļaudis ar narkotiskām vielām. Bet, klausīdamies Fau­lera Sokena runā, paši savu aizrautīgo rep­liku apmāti, mēs bijām spējīgi uz visu, lai tikai pakalpotu savam biznesa dievam.

Es ar to negribu teikt, ka esam noziedz­nieki. Alkaloīds kafitā, kā norādīja Harvijs, nav organismam kaitīgs.

Kad visi bijām pateikuši savu sakāmo, Faulers Sokens nospieda citu pogu un pa­rādīja mums kādu rasējumu. Viņš rūpīgi un pamatīgi izskaidroja to, rādīja mums tabulas, shēmas un diagrammas par jauno Faulera Šokena asociācijas filiāli, kuru paredzēts nodibināt, lai pārņemtu visu Venēras izpēti un ekspluatāciju. Viņš sīki izklāstīja, cik grūti bijis sameklēt Kongresa locekļu vidū labvēļus un tos attiecīgi ietekmēt, līdz bei­dzot izdevies panākt monopoltiesības iegūt visus iespējamos labumus no šīs planētas, un

es sāku apjēgt, kādēļ viņš varēja atjauties deviņas minūtes ilgu reklāmas raidījumu. Viņš paskaidroja, ka valdība — dīvaini, ka mēs vēl joprojām domājam un runājam par šo dažādu spiedienu reģistrācijas iestādi kā par orgānu ar savu gribu un principiem, •— ka valdiba gribot, lai Venēra būtu amerikāņu planēta, un tādēļ nolēmusi izmantot ameri­kāņu sevišķo reklāmas mākslu. Klausoties Sokena vārdos, arī mums pielipa viņa de­dzība. Es apskaudu to cilvēku, kam uzticēs vadīt Venēras nodaļu; mēs visi justos pago­dināti, ja mums piedāvātu šo posteni.

Faulers Sokens pastāstīja, cik grūti bijis tikt galā ar Dipona ķīmijas sindikāta sena­toru, kuram kongresā bijušas četrdesmit pie­cas balsis, un dižojās ar vieglo uzvaru pār firmas «Nash-Kelvinator» pārstāvi, kuram bi­jušas tikai sešas balsis. Viņš ar lepnumu ru­nāja par «konsu» inscenēto demonstrāciju pret Fauleru Šokenu, kas palīdzējusi dabūt mūsu pusē iekšlietu ministru, fanātisku «konsu» nīdēju. Lai gan Vizuālās reklāmas nodaļa bija lieliski atlasījusi un rezumē­jusi visu nepieciešamo informāciju, taču pagāja gandrīz vesela stunda, kamēr iepa­zināmies ar tabulām un noklausījāmies, ko Faulers stāsta par saviem plāniem un no­domiem.

Beidzot viņš izslēdza projekcijas aparātu un paziņoja:

— Esmu beidzis. Tāds ir mūsu jaunais Uz­devums. Turklāt tā izpildīšana jāsāk tūlīt,

šajā bridi. Vēl tikai viens paziņojums, un tad visi varēsim sākt darbu.

Faulers Šokens ir lielisks aktieris. Viņš ne­steigdamies sameklēja kādu papīra strēmeli un tāpat nesteigdamies nolasīja teikumu, kuru mūsu viszemākās kategorijas reklāmas darbinieks nobērtu vienā elpas vilcienā: par Venēras nodaļas vadītāju iecelts Mičels Kur- tenejs.

Tas bija vislielākais pārsteigums, jo Mičels Kurtenejs esmu es.

2

amēr pārējie valdes vīri iz­klīda pa savām nodaļām, es pāris minūtes pakavējos pie Faulera, un brauciens liftā no

sanāksmju telpas līdz manai nodaļai as­toņdesmit sestajā stāvā ilga vēl dažas sekun­des. Tāpēc, kad ierados savā kabinetā, Es- tere jau bija paspējusi novākt visus papīrus no mana rakstāmgalda.

— Apsveicu, mister Kuitenej, — viņa teica. — Jūs pārceļaties uz astoņdesmit de­vīto stāvu. Vai tas nav brīnišķīgi? Tagad arī man būs sava personiskā darbistaba.

Pateicos viņai un, pārliecies pār galdu, pa­cēlu telefona klausuli. Vispirms man būtu vajadzējis sapulcināt savu personālu un no­dot Ražošanas nodaļas vadības grožus; amatu secībā nākamais bija Toms Džilspajs. Bet es vispirms atkal mēģināju sazvanīt Ke- tiju. Joprojām neviens neatbildēja, tāpēc iesaucu savus darbiniekus.

Viņi, kā pieklājas, nožēloja manu aiziešanu, lai gan vienlaikus priecājās, ka visi var pavirzīties pakāpienu augstāk pa karjeras kāpnēm.

Un tad jau bija klāt lenča laiks, tāpēc atliku Venēras problēmas uz pēcpusdienu.

Piezvanīju vēlreiz, tad ātri paēdu mūsu ēdnīcā, ar liftu nobraucu līdz apakšzemes vil­cienam un ar to — kādus sešpadsmit kvar­tālus dienvidu virzienā. Iznākdams uz ielas, atcerējos, ka šodien pirmo reizi esmu svaigā gaisā, un sameklēju pretsodrēju aizsargus, tomēr tos neieslēdzu. Mazliet lija, un gaiss šķita kļuvis tīrāks. Bija karsta un tveicīga vasaras diena, cilvēki, kas drūzmējās uz ietvēm, tikpat nepacietīgi kā es tiecās atkal patverties kādā ēkā. Man ar spēku vajadzēja lauzties pāri ielai, lai iekļūtu pretējās mājas vestibilā.

Lifts uzveda mani četrpadsmitajā stāvā. Ēka bija veca, ar nepilnīgu gaisa kondicio­nēšanas iekārtu, un es miklajā uzvalkā sāku salt. Man iešāvās prātā, ka sadomātā stāsta vietā par sava nāciena iemeslu varētu iz­mantot arī saaukstēšanos, taču šo domu drīz atmetu.

Kad iegāju uzgaidāmajās telpās, baltā, iecietinātā virsvalkā ģērbusies meitene pacēla galvu.

Mans vārds ir Silvers, Volters P. Sil- vers, — es teicu. — Esmu iepriekš pieteicies.

— Jā, mister Silver, — viņa atcerējās.

Jūs žēlojāties par sirdi un teicāt, ka stā­voklis esot ļoti nopietns.

—       Jā. Protams, cēloņi varbūt ir psihoso- mātiskas dabas, bet es sajutu …

—       Saprotu. — Viņa norādīja uz krēslu. — Doktore Nevina jūs tūlīt pieņems.

Pagāja desmit minūtes. No ārstes kabi­neta iznāca jauna sieviete, un tur iegāja vī­rietis, kurš uzgaidāmajā istabā bija atradies pirms manis; kad viņš iznāca, māsa uzrunāja mani:

—   Lūdzu, tagad jūsu kārta.

Es iegāju. Ārstes virsvalkā Ketija izska­tījās ]oti glīta un pievilcīga. Viņa pašreiz lika atvilktnē kādu slimības vēsturi, bet, pa­cēlusi skatienu, nepatīkami pārsteigta, iesau­cās:

—   Tu, Mič!

—       Sameloju tikai vienu reizi, — es viņai atbildēju, — nosaucot savu uzvārdu. Bet stā­voklis ir nopietns. Un tam tiešām ir sakars ar manu sirdi.

Ketijas lūpas viegli notrīsēja, taču nesa- vilkās smaidā.

1 Ne no medicīnas viedokļa, — viņa sa­cīja.

—- Es jau teicu tavai māsiņai, ka tas var­būt ir kaut kas* psihosomātisks. Bet viņa sa­cīja, lai ejot vien iekšā.

—       Es ar viņu par to vēl parunāšu. Mič, tu labi zini, ka nevaru ar tevi tikties darba laikā. Tagad, lūdzu …

Es apsēdos pie viņas galda.

—      Tu vairs nekad nevēlies ar mani tikties, Ketij. Kas noticis?

—       Nekas nav noticis. Lūdzu, ej projām, Mič. Esmu ārste, man jāstrādā.

—       Darbs nekur neaizbēgs. Zvanīju tev va­kar vakarā un šorīt visu rītu.

Manī neskatīdamās, Ketija aizkūpināja cigareti. (

—   Nebiju mājās, — viņa atbildēja.

—   Jā, mājās tu tiešām nebiji.

Paliecos uz priekšu, izņēmu Ketijai no pirkstiem cigareti un ievilku dūmu. Viņa pa­raustīja plecus, mirkli vilcinājās, tad aiz­smēķēja jaunu.

—       Es varbūt nedrīkstu zināt, kur mana sieva pavada savu brīvo laiku? — es sacīju.

Ketija aizsvilās:

—   Nu zini, Mič . ..

Ieskanējās telefons. Viņa uz mirkli piemie­dza acis. Tad, atlaidusies krēslā un skatī­damās kaut kur pāri istabai, pacēla klausuli. Ārste, kas mierinošā balsī runā ar pacientu. Saruna ilga tikai dažus mirkļus. Bet ar to pietika, lai Ketija atkal būtu pati nosvērtība.

—       Lūdzu, ej projām, — viņa teica, izdzēs­dama cigareti.

—       Neiešu, pirms nebūsi pateikusi, kad va­rēšu tevi satikt.

Man .. . nav laika satikties ar tevi, Mič. Es neesmu tava sieva. Tev nav tiesību mani tā vajāt. Varu likt tevi izraidīt vai apcietināt.

Neaizmirsti, ka esmu iesniedzis pastā­vīgas laulības pieteikumu, — es atgādināju.

—         - Bet es neesmu, un tas nekad nenotiks.

Tiklīdz beigsies pārbaudes gads, viss būs cauri.

—       Man tev jāpastāsta kas svarīgs. — No pieredzes zināju, ka Ketijas vājība ir ziņ­kārība.

Iestājās gara pauze, un tad, neatkārtojusi vairs: «Lūdzu, ej projām», viņa vaicāja:

—   Kas tas ir?

Atbildēju: — Kaut kas ievērojams. To va­jadzētu pienācīgi atzīmēt. Un atzīstos — gribu to izmantot, lai šovakar kaut uz brīdi satiktu tevi. Lūdzu, Ketij, — es tevi ļoti mīlu un apsolu nerīkot scēnas.

—   … Nē.

Bet viņa bija mazliet vilcinājusies, tapec es atkārtoju:

—   Lūdzu! Jā?

—   Nu…

Kamēr viņa domaja, ko teikt, atkal ieska­nējās telefona zvans.

—       Labi, — viņa izmeta, — piezvani man uz māju. Septiņos. Bet tagad ļauj man pa­rūpēties par slimniekiem.

Ketija nocēla klausuli. Es atstāju istabu, bet viņa runāja un uz mani pat nepaskatījās.

Kad iegāju Faulera Šokena kabinetā, viņš, noliecies pār galdu, aplūkoja «Tontona Ne­dēļas apskata» jaunāko numuru. Žurnāla vāks mirguļoja visādos toņos, jo krāsu ne­saistītās molekulas pa mazai drusciņai sa­vāca fotonus un tad atbrīvoja tos # visus

pēkšņi un uzreiz. Viņš pavicināja man gar degunu vizuļojošās lappuses un jautāja:

—   Ko jūs par to teiksiet, Mič?

—  Bezgaumīga reklāma, — es nekavējoties atbildēju. — Ja mums būtu jānoslīd tik zemu un jāizdod tāds žurnāls kā šis, es iesniegtu atlūgumu. Tas ir pārāk lēts triks.

—   Hm. — Faulers Šokens apgrieza žur­nālu otrādi un nolika uz galda. Zaigojošās krāsas vēlreiz iemirdzējās, tad apdzisa, jo tām vairs nepiekļuva gaismas viļņi.

—   Jā, lēts tas ir, — viņš domīgi piebilda, — bet nevar noliegt, ka Tontons ir uzņēmīgs un ar izdomu. Saviem iknedēļas sludināju­miem viņš prot piesaistīt sešpadsmitarpus miljonu lasītāju. Tie visi ir viņa, Tontona, klienti. Ceru, ka jūsu vārdi par atlūgumu ne­bija nopietni domāti. Tikko devu Harvijam rīkojumu par mūsu iknedēļas žurnāla «Šoks» sagatavošanu. Pirmais numurs iznāks ru­denī, apmēram divdesmit miljonu eksem­plāru lielā tirāžā. Nē… — Viņš augstsirdīgi pacēla roku, pārtraukdams manu neveiklo mēģinājumu paskaidrot savus vārdus. — Es saprotu, Mič, ko jūs gribējāt teikt. Jūs esat pret lētu reklāmu. Es arī. Tontons manās acīs simbolizē visu to, kas kavē reklāmu ieņemt mūsu sadzīvē savu likumīgo vietu blakus reliģijai, medicīnai un tiesai. Tontons gatavs uz vislētākajiem trikiem, sākot ar ties­neša piekukuļošanu un beidzot ar atbildīga darbinieka nolaupīšanu. Un tomēr viņš, Mič, ir cilvēks, kas jums jāpatur acīs.

—   Kādēļ? Tas ir, kādēļ tieši viņš?

Šokens iesmējās sīku smiekliņu.

—   Tādēļ, ka mēs viņam nozagām Venēru, Lūk, kādēļ! Es jau teicu, ka viņš ir ļoti uz­ņēmīgs. Viņam radās tā pati ideja, kas man. Nebija nemaz tik viegli pārliecināt valdību, ka Venērai jākļūst tieši par mūsu kumosu.

—   Saprotu, — es atbildēju. Un es to pa­tiešām sapratu. Mūsu valdošā pārstāvju pa­lāta pārstāv iedzīvotājus pilnīgāk nekā jeb­kad agrāk vēsturē. Taču tā nav pārstāvība per capita [1] , bet gan ad valorem[2]. ja jums patīk filozofiskas problēmas, tad mēģiniet atrisināt šo: vai visu vēlētāju balsis būtu jā­vērtē vienādi, kā apgalvots likumu kodeksos un kā esot vēlējušies mūsu valsts dibinātāji? Vai nebūtu lietderīgāk vērtēt balsis pēc vē­lētāju gudrības, varas un ietekmes, proti, pēc naudas, kas katram pieder? Saprotiet, ka tā ir filozofiska problēma jums, nevis man. Es esmu pragmatiķis, turklāt pragmatiķis, ku­ram algu maksā Faulers Š.okens.

Tomēr viena doma man nedeva miera. — Vai nav iespējams, ka Tontons mēģi­nās … kaut ko iesākt?

—   Protams, viņš mēģinās Venēru savu­kārt nozagt mums, — Faulers rāmi atbil­dēja.

—   Es nedomāju to. Jus taču atceraties, kas notika ar Antarktikas ekspluatāciju?

—   Es pats biju tur klāt. Simts četrdesmit kritušo mums un dievs vien zina, cik viņiem.

—   Un tas bija tikai viens kontinents. Ar Tontonu nav nekādi joki. Ja jau viņš uzsāka tik niknu cīņu nieka apledojušas teritorijas dēļ, tad ko gan varam sagaidīt, ja runa ir par veselu planētu?

—« Nē, Mič, viņš to neiedrošināsies, — Faulers pacietīgi turpināja. — Niknās cīņas maksā bargu naudu. Bez tam mēs nedosim viņam nekādu iemeslu, vismaz neko tādu, kas būtu izmantojams tiesā. Un visbeidzot… mēs viņu kārtīgi piežmiegsim.

—   Saprotams, — es nomurmināju un ju­tos atkal drošāks. Ticiet man, esmu lojāls Faulera Šokena asociācijas ierēdnis. Jau kopš mācekļa dienām esmu centies veltīt savu dzīvi «kompānijai un komercijai». Bet konkurences kari — pat mūsu profesijā — var būt ļoti nepatīkami. Nebūs nemaz pagā­juši pārdesmit gadi, kopš kāda maza, bet iespaidīga Londonas reklāmas aģentūra pie­teica atklātu cīņu firmas «Bārtons, Bārtons, Dendijs un Osborns» Anglijas filiālei un, iz­ņemot divus Bārtonus un vienu mazgadīgu Osbornu, iznīcināja visus līdz pēdējam vīram. Turklāt stāsta, ka uz galvenās pasta ēkas kāpnēm vēl tagad esot redzami asins traipi, kas palikuši pēc kautiņa starp «Western Union» un «American Railway Express» kompānijām par pasta sūtījumu pārvadāša­nas tiesībām.

Šokens atkal atsāka:

—   Toties jums jāpatur acis visādi pratu izkūkojuši fanātiķi. Alūsu projekts tos katrā ziņā pievilinās. Jebkura pustraka organizā­cija, sākot ar «konsiem» un beidzot ar repub­likāņiem, izteiksies vai nu par, vai pret šo projektu. Jums jāpanāk, lai viņi būtu par; viņi var nosvērt svaru kausu mūsu pusē.

—   Pat «konsi»? — es iesaucos.

—   Tie, protams, ne, tā es nedomāju; tie mums drīzāk būs kā akmens pie kājām.

Viņa sirmie mati ievizējās, kad viņš do­mīgi nolieca galvu.

—   Hm … Jūs varētu palaist valodas, ka li­dojumi kosmosā un konservacionisms jeb «konsi», kā sauc šī uzskata piekritējus, ir dia­metrāli pretējas lietas. Lidojumi kosmosā patērē daudz izejvielu, līdz ar to pazemina dzīves standartu, nu, jūs jau zināt… Neaiz­mirstiet pieminēt, ka degvielai vajadzīgi or­ganiskie savienojumi, kurus, pēc «konsu» domām, ieteicamāk izmantot mākslīgā mēs­lojuma ražošanai…

Man patīk vērot, kā strādā īsts lietpratējs. Faulers Šokens ar pāris teikumiem ieskicēja plašas propagandas kampaņas galvenās lī­nijas; man atlika padomāt tikai par sīku­miem. Ar konservacionistiem nebija ko cere- monēties — likums tos neaizsargāja… Šie fanātiķi ar izvalbītajām acīm sludināja, ka modernā civilizācija zināmā mērā «izlaupot» zemeslodi. Kādas šausmīgas muļķības! Zi­nātne vienmēr atrod izeju, ja izbeidzas da­bas bagātības. Galu galā, kad dabiska gaļa sāka kļūt retums, mums jau bija sagatavotas sojas desiņas. Kad izsīka naftas krājumi, izgudrojām kebu — kājminamo vieglo auto­mašīnu.

Arī es savā laikā biju aizrāvies ar «konsu» sentimentālajām idejām un zināju, ka visi viņu argumenti tiecas pierādīt vienu: dabis­kais dzīves veids ir vienīgais pareizais. Muļ­ķīgi! Ja «daba» būtu gribējusi, lai mēs ēdam tikai svaigus dārzeņus, tā nebūtu mums de­vusi niacīnu vai askorbīnskābi.

Vēl kādas divdesmit minūtes klausījos Šo­kena iedvesmojošā runā un atstāju viņa ka­binetu ar atziņu, pie kuras biju nonācis jau vairākkārt: viņš - īsi un izsmeļoši izklāstīja katru faktu, sniedzot visu man vajadzīgo informāciju.

Sīkumus viņš atstāja manā ziņā, un es savu darbu pratu.

Mēs gribējām, lai Venēru kolonizētu ame­rikāņi. Šā mērķa sasniegšanai bija nepiecie­šami trīs faktori — kolonisti, transports, kas tos nogādātu uz Venēru, un darbs, kad tie būs nokļuvuši galā.

Pirmo varēja sagādāt itin viegli ar tiešas reklāmas palīdzību. Šokena televīzijas rai­dījumi bija šajā ziņā pati pilnība, un tos mēs varējām izmantot kā bāzi savas ietekmes iz­platīšanai. Ikviens ir ar mieru noticēt, ka labāk ir tur, kur mūsu nav. Es jau biju uz­metis plānu pasākumiem, kas neizmaksātu pat vienu miljonu dolāru. Prasīt vairāk būtu izšķērdība.

Otrs faktors tikai daļēji attiecās uz mums. Raķetes projektēja Republikas aviācijas kom­pānija, Bela telefona laboratorijas un Savie­noto Valstu Tērauda korporācija. Biju pār­liecināts, ka viņiem ir līgums ar Aizsardzī­bas departamentu. Mūsu uzdevums bija ne­vis aiztransportēt cilvēkus uz Venēru, bet darīt visu, lai viņus turp vilinātu. Kad mā­jasmāte uzzina, ka izdegušā hromētā mai­zīšu grauzdētāja vietā nevar nopirkt citu, jo hroms nepieciešams Venēras raķetes dzi­nējam, vai kādas sīkas, panīkušas firmas ievēlētais mūžīgi neapmierinātais kongres- mens sāk vicināt valdības piesūtīto paziņo­jumu par atskaitījumiem un runā par tās ne­prātīgajiem pasākumiem — tieši tad sākas mūsu darbs. Mums jāpārliecina mājasmāte, ka raķetes ir daudz svarīgākas par maizīšu grauzdētājiem, mums jāpārliecina kongres- rnena pārstāvētā firma, ka tās taktika nav pareiza un var nest tikai zaudējumus.

Iešāvās prātā doma par askētisma kam­paņu, bet es pats no tās tūlīt atteicos. Tad varētu ciest citi mūsu pasākumi. Varbūt de­rētu aizsākt reliģisku kustību, kas dotu zi­nāmu morālu kompensāciju tiem astoņsimts miljoniem cilvēku, kuri paši nedosies kos­mosā …

To es atzīmēju. Bruners šai ziņā varēs pa­līdzēt. Pēc tam sāku pārdomāt trešo faktoru. Kolonistus uz Venēras vajadzēja kaut kā no­darbināt.

Zināju, ka tieši šis jautājums ir arī Fau- lera šokena uzmanības centrā. Valdības sub­sīdija būtu jauks papildinājums mūsu gada budžetam, bet Šokens bija pārāk liels gars, lai apmierinātos ar vienu pašu kumosu. Mūsu mērķis bija radīt lielu industriālu kompleksu, kas gadu no gada nestu ievērojamu peļņu, pārvērst pārceļotājus un viņu bērnus par mūsu peļņas sastāvdaļu. Faulers, protams, cerēja atkārtot vēl plašākā mērogā satrie­cošos panākumus, kurus savā laikā guvām, nodibinot «Indiastriju». Faulers ar savu valdi toreiz apvienoja visu Indiju milzīgā kartelī, kur katru nopīto grozu, katru iri- dija stieni un katru saražoto opija kārbiņu reklamēja Faulers Šokens. Tagad to pašu varētu atkārtot uz Venēras. Šāds pasākums solīja peļņu, kas līdzinātos visas pasaules dolāru krājumiem. Vesela jauna planēta, tik­pat liela un droši vien arī tikpat bagāta kā Zeme, un katrs tās mikrons, katrs miligrams piederētu mums!

Paskatījos pulkstenī. Tas rādīja gandrīz četri; ar Ketiju biju norunājis tikties sep­tiņos. Man atlika ļoti maz laika. Uzgriezu Fsteres numuru un liku, lai viņa pasūta man vietu reaktīvajā Vašingtonas lidmašīnā, pats tikmēr sazvanījos ar vīru, par kuru bija ru­nājis Faulers. Tas bija Džeks O'Šī, pagai­dām vienīgais cilvēks, kurš bijis uz Venēras. Zēniskā un augstprātīgā balsī viņš norunāja ar mani satikšanos-.

Mums vajadzēja pavadīt liekas piecas mi­nūtes gaisā virs Vašingtonas lidlauka, pirms varējām nosēsties. Kad beidzot nolaidāmies un pieveda trapu, ap to izcēlās liela burzma. Brinka organizācijas aģenti drūzmējās ap mūsu lidmašīnu, un viņu leitnants piepra­sīja, lai katrs pasažieris uzrāda dokumentus. Kad pienāca mana kārta, gribēju noskaidrot, kas šeit īsti notiek. Viņš domīgi ielūkojās manā sabiedriskās uzticamības kartē un, ieraudzīdams tās mazo numuru, godbijīgi sveicināja.

—   Piedodiet, ka mums iznāca mazliet ap­grūtināt jūs, mister Kurtenej, — viņš at­vainojās, — bet «konsi» pie Topekas izdarī­juši diversiju. Mums ziņoja, ka vainīgais varētu atrasties reaktīvajā lidmašīnā, kas atiet no Ņujorkas četros un piecās minūtēs. Acīmredzot tā bijusi tikai pīle.

—   Ko tad viņi šoreiz uzspridzinājuši?

—   Dipona izejvielu resursus — mēs esam noslēguši līgumu par viņa rūpnīcu apsargā­šanu. Tur kompānija viņai piederošajā kviešu laukā gribēja atklāt jaunu ogļraktuvi. Viss iesākās ar jauku ceremoniju, bet, tiklīdz hid­rauliskā ogļu ieguves mašīna sāka drupināt zemes virsējo slāni, kāds no pūļa meta bumbu. Mašīnas vadītājs, viņa palīgs un kāds viceprezidents nogalināti. Bumbas me­tējs iejuka pūlī, tomēr mani ļaudis paspēja viņu ievērot. Gan šajās -dienās viņu notver­sim.

—      Labu veiksmi, leitnanti — es novēlēju un steidzos uz lidostas bāru. O'Šī jau sēdēja pie galdiņa loga tuvumā .un, acīm redzami aizvainots, gaidīja mani, bet, kad es atvai­nojos, viņš pasmaidīja.

—   Tas var gadīties katram, — viņš teica un, šūpodams īsās kājeles, griezīgā balsī pasauca viesmīli. Kad bijām pasūtījuši, ko vēlējāmies, viņš atlaidās krēslā un ievaicājās:

—   Nu?

Pari galdam paveros viņa, tad ara pa logu. Dienvidu pamalē, mirkšķinādams sarkanas signāluguntiņas, vīdēja piemineklis Frankli- nam Delāno Ruzveltam, aiz tā varēja saskatīt senlaicīgā Kapitola mazo, nespodro kupolu. Biju izveicīgs un daiļrunīgs reklamētājs, taču šoreiz man saruna nevedās. O'Sī tas sagādāja prieku.

—   Nu? — viņš uzjautrināts atkārtoja jau­tājumu, un es uzminēju viņa domas: «Tagad jums tomēr jānāk pie manis, bet tas pārmai­ņas dēļ nav nemaz tik slikti.»

Es sadūšojos.

—   Kas tad īsti ir uz Venēras?

—  Smiltis un dūmi, — viņš nedomādams atbildēja. — Vai tad jūs nelasījāt manu zi­ņojumu?

—   Lasīju, bet gribu zināt vairāk.

—  Viss jau ir pateikts. Dieviņ tētiņ, kad es atgriezos, viņi mani noturēja izmeķlēša- nas centrā veselas trīs dienas. Ja es arī ko nepateicu, tad tagad viss ir pilnīgi izkūpējis.

—  Tas nav tas, ko es domāju, Džek. Kurš gribēs zaudēt laiku, lasot ziņojumus? Manā

Zinātniskās informācijas nodaļā ir piecpads­mit darbinieki, kuru vienīgais uzdevums ir rūpīgi izlasīt katru man vajadzīgo rakstu. Bet es gribu zināt vairāk. Gribu sajust šīs planētas pulsu, un te varat līdzēt tikai jūs, jo jūs esat vienīgais cilvēks, kas tur, bijis.

—   Bet es dažkārt vēlos, kaut labāk tur ne­kad nebūtu bijis, — O'Šī gurdi atbildēja. — Nu labi, ar ko lai sāku? Jūs jau zināt, kādēļ izvēlējās tieši mani — esmu vienīgais punduris ar lidotāja tiesībām. Par raķeti jūs arī visu zināt. Tāpat esat redzējis manis at­vesto iežu paraugu analīzes. Nevar gan ap­galvot, ka tām ir liela nozīme. Es nolaidos tikai vienā vietā, un piecas jūdzes tālāk var­būt ir pavisam citāda ģeoloģiskā aina.

—   To visu es zinu. Bet redziet, Džek, ap­svērsim šo jautājumu no cita viedokļa. Pie­ņemsim, ka jūs gribētu pārvietot uz Venēru cilvēkus, daudz cilvēku. Ko jūs viņiem par to pastāstītu?

Viņš iesmējās.

—   Es viņiem melotu uz velna paraušanu. Bet labāk runāsim pilnīgi atklāti, jā? Ko jūs īsti vēlaties?

33

Es pastāstīju viņam par Šokena asociācijas nodomiem, un visu laiku viņa mazās, apaļās acis vērīgi lūkojās manī no mazās, apaļās sejas. Punduriem mēdz būt porcelāna figū­riņām līdzīgi vaibsti, šķiet, ka liktenis, radī­dams viņus tik mazus, tajā pašā laikā izvei­dojis viņu ārieni daudz rūpīgāk nekā paras­tajiem cilvēkiem, lai pierādītu, ka sīkais

3 - 2048

augums nebūt nenozīme kvalitātes trūkumu. Viņš dzēra lēnām, pa malciņam, kamēr es iztukšoju savu glāzi ātri, stāstījuma starp­laikos.

Pateicis visu, kas man bija sakāms, vēl joprojām skaidri nezināju, vai O'Sī ir manā pusē vai nav, bet viņa atbalsts mums bija ļoti nepieciešams. Viņš nebija ierēdnis-ma- rionete, ko Faulers Šokens varētu dancināt pēc sava prāta. Viņš nebija arī privātper­sona, kuru varētu uzpirkt par dažām mūsu firmas akcijām. Faulers viņam savā laikā gan bija palīdzējis ieraust kādu lieku dolāru, izdodams viņa grāmatas un sarīkodams pub­liskas lekcijas, tā ka viņš mums bija parādā mazliet pateicības, bet ne vairāk.

—   Es jums labprāt palīdzētu, — O'Šī ieru­nājās, un šie vārdi visu padarīja daudz vien­kāršāku.

—- To jūs varat, — es teicu. — Tieši tādēļ jau esmu šeit. Pastāstiet, ko īsti varam sa­gaidīt no Venēras.

—• Sasodīti maz. — Un mazā cilvēka glu­dajā pierē iezīmējās tikko jaušama rieva. — Ar ko lai sāku? Vai pastāstīt jums par at­mosfēru? Tur ir tīrs formaldehīds, varbūt esat dzirdējis — tā ir balzamējoša viela. Vai par karstumu? Tas pārsniedz ūdens vārīšanās temperatūru, tas ir, ja uz Venēras būtu ūdens. Bet tā tur nav. Vismaz pieejamā veidā ne. Vai par vēju? Es izmērīju — tā ātrums ir pieci simti jūdžu stundā.

—   Nē, ne gluži par to, — es atbildēju.

— To esmu dzirdējis. Un zinu, ka uz visiem šiem jautājumiem ir atbildes, Džek. Es gribu zināt, kā jūtas cilvēks, kad tas nonāk uz Ve­nēras, par ko jūs domājāt, kādas sajūtas iz­raisīja redzētais. Stāstiet visu pēc kārtas, un es jūs pārtraukšu, tiklīdz būšu uzzinājis va­jadzīgo.

Viņš iekoda zobos sārtam marmoram līdzīgo apakšlūpu.

— Labi, tad sākšu no sākuma. Varbūt jūs pasūtītu vēl mazliet dzeramā?

Pienāca viesmīlis, pieņēma pasūtījumu un drīz atgriezās ar glāzēm. Džeks, bungādams ar pirkstu galiem pa galdu, iedzēra malku reinvīna ar zelteri un sāka stāstīt.

Vispirms par sava lidojuma priekšvēsturi, un tas bija ļoti labi. Es gribēju uzzināt kaut ko par tā dziļāko būtību, dzirdēt par gandrīz netveramajiem personīgajiem pārdzīvoju­miem, kas nebija atspoguļoti viņa tehniskajos ziņojumos par Venēru, izprast galvenās sa­jūtas, lai, operējot ar to visu, padarītu mūsu projektu vilinošu un neatvairāmu.

35

Viņš pastāstīja man par savu sešas pēdas garo tēvu — ķīmijas inženieri — un māti — tuklu, ķildīgu mājsaimnieci. Par vecāku iz- mišumu un viņu pašaizliedzīgo mīlestību pret trīsdesmit piecas collas garo dēlu. Viņam bija vienpadsmit gadu, kad vecāki ierunājās par dēla nākotni. Viņš atcerējās vecāku ne­laimīgās sejas, kad pirmo reizi, daudz nedomā­dams, kā neizbēgamu ļaunumu bija nosaucis cirku. Bet vēlāk tas nekad netika pieminēts.

Patiesu prieku viņiem sagadāja Džeka vēlāk nobriedusi apņemšanās studēt as­tronautiku un ballistiku, lai kļūtu par lido­tāju izmēģinātāju. Savu apņemšanos viņš arī realizēja, lai gan izglītībai vajadzēja daudz naudas, bija jāpārvar atklātais izsmiekls un daudzu mācību iestāžu atteikšanās uzņemt Džeku par studentu.

Protams, lidojums uz Venēru to visu bagā­tīgi atlīdzināja.

Venēras raķetes būvētāji bija sadūrušies ar nepārvaramām grūtībām. Novadīt raķeti uz apmēram ceturtdaļmiljonu jūdžu attālo Mē­nesi izrādījās samērā viegli. Teorētiski nekā­das grūtības nevarēja sagādāt arī ceļojums uz otru tuvāko planētu Venēru. Galvenā pro­blēma bija orbītas izraudzīšana un laiks, kas nepieciešams raķetes braucienam turp un at­pakaļ. īsta dilemma. Kosmosa kuģis varēja aizlidot uz Venēru dažās dienās, bet tas nozī­mētu tik milzīgu degvielas patēriņu, ka tās piegādei vien būtu vajadzīgas desmit raķetes. Varēja arī ļaut raķetei brīvu kustību pa pa­šas orbītu, kā mēdz pludināt baļķus rāmā upē, — tas ietaupītu degvielu, taču paildzinātu ceļojumu par vairākiem mēnešiem. Bet cil­vēks astoņdesmit dienās izlieto uzturu, kura svars ir divreiz lielāks nekā paša miesas svars, ieelpo deviņas reizes vairāk gaisa, nekā sver, un izdzer tik daudz ūdens, ka tajā brīvi va­rētu braukt ar laivu. Jūs teiksiet — ūdeni var iegūt destilējot atkritumvielas, ap­mēram tāpat var tikt pie pārtikas un gaisa. Piedodiet, bet attiecīgās ierīces sver vairāk nekā nepieciešamā pārtika, gaiss un ūdens kopā. Tātad skaidrs, ka kuģi nevarēja pilo­tēt cilvēks.

Tad grupa izgudrotāju sāka strādāt pie automātiska pilota būves. Tas tika radīts un darbojās labi. Bet svēra četrarpus tonnas, kaut arī bija izmantotas iespiestās shēmas un zem mikroskopa izgatavoti releji.

Zinātniekiem pietrūka padoma, līdz kādam ienāca prātā izmantot vispilnīgāko mehā­nismu — liliputu, kas sver sešdesmit mārci­ņas. Džeks svēra trīsreiz mazāk nekā pieau­dzis cilvēks, līdz ar to patērēja arī trīsreiz mazāk barības un ieelpoja trīsreiz mazāk skā­bekļa. Vienkāršotie gaisa un ūdens attīrītāji kopā ar sīciņo Džeku tieši iekļāvās atļautā svara robežās un tādējādi iemantoja sev ne­vīstošu slavu.

Viegli iereibis, jo viņa sīkajam augumam pat divas glāzītes atšķaidīta alkohola jau bija par daudz, Džeks teica:

— Viņi iebāza mani raķetē kā pirkstu cimdā. Jūs jau zināt, kāds izskatījās kuģis. Bet vai zināt, ka mani ievietoja ar rāvējslē­dzēju aizvelkamā sēdeklī? Tas būtībā atgādi­nāja nevis sēdekli, bet ūdenslīdēja tērpu. Visā kuģī nebija vairāk gaisa kā tikai tas, kas manā tērpā. Ūdeni man piegādāja ar cauru­līti, kuras galu varēju aizsniegt ar lūpām. Tā ietaupīja svaru . . .

Nākamās astoņdesmit dienas viņš pavadīja šajā tērpā. Tas viņu baroja un dzirdīja, uz­sūca sviedrus, izvadīja atkritumus. Nepiecie­šamības gadījumā tas spēja iešļircināt no- vokaīnu lauztā rokā, uzlikt spaili pārrautai iegurņa artērijai vai piegādāt gaisu bojātai plaušai. Tas bija tikpat kā atrasties placentā, turklāt velnišķi neērtā.

Apvalkā viņš pavadīja trīsdesmit trīs die­nas, lidojot uz Venēru, un četrdesmit vienu — atceļā. Un tas viss sešu uz Venēras nodzīvotu dienu dēļ!

Džeks bija nosēdies uz labu laimi — gā­zes mutuļi traucēja redzamību, radari ne­spēja normāli darboties, un tomēr viņš lai­mīgi sasniedza nepazīstamo pasauli. Tikai tūkstoš pēdu attālumā no Venēras viņš dzel­tenajos mutuļos samanīja pašu planēti!. Tad nolaidās un izslēdza dzinējus.

—i No kuģa es, protams, neizkāpu, — viņš teica. — Varētu uzskaitīt savus četrdesmit vai piecdesmit iemeslus, kuru dēļ kādam citam, nevis man būs lemts spert pirmos so­ļus uz šīs planētas. Kādam, kurš var iztikt arī bez elpošanas. Taču, lai būtu kā būdams, es biju uz Venēras un redzēju to pats savām acīm.

Viņš samulsis paraustīja plecus un klusu nolamājās.

— Esmu to visu lekcijās pārstāstījis jau desmitiem reižu, taču pats īsti nespēju tikt tam pāri. Esmu teicis, ka tur izskatās kā tuksnesī. Varbūt tā patiešām ir, lai gan es tuksnesi esmu redzējis tikai bildēs.

Vējš uz Venēras plosās visai nikni un at­rauj veselus klints gabalus. Trauslākie ieži tiek sadrupināti un aiznesti. Tā rodas smilšu vētras. Virs zemes izslējušies visdīvaināko formu un krāsu klints slāņi. Daži no tiem ir līdzīgi milzu pieminekļiēm. Kalni un plaisas tur ir tik ērmīgi, cik ērmīgi vien var būt. Tie atgādina tādas kā apgaismotas apakšzemes alas. Gaisma tur ir,*tikai ārkārtīgi dīvaina. Uz Zemes neviens tādu nav redzējis. Oranži brūngana, spoža, ļoti spoža gaisma, tajā ir pat kaut kas baismīgs. Kaut kas līdzīgs drau­dīgām, satumsušām debesīm vasaras pieva­karē īsi pirms pērkona negaisa. Bet pērkona negaisu tur nekad nav, jo nav taču ne pi­liena ūdens.

Viņš brīdi vilcinājās, tad turpināja:

Zibeni gan var redzēt. Zibeņo ļoti bieži, bet nekad nelīst… Nezinu, Mič, — viņš pēkšņi aprāvās, — vai viss, ko te stāstu, maz var jūs interesēt.

Es nesteidzos atbildēt. Paskatījos pulk­stenī un redzēju, ka mana lidmašīna tūlīt aties, tādēļ izslēdzu kabatas magnetofonu.

— Tas mani ļoti, ļoti interesē, Džek. Bet man vajadzēs vēl vairāk informācijas. Un nu man jāiet. Vai jūs nevarētu atbraukt uz Ņu­jorku un pastrādāt kādu laiku kopā ar mani? Viss, ko jūs teicāt, ir ierakstīts lentē, bet man nepieciešami arī uzskates materiāli. Mūsu mākslinieki varētu uzskicēt lieliskas ainas pēc tā materiāla, ko jau esat mums devis, bet vajadzētu vēl vairāk vielas. Un jūs pats mums esat daudz vērtīgāks nekā visas mūsu rīcībā esošās fotogrāfijas. — Es viņam ne­teicu, ka mūsu mākslinieki atveidos planētu tādu, kādai tai vajadzētu izskatīties, kaut arī tas neatbilstu īstenībai. — Nu, ko jūs par to domājat?

Atgāzies krēslā, Džeks atgādināja ķerubu, bet, lai gan viņš pamatīgi pārbaudīja manu pacietību, uzskaitīdams visas vietas, kur tu­vāko nedēļu laikā viņa menedžers esot ieplā­nojis lekcijas par Venēru, tomēr beidzot bija ar mieru. Dažas intervijas varot atlikt, un tikties ar spoku stāstu autoriem varot tikpat labi Vašingtonā, kā Ņujorkā.

Tikko bijām norunājuši sastapšanos nāka­majā dienā, uzliesmoja neona informācijas skala, paziņodama, ka mana lidmašīna ga­tava lidojumam.

— Es jūs pavadīšu līdz lidmašīnai, — Džeks piedāvājās. Viņš norausās no sēdekļa un uzmeta uz galda naudaszīmi viesmīlim. Abi kopā izspraucāmies caur galdiņu rindām un izgājām lidlaukā. Džeks apmierināts ņirdza un izgāza krūtis, kad no visām pusēm atskanēja «ak» un «vai» izsaucieni, liecinot, ka cilvēki viņu pazinuši. Lidlauks bija gan­drīz tumšs, un tālās Vašingtonas ugunis meta nenoteiktu gaismu uz lidmašīnām, kas riņķoja virs mūsu galvām. No preču stacijas puses mums pretī traucās milzīgs piecdesmit- ionnīgs transporta helikopters ar piekabinātu kravas konteineru; tas vizuļoja dažnedažā­dās krāsās, atspoguļodams lejā mirgojošās ugunis. Helikopters lidoja ne augstāk kā piecdesmit pēdas virs mums, un man vaja­dzēja stingri pieturēt cepuri, lai spēcīgās gaisa strāvas to nenopūstu.

—    Ir nu gan ķerra, — Džeks noņurdēja, paraudzīdamies uz helikopteru. — Ar tādiem braucamajiem rīkiem vajadzētu lidot tikai virs preču aerodromiem. Tādēļ vien, ka heli­kopteri viegli vadāmi, šie cirka akrobāti iedo­mājas, ka var plivināties, kur ienāk prātā. Ja es sāktu tā vadīt savu reaktīvo… Bēdziet! Bēdziet! — O'Šī pēkšņi ieaurojās un ar savām mazajām roķelēm iedeva man spēcīgu dunku pa vēderu. Es pārsteigts pablenzu uz viņu; tas notika pārāk pēkšņi un negaidīti, lai kaut ko varētu saprast. Viņš pagrūda mani ar visu sava mazā ķermeņa spēku, un es pastrei- puļoju dažus soļus sānis.

—    Ko tas nozīmē?… — es apvainots iesaucos, bet nedzirdēju vairs pats savu balsi. Visu apslāpēja nejēdzīga dārdoņa un motora rēkoņa, tad sekoja visskaļākais brīk- šķis, kādu jebkad biju dzirdējis, jo helikop­tera kravas konteiners nogāzās uz betona apmēram metru no tās vietas, kur mēs stāvē­jām. Uz visām pusēm pajuka mūsu reklamētie «Starrzelius» auzu pārslu sainīši. Viena no sarkanajām cilindriskajām kārbām atripoja pie manām kājām, un es apmulsis paņēmu to rokā un sāku aplūkot.

Kļuvis vieglāks, apgaismotais helikopters pacēlās augstāk un aizlidoja, bet es to nemaz nemanīju.

— Dieva dēļ, palīdziet viņiem tikt laukā! — Džeks kliedza, raustīdams mani. Mēs lid­laukā nebijām bijuši vienīgie. No sadragātā konteinera alumīnija atlieku kaudzes rēgojās ārā kāda roka ar portfeli, un cauri visdažā­dāko trokšņu jūklim' manas ausis uztvēra izmisīgus vaidus. Tad, lūk, par ko Džeks ru­nāja. Vajadzēja palīdzēt šiem cilvēkiem tikt laukā. Ļāvu viņam aizvilkt sevi pie sadauzītā metāla kaudzes, un mēs pūlējāmies to iz­kustināt. Saskrāpēju sev roku un saplēsu ža­keti, līdz ieradās lidostas darbinieki un strupi mūs aizraidīja. ,

Neatceros, kā bijām tur nokļuvuši, tikai pa­mazām apjēdzu, ka sēžu uz kādas ceļa somas, ar muguru atspiedies pret lidostas ēkas sienu, un Džeks visu laiku uzbudināti cenšas man ko ieskaidrot. Viņš lādējās par trans­porta helikopteru pilotiem, zākāja mani, jo es esot stāvējis kā zemē ieaudzis, kaut gan viņš skaidri redzējis, kā atveras konteinera skava, un vēl daudz ko citu — es visu tikpat nespēju aptvert. Atcerējos, cik nepacietīgi viņš man izsita no rokām sarkano auzu pār­slu kārbu. Nervu ārsti nekad nav uzskatījuši mani nedz par pārlieku bailīgu, nedz par neparasti jūtīgu, bet līdz pat brīdim, kamēr Džeks mani iedabūja lidmašīnā, jutos kā ap­māts.

Vēlāk lidmašīnas pavadone man pastās­tīja, ka konteinera drupās bojā gājuši pieci cilvēki un šis notikums sacelšot lielu brēku. Bet to uzzināju tikai tad, kad jau atradāmies pusceļā uz Ņujorku. Tobrīd vienīgais, ko at­cerējos, vienīgais, kas šķita svarīgs, bija Džeka vardi, kurus viņš dusmās un ar dziļu ;išutumu porcelānam līdzīgajā sejā atkār­toja vairākas reizes: — Pasaulē ir pārāk daudz cilvēku, Mič! Un sasodīti maz vietas! l'smu ar sirdi un dvēseli par jūsu projektu. Mums vajadzīga Venēra, Mič, mums vaja­dzīga telpa …

3

ketijas dzīvoklis Bensonherstā, pilsētas centrā, nebija liels, bet ļoti ērts. Tas bija skaisti, mājīgi un racionāli iekārtots. Kas gan cits to zinātu labāk par mani? Piespiedu zvana pogu virs plāksnītes ar uzrakstu «Dr. Nevina» un uzsmaidīju Ketijai, kad viņa atvēra durvis.

Ketija nesmaidīja, bet tūlīt izteica divus pārmetumus: «Tu nokavējies, Mič» un «Es domāju, ka tu man iepriekš piezvanīsi». Iegāju un apsēdos.

— Nokavējos tādēļ, ka gandrīz dabūju galu, un nezvanīju tādēļ, ka nokavējos. Vai tas tevi apmierina? — Viņa uzdeva man tieši to jautājumu, kuru biju gaidījis, un es! pastāstīju, kā tikai par mata tiesu šovakar izglābos no nāves.

Ketija ir skaista sieviete ar sirsnīgu, at-ļ klātu seju, divu nokrāsu blondiem, vienmēr nevainojami sasukātiem matiem un smaido­šām acīm. Esmu bieži lūkojies viņā, bet ne­

kad nebiju to darījis tik vērīgi kā tagad, stāstot par kravas konteinera katastrofu lid­laukā. Un jāatzīstas, ka biju vīlies. Viņa, bez šaubām, juta man līdzi. Bet tāpat viņa būtu jutusi līdzi simtiem citu cilvēku, un es nere­dzēju viņas sejā nekā tāda, kas liecinātu, ka manis dēļ viņa būtu noraizējusies vairāk nekā par jebkuru citu vecu paziņu.

Pēc tam es viņai pastāstīju savu otro jau­numu — par Venēru *— un to, ka šī pasā­kuma vadība uzticēta man. Šoreiz guvu lie­lākus panākumus. Viņa bija pārsteigta, sa­traukta un laimīga un pēkšņā jūtu uzplūdā mani pat noskūpstīja. Bet, kad es noskūpstīju viņu, kā jau sen biju ilgojies, viņa atrāvās no manis un apsēdās istabas pretējā stūrī, it kā tādēļ, lai pa automātu pasūtītu dzē­rienus. .

—   Tas ir jāapslaka, Mič, — viņa smai­dīdama teica. — Vismaz ar šampanieti. Mī­ļais Mič, tās taču ir brīnišķīgas vēstis!

Es tūlīt izmantoju izdevību.

—  Vai mēs to nevarētu nosvinēt kopā? Tā īsti nosvinēt?

Viņas brūnās acis kļuva atturīgas.

—   Hm, — viņa novilka, bet tad piekrita: Protams, Mič. Paklaiņosim pa pilsētu,

bet tikai ar vienu noteikumu: maksāju es, un nemaz nemēģini strīdēties pretī. Taču at­stāšu tevi tieši pulksten divdesmit četros. Nakti pavadīšu slimnīcā. Rīt no rīta man jā­operē, tāpēc nedrīkstu pārāk ilgi palikt augšā un arī pārāk daudz dzert.

Bet viņa smaidīja.

Un es atkal nolēmu neizaicināt likteni.

— Lieliski, — es, nemaz neizlikdamies,' teicu. Ar Ketiju bija patīkami klejot pa iz­priecu vietām. — Vai drīkstu piezvanīt?

Pirms ķērāmies pie dzērieniem, es paspēju pasūtīt kino biļetes, rezervēt galdiņu resto­rānā un nodrošināt mums vietas naktslo­kālā, kur pēc tam pasēdēt.

Ketija šaubīdamās palūkojās manī. — Ļoti plaša programma piecām stundām, .— viņa teica. — Ko teiks mans pacients, ja man trī­cēs rokas?

Es viņu tomēr pierunāju. Ketija spēj iz­turēt ne to vien. Reiz pēc vētrainas nakts, ko bijām pavadījuši nepārtraukti strīdēda­mies, viņa lieliski izdarīja trepanāciju.

Vakariņas nebija izdevušās. Negribu ap­galvot, ka esmu liels gardēdis, kurš atzīst ti­kai svaigus olbaltumus. Bet, ja man par svaiga proteīna cenām iesmērē atjaunotus produktus, mans pacietības mērs ir pilns, šašliks, ko bijām pasūtījuši, izskatījās ļoti jauks, bet garšoja nejēdzīgi. Uz visiem lai­kiem izsvītroju šo restorānu no sava sa­raksta un lūdzu Ketijai piedošanu. Bet viņa tikai pasmējās. Toties filma bija jauka. Kino- hipnozes parasti arvien rada galvassāpes, taču šoreiz es iegrimu transā, tiklīdz sākās filma, un arī pēc tam nejutu ne mazākā ne­labuma.

Naktslokāls bija pārpildīts, un zāles pār­zinis bija sajaucis mūsu ierašanās laiku. Mums vajadzēj'a piecas minūtes uzkavēties priekštelpā, un Ketija noraidoši purināja galvu, kad mēģināju viņu pierunāt, lai pasēž ar mani kādu stundiņu ilgāk. Kad beidzot zā­les pārzinis, izmeklētiem vārdiem atvainoda­mies un muguru desmit līkumos saliecis, ierā­dīja mums vietas un atnesa pasūtītos dzērie­nus, Ketija pieliecās un mani vēlreiz noskūp­stīja. Jutos kā septītajās debesīs.

—   Pateicos, Mič, — viņa sacīja. — Tas bija brīnišķīgs vakars. Pacenties biežāk da­būt paaugstinājumus. Man tas ļoti patīk.

Aizsmēķējis cigareti Ketijai un sev, jau pavēru muti, lai kaut ko teiktu. Taču aprā­vos.

Ketija mani skubināja:

—  Droši, droši, saki vien, kas tev uz sirds.

—  Gribēju tikai teikt, ka mums abiem kopā vienmēr bijis labi.

—   To jau es gaidīju. Un es savukārt gribu teikt, ka ļoti labi zinu, uz ko tu tēmē, un ka atbilde tomēr būs — nē.

—   Arī es to gaidīju, — es drūmi noteicu. — Ejam!

Ketija samaksāja rēķinu, un mēs devāmies projām. Kad nonācām uz ielas, piestiprinā­jām pretsodrēju filtrus.

—  Vai pasaukt kebu? — piedāvājās Švei­cars.

—   Jā, lūdzu, — teica Ketija, — tandēmu.

Viņš pasvilpa divvīru kājminamo kebu, un

Ketija nosauca savas slimnīcas adresi. — Vari mani pavadīt, Mič, ja vēlies, — viņa teica, un es apsēdos viņai blakus. Šveicars iestūma kebu no mugurpuses, un kebmeni no­sēkdamies uzņēma ātrumu.

Neaicināts pārvilkti kebam jumtu. īsu brīdi likās, ka viss ir atkal tā, kā mūsu drau­dzības sākumā: tīkamā tumsa, pēc putek­ļiem smaržojošais audekla jumts, atsperu čīkstoņa. Bet tas ilga tikai mirkli.

—  Neaizmirsties, Mič, — viņa mani brī­dināja.

—   Lūdzu, Ketij, — es piesardzīgi ieru­nājos, — ļauj man vismaz tev to pateikt. Tas neprasīs daudz laika. — Viņa neteica «nē».

—   Pirms astoņiem mēnešiem mēs appre­cējāmies. Jā, labi, — es ātri turpināju, kad viņa mēģināja ko iebilst, — tā ir pagaidu laulība. Bet mēs tomēr devām solījumu. Vai tu vēl atceries, kādēļ mēs to darījām?

Mirkli klusējusi, viņa iecietīgi atbildēja:

—   Mēs viens otru mīlējām.

—   Pilnīgi pareizi, — apstiprināju, — es mīlēju tevi, un tu mīlēji mani. Bet mums kat­ram vajadzēja domāt par savu darbu, un tādēļ reizēm bijām neiecietīgi viens pret otru. Tāpēc nolēmām laulību iesākt ar pārbaudes laiku un pēc gada izlemt, vai ir vērts saistīt mūsu dzīves. — Pieskāros viņas rokai, un šoreiz viņa to neatrāva.

—  Ketij, dārgā, vai tu domā, ka mēs toreiz nezinājām, ko darām? Vai tad nevaram vis­

maz nogaidīt, kamēr gads beigsies? Atlikuši tikai četri mēneši. Pamēģināsim. Ja izmē­ģinājuma gada beigās tu negribēsi piekrist laulībām, tad es vismaz nevarēšu teikt, ka tu man nebūtu devusi iespēju. Es esmu izlēmis, man nav ko šaubīties. Esmu iesniedzis savu piekrišanas rakstu un to neatsaukšu.

Braucot garām ielas apgaismojuma spul­dzei, redzēju, ka Ketijas lūpās iegūlusi sve­šāda izteiksme.

— Nerunāsim vairs par to, — viņa nelai­mīgā balsī teica, — es jau zinu, ka tu paliksi pie sava. Un tādēļ tas ir tik drausmīgi. Vai tiešām mums jāķildojas, lai tu beidzot sa­prastu, ka tas ir bezcerīgi? Vai man vēl jā­atgādina, ka tev ir slikts raksturs, ka tu esi paštaisns, viltīgs, īsts Makiavelli, vārdu sa­kot, egoistisks nelietis, ar kuru kopā nav iespējams dzīvot? Sākumā domāju, ka tu esi jauks puisis, Mič. Ideālists, kuram dzīvē galvenais ir principi un goda jūtas, nevis nauda. Man bija pamats tam ticēt. Tu ari pats tik pārliecinoši par to runāji. Tu veltīji uzmanību manam darbam. Sāki nopietni in­teresēties par medicīnu. Trīsreiz nedēļā nāci noskatīties, kā es operēju. Tu manā klāt­būtnē stāstīji visiem saviem draugiem, cik ļoti lepojoties ar to, ka tava sieva ir ķirurģe. Tikai pēc trim mēnešiem es sapratu, ko tu īs­tenībā ar to domāji. Kurš katrs var noprecēt meiteni, kas kops viņa māju, bet jābūt Miče- lam Kurtenejam, lai apprecētu ievērojamu ķirurģi un tad padarītu to par mājsaimnieci. — Viņas balss iedrebējās. — Ar to, Mič, es nevaru un nekad nevarēšu samieri­nāties. Ne ar strīdiem, ne īgnumu, ne pa­stāvīgo cīņu mūsu starpā. Esmu ārste. Daž­brīd no manis ir atkarīga cilvēka dzīvība.] Bet, ja strīdi ar vīru laupa man dvēselesa mieru, tad šī dzīvība vairs nav drošās rokās,] Mič. Vai tu to tiešām nesaproti?

Balsī varēja saklausīt apvaldītas elsas.

—   Ketij, vai tu mani vairs nemīli? — es: klusi jautāju.

Labu brīdi viņa neatbildēja. Tad īsi un sa-l traukti iesmējās.

—   Slimnīca jau klāt, Mič, — viņa noteica. — Ir pusnakts.

Atbīdīju keba jumtu, un mēs izkāpām.

—   Pagaidiet, — uzsaucu vecākajam keb- menam un pavadīju Ketiju līdz slimnīcas] ieejai. Viņa atvadoties atteicās mani noskūp-j stīt un arī nenorunāja satikšanos. Pakavējos] vēl kādas divdesmit minūtes priekštelpās, lai pārliecinātos, vai viņa patiešām paliks] pa nakti slimnīcā, pēc tam iekāpu kebā un liku sevi aizvest uz tuvāko apakšzemes 3 dzelzceļa staciju. Manu drūmo garastāvokli! neuzlaboja arī vecākais kebmens, kurš, sa- ļ ņēmis samaksu, gluži nevainīgi iejautājās:

—   Sakiet, mister, — kas īsti ir Mak… Makiavelli?

—   Spāniski tas nozīmē — «nebāz degunu1 citu darīšanās», — skarbi atbildēju. Vilcienā: es saskābis prātoju, cik bagātam man vajadzētu būt, lai spētu sev nopirkt savrupību.:

Mana oma nemaz nebija uzlabojusies, kad

nākamajā rītā ierados kantorī. Esterei vaja­dzēja likt lietā visu savu prasmi, lai es jau pirmajās minūtēs nenorautu viņai galvu, un dieva laime, ka šorīt nebija valdes sēdes. Kamēr pārlūkoju rīta pastu un starpnodaļu ziņas, kas bija sakrājušās pa nakti, Estere uz mirkli -pazuda. Atgriezusies viņa man pa­sniedza tasi kafijas — īstu, dabisku, smar­žīgu kafiju.

—   Dāmu istabas uzraudze to paslepus vāra, — viņa paskaidroja. — Parasti gan neļauj nest ārā, jo baidās no kafita ļaudīm. Bet tagad, kad jūs esat liels priekšnieks …

Es pateicos un palūdzu, lai Džeka ierunāto lenti nodod tālākai apstrādei. Tad ķēros pie darba.

Vispirms bija jānoskaidro mūsu paraugu izplatīšanas rajoni, un te nu man nopietnas galvassāpes sagādāja Mets Ransteds. Viņš vadīja Noieta pētījumu nodaļu, un man bija ar viņu jāsadarbojas. Taču viņš neizrādīja ne mazāko interesi par kopdarbību. Ievietoju projekcijas aparātā Dienvidkalifornijas karti, kamēr Mets ar saviem diviem bezpersoniska­jiem palīgiem birdināja cigarešu pelnus uz mana kabineta grīdas.

Ar rādāmo kociņu apvilku apkārt pārbau­des teritorijai un norādīju mūsu kontroles rajonus.

—   Sandjego, Tihuānu ieskaitot, apmēram puse no Losandželosas apkārtnes un Monte- rejas lejasdaļa. Tie būs kontrolrajoni. Pārējo

Kalifornijas—Meksikas daļu uz dienvidiem no Losandželosas izlietosim izmēģināju­miem. Domāju, ka jums, Met, vajadzēs būt tur uz vietas. Es ieteiktu kā centru izmantot mūsu Sandjego filiāli. Tur saimnieko Ter- ners, un viņš ir labs darbinieks.

Ransteds norūca:

—   Kur cauru gadu neredz ne sniega pār- sliņas, tur nav iespējams pārdot mēteli pat tad, ja piedevām izsniedz daiļu verdzeni. Velns parāvis! Kādēļ jūs neuzticat noieta pē­tīšanu cilvēkam, kas no tā kaut ko saprot? Vai tad jūs neredzat, ka klimats te pārvelk svītru visiem jūsu nodomiem?

Jaunākais no alvas^zaldātiņiem līdzīga­jiem Meta palīgiem dzīrās atbalstīt priekš­nieku, bet es viņu tūlīt pārtraucu. Izmēģinā­jumu teritoriju jautājumos Ranstedu vaja­dzēja uzklausīt — tas bija viņa tiešais darbs. Turpretī Venēra bija mans projekts, un to es gribēju realizēt pats. Es mazliet indīgi tur­pināju:

—   Vietējie un visas pasaules ienākumi, iedzīvotāju vecums un izvietojums, veselības stāvoklis, psiholoģiskās īpatnības, cilvēku iedalījums vecuma grupās un mirstības cē­loņi — tie ir mūsu aroda priekšnosacījumi, Met. Kalifornija un Meksika ir paša dieva iz­raudzīts lielisks reklāmas izmēģinājuma lauks. Šajā mazajā zemes stūrītī ar nepil­niem simts miljoniem iedzīvotāju ir sakon­centrētas visas Ziemeļamerikas ģeogrāfiskās iezīmes. Tādēļ nedomāju grozīt savu pro- jcktu un mēs paliksim pie apvidus, kuru es norādīju. — Sevišķi izcēlu vārdiņu «es».

Mets iebilda:

—  Tur nekas neiznāks. Galvenais faktors ir temperatūra. To kuram katram vajadzētu saprast. *

—  Es neesmu kurš katrs, Met. Es esmu šī pasākuma vadītājs.

Mets Ransteds izdzēsa cigareti pelnu traukā un piecēlās.

—   Parunāsim ar Fauleru, — viņš noteica un izgāja ārā. Man neatlika nekas cits kā se­kot. Ejot ārā pa durvīm, dzirdēju, kā vecā­kais no viņa palīgiem zvana Faulera sekre­tārei un paziņo, ka esam ceļā. Ranstedam bija labi izdresēti zēni, gods kam gods. No­domāju, ka arī man derētu šādi puiši, un ti­kai tad sāku apsvērt, kā to visu celt priekšā Fauleram.

Fauleram ir universāla iekšējo ķildu likvi­dēšanas metode. Un to viņš lietoja arī šoreiz. Kad iegājām, viņš mūs jūsmīgi apsveica:

—   Te nu jūs abi esat! Tieši tie, kurus tik ļoti vēlējos redzēt. Met, vai varat man palī­dzēt tikt ārā no ķezas? Runa būs par Ameri­kas Ginekoloģijas institūta ļaudīm. Viņi ap­galvo, ka mūsu kontraceptīna reklāma kai­tējot viņu interesēm. Un solās atteikties no mūsu pakalpojumiem un pāriet pie Tontona, ja mēs neizbeigšot ieteikt kontraceptīnu. Ienākums no viņiem jau nav nekāds lielais, bet man kāds putniņš pačivināja, ka viņiem to visu iestāstījis Tontons.

Pēc tam viņš sīki izklāstīja sarežģījumus, kas mums bija radušies ar Amerikas Gineko­loģijas institūtu. Es klausījos bez sevišķas intereses; mūsu kampaņa «zēns vai mei­tene — pēc vēlēšanās», kurā mēs pēc viņu pasūtījuma reklamējām institūta jauno pa­ņēmienu nākamo bērnu dzimuma noteikšanai, bija palielinājusi dzimstību apmēram par divdesmit procentiem. Tāpēc institūtam tagad vajadzētu izturēties pret mums solidāri. Ran­steds domāja tāpat.

Viņš teica: — Viņiem nav nekāda pamata sūdzībai, Fauler. Varētu teikt, ka mēs pārdo­dam tiklab alkoholiskos dzērienus, kā zāles pret paģirām. Viņiem nav nekādu tiesību bāzt degunu mūsu darīšanās. Turklāt kāds tam visam sakars ar noieta pētīšanu?

Faulers priecīgi iesmējās. — Tur jau tas suns aprakts, — viņš nodūdoja. — Mēs vir ņus novirzīsim uz citām sliedēm. Viņi kā parasti gaida atbildi no finansu orgāniem, bet mēs šoreiz uzdosim to nokārtot jums. Pa­rādiet viņiem veselu kaudzi diagrammu un sīku statistikas datu, kas pierādītu, ka kontr- aceptīns nebūt nemazina bērnu dzimstību, tas tikai dod laulātajiem iespēju nogaidīt līdz tam laikam, kad viņi varēs atļauties bērnu. Citiem vārdiem, institūta ienākumu kopīgā summa augs, bet darbības apjoms paliks tas pats. Tas Tontonam būs pamatīgs pliķis, un rezultāts — viens nulle mūsu labā. Turklāt juristus vēl diskvalificēs par .to, ka viņi aizstāvējuši abas ieinteresētās puses.

Dažam labam no viņiem tas maksās krietnu naudiņu. Mums tiem jāparāda, ka tamlīdzīgi mēģinājumi kaitēt mūsu aroda principiem liks iznīcināti pašā dīglī. Kā jums šķiet, vai varēsiet palīdzēt savam vecajam bosam, Met?

—  Saprotams, — norūca Mets. — Bet kā paliek ar Venēru?

Faulers pamirkšķināja man ar aci.

—  Jā, kā tad tur īsti ir? Vai jūs nevarētu Metu uz kādu laiciņu aizdot man?

—   Kaut vai uz visiem laikiem, — es at­bildēju. — Taisnību sakot, tieši tādēļ atnācu pie jums. Metam bail no Dienvidkalifornijas.

Ransteds nosvieda zemē cigareti, un zem tās savilkās čokurā Faulera neilona paklāja pūkas. — Kādas jums, velns parāvis… — viņš saniknots iesāka.

—   Lūdzu, mieru, — aizrādīja Faulers.

—  Labāk paklausīsimies, Met.

Ransteds nikni paskatījās uz mani.

—   Es tikai teicu, ka Dienvidkalifornija nav piemērots objekts. Kur tad ir galvenā atšķirība starp Zemi un Venēru? Karstumā. Mūsu izmēģinājumiem nepieciešams apvidus ar mērenu kontinentālu klimatu. Jaunangli- jas iedzīvotājs, bez šaubām, būs sajūsmināts par karstumu uz Venēras, turpretī tihuānie- tis — nekad. Kalifornijas un Meksikas ra­jonā jau tā ir sasodīti karsts.

—   Hm, — noņurdēja Faulers Sokens.

—   Ziniet ko, Met, šis jautājums prasa rūpīgu iedziļināšanos, bet jums būs jānoņemas ar

AGI. Pameklējiet sev piemērota vietnieku Venēras nodaļai, kamēr tiekat galā ar AGI, bet galīgi visu izlemsim rīt pēcpusdienas sēdē. Jā, starp citu, — Faulers paskatījās galda pulkstenī, — senators Dantons mani gaida jau septiņas minūtes. Nu, vai esat apmierināts?

Mets, protams, nebija apmierināts, un es līdz pašam vakaram jutos pacilāts. Darbs vedās. Atklājumu nodaļa iesniedza ziņojumu par materiāliem, kurus tie bija ieguvuši no manas sarunas ar Džeku, kā arī no citiem iespējamiem avotiem. Bija cerības noorgani­zēt uz Venēras vairākas ražošanas nozares. Piemēram, suvenīru izgatavošanu no nepa­stāvīgām, viegli sairstošām organiskām vie­lām, kuras peldēja — kā mēs to jokojot ap­zīmējām — Venēras «gaisā». Bet varēja ražot arī ko citu no pastāvīgiem savieno­jumiem — kādā paraugā bija konstatēta pat pilnīgi tīra dzelzs: nevis 9,9 un arī ne 99,99 procentu, bet absolūti tīra dzelzs, kādu nav iespējams nedz atrast, nedz arī izgata­vot uz tādas planētas kā Zeme, kur ir daudz skābekļa. Laboratorijas par to maksātu labi. Turklāt Atklājumu nodaļa nebija atklājusi, bet atradusi kādu ievērības cienīgu sī­kumu — tā saucamo Hilša maksimālā āt­ruma cauruli. Nepatērējot nekādu citu ener­ģiju, šī ierīce varētu atdzesēt pārceļotāju mājokļus ar Venēras karsto viesuļvētru palī­dzību. Tā bija pavisam vienkārša ierīce, kura kopš 1943. gada bija mētājusies novārtā.

Līdz šim to nekur nevarēja izmantot, jo ne­kur nebija tādu vētru.

Treisijs Koljers, Atklājumu nodaļas pār­stāvis Venēras sekcijā, centās man kaut ko ieskaidrot arī par slāpekļa katalizatoriem. Es laiku pa laikam pamāju ar galvu un ne­skaidri nopratu, ka uz Venēras izkliedēts platīns mijiedarbībā ar šausmīgajiem zibe­ņiem izraisītu slāpekļskābes sāls «sniega» un ogļūdeņraža «lietus» rašanos, tā attīrot Venēras atmosfēru no formaldehīda un amonjaka.

—  Vai nebūs drusku par dārgu? — es piesardzīgi apjautājos.

—   Tas atkarīgs no mums, — viņš atbil­dēja: — Platīns zudumā neiet. Vienu gramu var lietot miljoniem gadu. Bet, lietojot vai­rāk platīna, ietaupīsim laiku.

Es būtībā nekā nesapratu, bet nojautu, ka tas ir kaut kas vērtīgs. Uzsitu Koljeram uz pleca un liku turpināt darbu.

Bet Rūpnieciskās antropoloģijas nodaļa man sagādāja vilšanos. Bens Vinstons sū­dzējās:

—   Nav iespējams ietekmēt cilvēkus tā, lai tie pēkšņi vēlētos dzīvot ar tvaiku apsildītās sardīņu kārbās. Tas ir pretrunā ar mūsu tau­tas tradīcijām. Kurš gan gribēs doties šajā sešdesmit miljonu jūdžu garajā ceļojumā, lai mūža atlikušo daļu pavadītu iesprostots al­vas būrī, ja viņš var dzīvot tepat uz Zemes, kur viņam ir gaiteņi, lifti, ielas, jumti un tik daudz plašuma, cik vien cilvēks var vēlēties? Tas ir pretrunā ar cilvēka dabu, Mič!

Es strīdējos viņam pretī. Tas neko nelī­dzēja. Viņš nemitējās jūsmot par amerikā­nisko dzīves veidu, pieveda mani pie loga un norādīja uz daudzajiem namu jumtiem, kur sievietes un vīrieši varēja pastaigāties svaigā gaisā, iesprauduši nāsīs tikai vien­kāršus sodrējus aizturētājus filtrus, nevis apkrāvušies ar smagām skābekļa mas­kām.

Beidzot es aizsvilos un izgrūdu:

— Acīmredzot kāds tomēr gribēs lidot uz Venēru. Vai tad citādi cilvēki tik ļoti pirktu Džeka O'Sī grāmatu? Vai tad citādi vēlētāji klusētu, kad raķešu būvei izlieto tik milzīgus līdzekļus? Mans pienākums nav jūs mācīt, un es jums došu tikai dažus padomus, kā rī­koties: uzmanīgi pavērojiet cilvēkus, kas pērk šīs grāmatas, cilvēkus, kas vairākkārt skatās televīzijas pārraides par O'Sī brau­cienu uz Venēru, tos, kuri pirmie ierodas uz viņa lekcijām un pēc tam paliek priekštelpās gaidām, lai ar viņu vēl aprunātos. Džekam mēs maksājam algu — izspiediet no viņa visu, ko vien varat. Izziniet visu par Mēn.ess kolonijām, noskaidrojiet, kas tie par cilvē­kiem, kas tur dzīvo. Un tad mēs beidzot zi­nāsim, kādi cilvēki mums ar savām reklā­mām jāietekmē. Sakiet, — vai jums vēl ir kādi iebildumi?

Iebildumu nebija.

Estere bija brīnum labi izplānojusi šo pirmo darba dienu, un katra mana saruna ar nodalu vadītājiem deva arvien jaunus re­zultātus. Diemžēl Estere nevarēja manā vietā izlasīt man adresētos papīrus, un, kad pienāca darba beigas, uz galda bija sakrā­jusies biezum biezā dokumentu kaudze. Viņa piedāvājās vēl palikt, bet šajā darbā neviens man nevarēja palīdzēt. Tāpēc, palūdzis, lai atnes man pāris sviestmaizīšu un vēl vienu tasi kafijas, atlaidu viņu mājās.

Kad biju ticis ar visu galā, pulkstenis jau rādīja vienpadsmit.

Pirms devos mājup, iegriezos nakts ēdnīcā piecpadsmitajā stāvā, bezlogu kastei līdzīgā telpā, kur kafija oda pēc rauga, no kura tā arī bija pagatavota, un šķiņķis uz manas sviestmaizes garšoja pēc sojas pupām. Bet tas bija tikai nenozīmīgs sīkums, un es to ātri aizmirsu, jo, tiklīdz atvēru sava dzīvokja durvis, atskanēja sauss sprakšķis, sekoja eksplozija, - un kaut kas ietriecās stenderē pavisam tuvu manai galvai. Es pieliecos un iekliedzos. Aiz loga redzēju lēni attālināmies cilvēku, kas karājās virves kāpnēs un turēja rokā pistoli.

Savā mujķībā piesteidzos pie loga un pa­guvu saskatīt, ka helikopters aiznes uzbru­cēju. Ja tas šajā brīdī atrastos stabilākā pozā un varētu izšaut, es būtu lielisks mēr­ķis.

Pats brīnīdamies par savu mieru, piezva­nīju Municipalitātes Pilsoņu aizsardzības korporācijai.

—  Vai esat mūsu klients, ser? — opera- tore jautāja.

—   Jā, velns lai parauj, jau sešus gadus.

—   Vienu mirkli, mister Kurtenej … Mis­ters Mičels Kurtenejs, augstākās kategorijas reklāmas darbinieks?

—   Nē, — es sarūgtināts atbildēju, — mana tagadējā nodarbošanās ir būt par mērķi. Vai jūs nebūtu tik laipni un neatsūtītu kādu no saviem puišiem, pirms šis tips nav atgriezies un mani nogalinājis?

—   Piedodiet, mister Kurtenej, — turpināja mīlīgā, nesteidzīgā balss, — vai jūs teicāt, ka neesat augstākās kategorijas reklāmas darbinieks?

Zobus griezdams, atzinos: — Augstākās kategorijas gan.

—   Pateicos, ser. Pašreiz es skatos jūsu personīgajā kartītē. Man ļoti žēl, ser, bet jūs esat mums parādā. Mēs nepieņemam augstā­kās kategorijas darbinieku maksājumus pēc parastā tarifa, jo mums, ser, jārēķinās ar iespējamo konkurences naidu. — Runātāja nosauca tādu summu, ka man mati saslējās stāvus.

Bet es nejāvu vāju sašutumam, jo viņa bija tikai rīkojumu izpildītāja.

—   Pateicos, — es smagi nopūtos un no­liku klausuli. Pēc tam nodevu Programmētās informācijas centram attiecīgās ziņas, ievie­toju automātiskajā adrešu meklētājā telefonu grāmatu, lai sazinātos ar iedzīvotāju per­sonīgās apsardzes aģentūrām, un gaidīju zvanu. Trīs vai četras mani noraidīja, līdz beidzot kāds samiegojies privātdetektīvs par bargu maksu bija ar mieru ierasties.

Pēc pusstundas viņš bija klāt, un es sa­maksāju, bet tik vien viņš prata kā kaitināt mani ar neatbildamiem jautājumiem un mek­lēt neesošus pirkstu nospiedumus. Pēc brīža viņš aizgāja, sacīdams, ka turpināšot pēdu dzīšanu.

Likos gultā un aizmigu, domās atkārto­dams vienu un to pašu jautājumu: kam tad īsti vajadzēja dabūt pie malas tādu vien­kāršu, nekaitīgu reklamētāju kā es?

4

saņēmu dūšu un raitā solī devos pa koridoru uz Faulera -Šokena kabinetu. Man bija vajadzīga skaidrība, un vie­nīgi viņš varēja man palīdzēt. Varbūt mani izmetīs ārā par tādu pārdrošību. Bet skaid­rība bija nepieciešama.

Acīmredzot pašreiz gan nebija īstais laiks izjautāt Fauleru. Taisni man degungalā at­sprāga vaļā viņa kabineta durvis un ārā iz­metās Tildija Matisa. Viņas seja satraukumā raustījās. Lai gan viņa skatījās manī platām acīm, varu zvērēt, ka nepazina.

— Pārrakstīt, — viņa nikni izgrūda. — Es šīs vecās, sirmās žurkas dēļ lienu vai no ādas laukā, bet kas man jādzird? Pār­rakstīt … «Tas ir labs darbs, bet no jums es prasu vēl labāku. Pārrakstiet,» viņš saka. «Vairāk spilgtu krāsu. Vairāk spraiguma un dailes, vairāk cilvēcisku jūtu, sajūsmas un visu jūsu sievišķīgās sirds maigumu. Un to visu piecpadsmit vārdos.»

Es viņam parādīšu «piecpadsmit vār­dus», — Tildija elsoja un aizdrāzās man ga­rām. — Es šim vecajam svētulim, lišķim, teatrālajam tarkšķim, tēvišķīgajam talantu cepējam, atbildīgu amatu fabricētājam, ģē­niju rijējam Moloham, vecajam …

Diemžēl aizcirsto durvju troksnis nejāva saklausīt pēdējo vārdu. Tas droši vien bija īsti sulīgs.

Nokrekšķinājos, pieklauvēju un iegāju Faulera kabinetā. Smaidā, kuru viņš man veltīja, saraušanās ar Tildiju nebija atstājusi nekādas pēdas. Viņa sārtā seja un skaidrais skatiens izkliedēja manas aizdomas, un to­mēr — vakarējais šāviens taču bija īstenība.

—   Neaizkavēšu jūs ilgi, mister Fauler, —< es ierunājos, — gribēju tikai pajautāt, vai cīņā pret Tontona asociāciju neesat uzsācis pārāk pārdrošu spēli.

—  Es arvien spēlēju pārdroši. — Viņa acis iedzirkstījās. — Pārdroši, bet tīri.

-— Es gribēju jautāt, vai neesat lietojis ne­atļautus līdzekļus. Vai neesat, par piemēru, licis novākt no ceļa kādu no viņa darbinie­kiem?

—   Mič! Un to jūs jautājat man!

—  Jā, jautāju, — es stūrgalvīgi turpināju, jo pagājušā naktī kāds snaiperis no he­likoptera mēģināja nokniebt mani, kad par- rados mājās. Manuprāt, tas _ ir Tontona pirksts, neko citu nespēju izdomāt.

—   Blēņas, — viņš nešaubīdamies atteica.

Es dziļi ievilku elpu. — Mister Fauler, — ar mokām izgrūdu, — sakiet kā virs vīram, vai jūs par to nebijāt brīdināts? Varbūt at­ļaujos par daudz, bet nevaru nejautāt. Runa taču nav par mani. Runa ir par Venēras pro­jektu.

Faulera rožainie vaigi uz īsu brīdi nobā­lēja, un viņa acīs es varēju lasīt, ka mans darbs un augstākā kategorija karājas mata galā.

—  Mič, es jums piešķīru augstako kate­goriju, jo domāju, ka tiksiet galā ar grūtī­bām, kas ar to saistītas. Ne tikai darbā vien. Zinu, tas jums iet no rokas. Bet visai jūsu dzīvei jābūt saskaņā ar komerciālo kodeksu.

Mans liktenis vēl nebija izlemts.

—   Saprotu, ser.

Faulers apsēdās un aizdedzināja firmas «Starrzelius» cigareti. Tad pēc īsas vilcinā­šanās pabīdīja paciņu uz manu pusi.

—  Mič, jūs vēl esat jauneklis un augstāko kategoriju ieguvāt tikai nesen. Bet jums ir dota vara. Ar pāris vārdiem jūs dažās ne­dēļās vai mēnešos spējat pilnīgi izmainīt ve­sela pusmiljona patērētāju dzīves veidu. Tā ir vara, Mič, absolūta vara. Un jūs zināt veco teicienu — vara dara dižciltīgu. Absolūta vara arī dižciltību dara absolūtu.

—  Jā, ser, — es atbildēju. Man bija zināmi visi vecie teicieni. Bet es arī zināju, ka galu galā viņš tomēr atbildēs uz manu jautājumu.

—   Ai Mič, — viņš sapņaini izdvesa, vēci­nādams cigareti, — mūsu darbs nav domā­jams bez saviem priekšnoteikumiem, saviem

pienākumiem un arī zināma riska. Tie nav atdalāmi viens no otra. Ja nebūtu konkuren­ces naida, visa mūsu sarežģītā sistēma izie­tu no sliedēm.

—   Fauler, — es teicu, labi apjauzdams savu pārdrošību, — jūs» zināt, ka man nav nekādu iebildumu pret šo sistēmu. Tā sevi attaisno, un tas ir viss, ko par to var sacīt. Saprotu, ka mums ir nepieciešams konku­rences naids. Un, ja Tontons pieteic mums karu, jums jārīkojas saskaņā ar kodeksu. Jūs nevarat to klaji paziņot, jo tad katrs darbi­nieks domās tikai par savu drošību un nekā nedarīs. Bet Venēras projekts eksistē tikai manā galvā, Fauler. Tā tas ātrāk virzās uz priekšu. Ja katrs sīkums jāuzraksta uz pa­pīra, nenieka nevar padarīt.

—   Saprotams, — viņš piekrita.

—   Pieņemsim, ka jūs esat brīdināts, un pieņemsim, ka es būšu pirmais, kuru Tontons novāks no ceļa. Kas notiks ar Venēras pro­jektu?

—   Jums varbūt ir sava taisnība, — viņš piekrita. — Būšu pilnīgi atklāts pret jums, Mič. Neesmu saņēmis neviena brīdinājuma.

—   Paldies, Fauler, — es sirsnīgi teicu. — Bet uz mani tomēr šāva. Arī nelaimes ga­dījums Vašingtonā varbūt nemaz nebija ne­laimes gadījums. Vai nav iespējams, ka Tontons sāk rīkoties, nemaz nebrīdinājis jūs?

—   Es Tontona ļaudis neesmu tik tālu iz­aicinājis, un viņi tā nerīkotos. Tie ir viegli pērkami blēži, bet ievēro spēles noteikumus.

Slepkavot konkurences cīņā nav pieņemts. Slepkavība bez iepriekšēja brīdinājuma ir komerciāls noziegums, likuma pārkāpšana komercijas pasaulē. Bet vai jūs gadījumā ne­esat kādreiz samainījis gultas?

—   Nē, — es atbildēju. — Mana dzīve ir ļoti vienmuļa. Sis notikums atgādina sliktu sapni. Te jābūt kādai kļūdai. Bet lai šāvējs būtu kas būdams, priecājos, ka viņam ir šķība roka.

—   Es arī, Mič, es arī. Bet nu pietiek runāt par jūsu personīgo dzīvi. Darbs gaida. Vai esat saticis O'Šī? — Manas likstas viņu vairs nenodarbināja.

—  Jā, esmu. Viņš šodien būs šeit. Un mēs strādāsim ciešā kontaktā.

—   Lieliski! Daļa no viņa slavas tad tiks arī Faulera Šokena asociācijai, ja vien pra­tīsim izspēlēt pareizās kārtis. Ķerieties pie darba! Kā — tas man gan laikam nebūs jums jāmāca.

Līdz ar to mūsu saruna bija beigusies.

Mana kabineta priekštelpā gaidīja O'Sī. Viņam gāja jautri. Visapkārt bija sapulcē­jušās kantora darbinieces, un viņš pats, uz galda stūra uzsēdies, vīrišķīgi un pašpārlie­cināti kaut ko stāstīja. Meiteņu skatienus ne­varēja pārprast. Viņš bija trīsdesmit piecas collas garš liliputs, bet viņam bija nauda un slava — tātad tieši tas, ko mēs nepārtraukti cildinām, apgalvodami, ka dzīvē nav nekā

svarīgāka par to. O'Šī varētu izvēlēties jeb­kuru no viņām. Klusībā minēju, cik viņš jau i/.vēlējies kopš savas slavas vainagotās at­griešanās uz Zemes.

Mūsu uzņēmumā valda stingra disciplīna, bet meitenes izklīda tikai tad, kad ieklepojos.

— … brīt, Mič, — O'Šī man uzsauca. - Vai izbailes jau pāri?

—  Jā, taču tūlīt piedzīvoju jaunas. Mani mēģināja nošaut. — Pastāstīju par notikušo, un viņš domīgi norūca:

—   Vai esat padomājis par miesassargu?

—  Esmu, bet iztikšu bez viņa. Tas droši vien bija pārpratums.

—   Tāds pats kā ar transporta helikopteru?

Es mirkli klusēju, tad teicu: — Džek, labāk

par to nerunāsim. Tas mani satrauc.

—   Lai notiek, — viņš plati pasmaidīja, ķersimies pie darba. Ar ko sāksim?

—  Vispirms ar vārdiem. Runājot par Ve­nēru, mums vajadzīgi jauni vārdi, vārdi, kas cilvēkus ieintriģētu. Kas liktu tiem sākt au­sīties. Prātot par pārmaiņām, par kosmosu un citu nesaprotamu vārdu jēgu. Mums va­jadzīgi tādi vārdi, kas izraisītu cilvēkos ne­apmierinātību ar to, kas viņi ir, un liktu sapņot par to, kas viņi varētu kļūt. Tādi vārdi, kas liktu viņiem lepoties ar savām iz­jutām un nevis kaunēties no tām. Vārdi, kas iespētu ne to vien, vārdi, kas modinātu cil­vēkos prieku par «Indiastrijas», «Starrzelius» un Faulera Šokena asociāciju eksistenci un

sašutumu par to, ka pastāv tādas firmas kā Tontona asociācija un «Universal Products».

Viņš skatījās uz mani, muti atplētis. — Jūs taču to nedomājat nopietni! — viņš beidzot iesaucās. ' j

—   Tagad arī jūs esat mūsējais, — es gluži; klaji teicu. — Tā mēs strādājam. Ar tādiem; pašiem paņēmieniem mēs apstrādājām arī jūs.

-— Ko jūs ar to gribat teikt?

—   Jūs valkājat firmas «Starrzelius» ap-ļ ģērbus un kurpes, Džek. Tas nozīmē, ka esam jūs pārliecinājuši. Jūs apstrādāja gan Tontons un «Universal», gan «Starrzelius» un Sokens, un jūs izvēlējāties «Starrzelius», ražojumus. Tātad mūsu reklāma ir iedarbo­jusies. Gluži nemanot jūs nonācāt pie pār­liecības, ka «Starrzelius» apģērbiem un apa­viem piemīt kaut kas loti patīkams, turpretī firmas «Universal» precēm — gluži pretējas īpašības.

—   Es nekad nelasu sludinājumus, — viņš izaicinoši teica.

Es pasmaidīju. — Tā ir visaugstākā uz­slava mūsu profesijai.

—   Es svēti apsolu, — O'Sī paziņoja,

—    ka, tiklīdz atgriezīšos viesnīcā, tūlīt iesviedīšu visas savas drēbes atkritumu vadā.

—   Un ceļa somas arī? — es ievaicājos.

—  Firmas «Starrzelius» ceja somas?

Brīdi viņš gluži pārsteigts nolūkojās manī, bet tad atguvās. — Arī «Starrzelius» somas. Un tad es nocelšu klausuli un pasūtīšu firmai ^Universal» somas līdz ar visu pārējo. Un jūs tur nekā nevarēsiet darīt.

—v Man nenāk ne prātā kaut ko darīt, Džek. «Starrzelius» no tā tikai iegūs. Varu jums pastāstīt, kas notiks tālāk. Jūs iegādā­sieties «Universal» soma's, apģērbu un visu pārējo. Kādu laiku arī valkāsiet šīs drēbes un lietosiet somas, bet kaut kur dziji zem­apziņā izjutīsiet neskaidru, neizprotamu ne­apmierinātību. Tā pat ietekmēs jūsu vīrišķību, jo «Starrzelius» reklāmas, lai gan jūs ap­galvojat, ka tās nelasot, ir tomēr jūs pārlie­cinājušas, ka īsts vīrietis iepērkas tikai šīs firmas veikalos. Cietīs jūsu pašapziņa, kaut kur sirds dziļumos jūs jutīsiet, ka nevalkājat vislabāko. Jūsu zemapziņa atklāti nesacel- sies, bet jūs sāksiet palēnām «pazaudēt» firmas «Universal» veikalos pirktos drēbju gabalus. Velkot kājā bikses, jūs «nejauši» noplēsīsiet atloku. Kravājoties jūs pārblīvē­siet ceļa somu un klusībā lādēsieties, ka tā tik maza. Kādu dienu jūs iesteigsieties vei­kalā un, atceroties šo sarunu, daudz nedo­mādams, nopirksiet «Starrzelius» preces. Tā tas būs.

O'Šī mulsi iesmējās. — Un to visu jūs pa­nācāt ar vārdiem?

—  Ar vārdiem un attēliem. Ietekmējot redzi un dzirdi, ožu, tausti un garšu. Galve­nais tomēr ir vārdi. Vai jūs lasāt dzeju?

—  Mans dievs, protams, ka ne. Vai tad to vispār kāds lasa?

—       Es nedomāju mūsdienu ražojumus, par tiem nav ko runāt. Bet Kītsu, Svinbērnu, Vailiju — lielos liriķus.

—   Kādreiz lasīju, — viņš piesardzīgi at­zinās. — Un kas tad ir?

—   Gribu lūgt jūs pavadīt rīta cēlienu un arī pēcpusdienu kopā ar vienu no pasaules lielākajām liriskajām dzejniecēm, ar meiču, vārdā Tildija Matisa. Viņa gan pati neap­zinās, ka ir dzejniece, un domā, ka ir atbil­dīga darbiniece — reklāmu sacerētāja. Ne­mēģiniet viņu apskaidrot. Viņa jutīsies joti nelaimīga.

Tu miera nevainīgā līgava, Tu klusuma un gausā laika pabērns …

Tā viņa būtu varējusi rakstīt pirmsrek- lāmas laikmetā. Reklāmai uzaustot, liriskā dzeja norietēja. So parādību sakarība ir acīm redzama. Nav daudz cilvēku, kas prot salikt vārdus tā, lai tie skanētu kā mūzika, satrauktu un saviļņotu. Tiklīdz, izmantojot šīs dotības reklāmas jomā, cilvēkam radās iespēja labi nopelnīt, liriskās dzejas laukā par saimniekiem kļuva neapdāvināti skri­benti, kuriem vajadzēja pilnā rīklē kliegt un sacensties muļķīgās dīvainībās, lai kaut cik piesaistītu sev uzmanību.

—- KādēJ jūs man to visu stāstāt? — viņš jautāja.

—   Es jau teicu, Džek, ka tagad jūs esat mūsējais. Un līdz ar varu uz jūsu pleciem gulstas atbildība. Mūsu profesijas ļaudis ielaužas cilvēku dvēselēs. Un to mēs panā­kam, izmantojot talantus, virzot tos sev vē­lamā virzienā. Nevienam nav tiesību rota­ļāties ar cilvēkiem, tā kā mēs to darām, ja vien tas nenotiek augstāku ideālu vārdā.

—   Skaidrs, — O'Šī rāmi noteica. — Ne­raizējieties par maniem ideāliem. Nepiedalos šajā pasākumā ne naudas, ne slavas dēļ. Daru to tikai tādēļ, lai dotu cilvēkiem maz­liet vairāk dzīves telpas, lai tie atgūtu savu cilvēka cieņu.

—   Tieši tā, — es piekritu, uzplādams sev uz sejas izteiksmi «numur viens». Bet iekšēji jutos pārsteigts. «Augstākais ideāls», par kuru jau dzīros runāt, bija — noiets.

Piespiedu zvana pogu, lai atsauktu Tildiju.

—   Parunājiet ar viņu, — es teicu Džekam.

—   Atbildiet uz viņas jautājumiem. Jautājiet pats. Ar vārdu sakot, izrunājieties no sirds. Dalieties ar viņu savā pieredzē. Pati to ne­apzinādamās, viņa ietērps jūsu domas dzejas vārsmās, kas iedarbosies uz lasītāja sirdi un dvēseli. Esiet ar viņu pavisam vaļsirdīgs.

—  Protams, Mič, bet vai viņa pret mani izturēsies tikpat vaļsirdīgi? — O'Šī seja at­gādināja jauna, porcelānā veidota satīra sejiņu.

—  Noteikti, — es svinīgi apgalvoju. Tildiju pazina visi.

Šajā pēcpusdienā pirmo reizi četru mēnešu laikā man piezvanīja Ketija.

—   Vai kas noticis? — es strauji jautāju.

—   Vai varu tev kaut kā palīdzēt?

Viņa iesmējās.

: —i Nē, Mič, es tikai gribēju apsveicināties un pateikt paldies par jauko vakaru.

—       Vai mēs nevarētu to atkārtot? — es kalu dzelzi, kamēr tā karsta.

—       Vai tu būtu ar mieru šovakar pusdienot manās mājās?

—       Jā. Noteikti jā. Kādas krāsas kleita tev būs mugurā? Gribu tev nopirkt dabiskus ziedus.

—       O, Mič, nevajag būt tik izšķērdīgam. Pirmā jūsma mums jau aiz muguras, un es tāpat zinu, ka naudas tev ir vairāk nekā pa­šam dievam. Bet ir kaut kas tāds, ko tu varētu gan man atvest.

—   Un tas būtu?

—       Džeks O'Šī. Vai tu domā, ka viņš nāktu? Redzēju televizorā, kā viņš šorīt ieradās pil­sētā, un nodomāju, ka jūs droši vien strā­dāsiet kopā.

Pavisam nošļucis atbildēju: — Tā ir. Sa­zināšos ar viņu un tad tev piezvanīšu. Vai esi slimnīcā?

—       Jā, un paldies tev par pūlēm. Es ļoti priecātos viņu satikt.

Džeku notvēru pa telefonu Tildijas kabi­netā.

—       Vai šovakar esat aizņemts? — es jautāju.

—        Hm… Iespējams, — viņš atbildēja. Acīmredzot arī viņš sāka iepazīt Tildiju.

—       Man ir priekšlikums: paēdīsim klusas pusdienas mājas apstākļos — tikai jūs, es un mana sieva. Viņa, starp citu, ir skaista, turklāt laba mājasmāte, pirmklasīga ķirurģe un lielisks sarunu biedrs.

•— Lai notiek!

Es tūlīt piezvanīju Ketij ai un pateicu, ka ieradīšos kopā ar sabiedrības lauvu ap sep­tiņiem.

Sešos O'Šī iesojoja manā kabinetā, rūk­dams:

—   Nu gan man pienākas pamatīgas pus­dienas, Mič. Jūsu mis Matisa ir valdzinoša. Bet dzīvo kā pa mākoņiem. Vai viņai ir kaut lik daudz saprāta, lai neklaiņotu apkārt pa miglu un dūmiem?

—   Domāju, ka nav, >— es atbildēju, — bet Kītsu nomakšķerēja viltīga intrigante, Bai- rons bija tik nesaprātīgs, ka nemācēja iz­vairīties no venēriskajām slimībām, Svin- bērns pārvērta savu dzīvi nebeidzamā tra­ģēdijā. Vai turpināt?

—   Labāk ne. Kādu laulību jūs esat no­slēdzis?

—   Pagaidu, — es atteicu, un gluži ne­gribot manā balsī ieskanējās sarūgtinājums.

Viņš mazliet sarauca uzacis. — Iespējams, ka tā ir audzināšanas vaina, bet, dzirdot par šīm pagaidu laulībām, man šermuļi skrien pār kauliem.

—   Man arī, — piebildu, — vismaz do­mājot par sevi. Tildija jau būs jums pastās­tījusi, ka mana apburošā un talantīgā sieva negrib noformēt mūsu laulību kā pastāvīgu. Mēs nedzīvojam kopā, un, ja man neizdosies grozīt viņas prātu, tad pēc četriem mēnešiem mēs būsim šķirti ļaudis. ;

—   To Tildija man vēl nav paguvusi izstās­tīt, — viņš teica. — Un jums tas viss droši vien pamatīgi ķeras pie sirds? $

Es gandrīz vai sāku pats sevi žēlot. Gan-ļ drīz vai sāku ilgoties pēc viņa līdzcietības.: Gandrīz vai sāku klāstīt, cik grūta bija mana dzīve un cik kvēla mana mīlestība,! kā Ketija nedeva man iespēju to pierādīt, kā biju izmēģinājis visu, ko vien varēju iedo­māties, un tomēr bez panākumiem. Taču tad aptvēru, kas ir mans sarunu biedrs — sīks liliputs, kurš, ja arī apprecētos, kļūtu par savas sievas rotaļlietu vai apsmiekla objektu.

—   Mazliet tomēr, — es atbildēju. — Bet nu iesim, Džek. Pa cejam vēl iedzersim pa glāzei un tad prom uz apakšzemes vil­cienu.

Ketija izskatījās vienreizēji jauka, un es jau nožēloju, ka biju ļāvis sevi atrunāt un nebiju aizlaidis divu dienu algu par pušķīti dzīvu ziedu, ko piespraust pie viņas tērpa.

Viņa sasveicinājās ar Džeku, un viņš tūlīt skali un atklāti paziņoja:

— Jūs man patīkat. Jūsu acīs nav node­vīgā mirdzuma, kas saka: «Vai viņš nav die­višķīgs?» vai arī: «Katrai meitenei ir tiesības reiz pamēģināt», vārdu sakot, — es patīku jums, un jūs patīkat man. Ķā redzams, Džeks bija mazliet iereibis.

—   Es Jūs pamielošu ar kafiju, mister O'Sī, — Ketija paziņoja. — Gandrīz bankro­tēju, iegādādamās dabiskas cūkga]as desi­ņas un īstu ābolu mērci, un tas viss jums būs jānogaršo.

—   Kafiju? — Džeks iesaucās. — Man tikai kafitu, kundze. Dzerot kafiju, es izturētos nelojāli pret ievērojamo firmu «Faulera Šo­kena asociācija», ar kuru tagad esmu sais­tīts. Vai nav tiesa, Mič?

—   Šoreiz es piedodu jums grēkus, — es teicu. — Bez tam Ketija netic, ka nekaitīgie alkaloīdi kafitā patiešām ir nekaitīgi. — Man par laimi, šajā brīdī viņa bija virtuves nišā ar muguru pret mums un manus vārdus vai nu tiešām nedzirdēja, vai arī izlikās nedzir­dam, jo reiz mēs četras stundas šausmīgi strīdējāmies par šo pašu kafitu. Darbā tika laisti tādi izteicieni kā «bērnu indētājs», «ju- kušais reformists» un citi, kas bija īsāki, toties dzēlīgāki.

Ketija pasniedza kafiju, un tā mazliet ap­dzēsa Džeka kvēli. Pusdienas bija lieliskas, pēc tām visi jutāmies brīvāk.

—  Jūs, protams, esat bijis uz Mēness? — Ketija jautāja O'Sī.

—  Vēl ne. Bet šajās dienās došos uz tu­rieni.

—   Tur nekā nav, — iemetu starpā. — Tā ir tikai velta laika šķiešana. Tas ir viens no visklusākajiem un neienesīgākajiem nostū­riem. Manuprāt, mēs no Mēness neatteicā­mies vienīgi tādēļ, lai tur iegūto pieredzi vēlāk izmantotu uz Venēras. Pāris tūkstošu cilvēku, kuri nodarbināti raktuvēs, — tas ir viss.

—       Atvainojiet, — O'Sī ieteicās un izgāja no istabas.

Tūlīt izmantoju izdevību.

—        Ketij, dārgā, — es izdvesu, — tu esi tiešām mīļa, ka mani ielūdzi. Vai tas nozīmē,. ka drīkstu cerēt?

Viņa paberzēja labo īkšķi pret rādītāja pirkstu, un es zināju, ka viss, ko viņa tagad teiks, būs meli.

—   Iespējams, Mič, — viņa laipni meloja,

—  tikai nesteidzini mani.

Es vairs nespēju valdīties.

—       Tu melo, — es sašutis izgrūdu. *— Es nezinu, kā tas ir ar citiem cilvēkiem, bet katru reizi, kad tu melo man, tu izdari šo kustību.

Es atkārtoju viņas žestu, un viņa iesmējās.

— Atklātību pret atklātību, — viņa sar­kastiski teica. — Es nezinu, kā tas ir ar ta­viem klientiem un darba biedriem, bet, kad tu melo man, tu katrreiz aizturi elpu un ska­ties man tieši acīs.

O'Sī atgriezās un tūlīt sajuta sasprindzi­nāto atmosfēru.

—   Man nu būtu jāiet, — viņš paziņoja.

—  Vai jūs arī nāksiet, Mič?

Ketija pamāja ar galvu, un es piekritu.

Atvadoties apmainījāmies ar parastajām

pieklājības frāzēm, un Ketija mani uz šķir­šanos noskūpstīja. Tas bija ilgs, mīļš un de­dzīgs skūpsts; tāds būtu piemērots vakara ievadam, nevis nobeigumam. Arī Ketij ai pašai sirds sāka pukstēt-straujāk, es to jutu! Bet viņa vēsi aizvēra aiz mums durvis.

—  Vai esat padomājis par miesas­sargu? — O'Sī jautāja.

—  Tas bija tikai pārpratums, — es stūr­galvīgi atkārtoju.

—  Varbūt iedzersim pa glāzītei jūsu mā­jās, — viņš sirsnīgi ierosināja.

Tas bija gandrīz aizkustinoši. Liliputs Džeks O'Sī uzņemas mana miesassarga lomu.

—- Norunāts! — es iesaucos.

Mēs iekāpām apakšzemes vilcienā.

Viņš pirmais iegāja manā istabā un uzde­dzināja gaismu, bet nekas nenotika. Sūk­dams ļoti vāju viskiju ar sodu, viņš klaiņoja pa istabu, pārbaudīja logu bultas, viras un ielūkojās visos kaktos.

—    Krēsls labāk izskatītos šajā vietā, — viņš teica. «Sajā vietā», protams, nozīmēja tur, kur, šaujot no loga, nebija iespējams trāpīt.

Es to pārvietoju.

—   Piesargieties, Mič, — viņš šķiroties sniedza man roku. — Jūsu jaukā sieva un draugi skums, ja kaut kas atgadīsies.

Atgadījās tikai tas, ka nobrāzu kāju, sa­statīdams gultu, un tā nebija pirmā reize. Pat

Ketija ar savām apdomīgajām, noteiktajām ķirurģes kustībām nebija pratusi izvairīties no traumām, kas apdraud cilvēku pilsētas dzīvoklī. Katru rītu gulta jānovāc, katru va­karu jāsastata, galds brokastīm jāsaliek un, lai izkļūtu ārā pa durvīm, atkal jānovāc. «Nav brīnums, ka daži tuvredzīgi cilvēki ar ilgošanos atceras vecos laikus, kad cilvēkiem vietas bija papilnam,» es nodomāju, ar baudu izstiepdamies gultā.

5

vienu nedēļu viss gāja kā pa sviestu. Ticis vaļā no Ran- steda, kurš tagad nodarbojās ar skandālu ap kontraceptīnu

un AGI, es varēju pa īstam saņemt vadības grožus savās rokās.

Tildijas meičas un zēni cītīgi sacerēja re­klāmās. Viņiem piemita īsti māksliniecisks temperaments: te ar mokām izspieda vienu rindu, te, acīm mirdzot, gluži kā apsēsti, cepa augšā lappusi pēc lappuses. Tildija pār­baudīja un rediģēja viņu produkciju, un, at­lasījusi labāko no labākā, apgādāja mani ar deviņas minūtes ilgām komercreklāmām, luntastiskām miniatūrām, skrejlapu, plakātu un afišu tekstiem, gan pieklājīgām, gan rūp­am epigrammām, pantiņiem un vārdu spē- ein, kuras es savukārt virzīju tālāk pa visu /.omi.

Viskarstākais darba laiks bija Vizuālās reklāmas nodaļai. Televīzijas un kino dar­binieki ar lielu sajūsmu veidoja stāstu par kādu planētu. Tas bija nepieciešams reklā-

mas raidījumam ar nosaukumu «Pirms un! pēc», un visus tā veidotājus bija aizrāvusi vēsture.

Atklājumu nodaļa sagādāja mums arvien jaunus pārsteigumus. Kad reiz Koljeram aiz-ļ rādīju, lai neļaujas pārāk lielam optimis-' mam, viņš man paskaidroja:

— Galvenais ir enerģija, mister Kurtenej. Uz Venēras ir milzums enerģijas. Tā atrodas1 tuvāk Saulei. Un Saule atdod šai planētai savu enerģiju siltuma, ātru elementārdaļiņu! un brīvu radikāļu veidā. Mums uz Zemes nav tādas enerģijas. Atmosfēras kinētisko ener­ģiju mēs iegūstam ar vējdzirnavām. Uz Ve-j nēras mēs izmantosim turbīnas. Lai iegūtu; elektrību, pietiks uzbūvēt akumulatoru, pie­likt zibeņnovedēju un laikā palēkt nost, lai strāva nenogalina. Tur būs pavisam cits vēriens.

Noieta pētījumu un Rūpnieciskās antro­poloģijas nodaļas darbojās Sandjego, veicot izmēģinājumus Kalifornijas—Meksikas ra­jonā un lietojot Tildijas sacerējumus, Vizu­ālās reklāmas nodaļas maketus un filmas, kā arī izdarot iedzīvotāju aptaujas un ap­strādājot viņu izteiktos priekšlikumus. Man bija tiešais vads ar Hemu Harisu, Ransteda vietnieku Sandjego.

Parastā darba diena Venēras nodaļā sākās ar apspriedi. Es teicu uzmundrinošu runu, darbinieki ziņoja par panākumiem, noklau­sījās kritiku un citu nodaļu vadītāju priekš­likumus. Hariss pa telefonu aizrādīja TildiIii, ka teiciens «rāma atmosfēra» neesot piemērots reklāmas vajadzībām un ka viņai Vajadzētu iesniegt sarakstu ar papildu iero- •inājumiem. Tildija savukārt jautāja Koljernm, vai fantastiskā miniatūrā, kura liktu lasītājam nojaust, ka Venēra ik uz soja slēpj dārgakmeņus un pusdārgakmeņus, būtu ietei­cams lietot vārdus «topāza smiltis». Koljers ieminējās, ka atmosfēru Vizuālās reklāmas nodaļai panorāmā «Pirms» vajadzētu iekrā­sot mazliet sarkanāku. Es savukārt aizrādīju viņam, ka šoreiz kritika nav pamatota, jo viss tiek darīts saskaņā ar reglamentu»

Pēc apspriedes visi pievērsās saviem tie­šajiem uzdevumiem, bet man diena pagāja, noskaidrojot dažādus sarežģījumus, kārtojot savstarpējās saistības, koordinējot nodaļu darbu un sīki izskaidrojot savus norādījumus katram darbiniekam. Darba dienas beigās notika vēl viena apspriede, kurā iztirzājām kadu mūsu nodaļai specifisku tematu, pie­mēram, ««Starrzelius» ražojumu iekļaušana \ enēras ekonomikā» vai «Venēras kolonistu ienākumu līmenis un viņu optimālā pirkt­spēja pēc divdesmit gadiem».

Pēc tam sekoja dienas jaukākā daļa. Es atkal regulāri satikos ar Ketiju. Vēl jopro­jām dzīvojām katrs zem sava jumta, bet biju vairāk nekā pārliecināts, ka šāds stāvoklis vairs nevilksies ilgi. Dažreiz viņa uzmeklēja mani, dažreiz es viņu. Mēs bieži staigājām pa restorāniem un jauki pavadījām laiku — I bi ēdām, dzērām labus dzērienus un labi jutāmies, apzinādamies, ka esam izska­tīgi un nevainojami ģērbti. Nekādas nopiet­nas sarunas mēs nerisinājām. Ketija mani uz tām nevedināja, un es arī neuzmācos. Biju pārliecināts, ka laiks strādā manā labā. Reiz) man par lielu prieku pirms došanās uz Mai-,; ami mums piebiedrojās Džeks O'Sī, kuram tur vajadzēja nolasīt lekciju. Mēs ar Ketiju taču bijām izskatīgi labākās sabiedrības ļau-i dis ar pietiekami augstu dzīves līmeni, lai' spētu izklaidēt arī šādu pirmā lielumal zvaigzni. Dzīve bija jauka.

Pēc nedēļu ilga sekmīga, intensīva darba paziņoju Ketijai, ka man jādodas uz mūsu visattālākajiem objektiem — uz raķešu bāzi Arizonā un reklāmu izmēģinājumu centru Sandjego.

— Lieliski! — viņa iesaucās. — Vai varu , braukt līdzi?

Es priecājos kā bērns, jo cerēju, ka nu laimīgas beigas vairs nav tālu.

Raķešu bāzes apmeklēšana bija tikai for-1 malitāte. Tur atradās dažr no mūsu cilvē-ļ kiem, kas uzturēja sakarus ar Bruņotajiem spēkiem, Republikas aviāciju, Bela telefona laboratorijām un Savienoto Valstu Tērauda' korporāciju. Viņi izrādīja mums ar Ketiju šo briesmoni un bija daiļrunīgi kā īsti gidi: «… milzīga tērauda čaula … lielāka kuba­tūra nekā vidēja lieluma Ņujorkas kantoru ēkai… slēgtā cikla barības, ūdens un gaisa atjaunošana … trešdaļa degvielas, trešdaļa kravas, trešdaļa dzīvojamās telpas… varo­

nīgie pionieri .. . vientulība . . . izolācija . . . saules siltuma pārvades, sūkņi… nepiere­dzēts rūpniecisks pasākums . .. nācijas paš­uzupurēšanās. . . valsts drošība . . .»

Dīvainā kārtā uz mani vislielāko iespaidu atstāja nevis pati raķete, bet plašais klajums ap to. Veselas jūdzes apkaimē viss bija no- tirīts no zemes virsas — ne māju, ne siltum­nīcu, ne pārtikas noliktavu, ne saules ener­ģijas uztvērēju. Tas bija darīts daļēji drošī­bas, daļēji radiācijas dēļ. Šīs žilbinošās, apūdeņošanas cauruļu šķērsotās smiltis iz­skatījās dīvaini. Visā Ziemeļamerikā nebūtu iespējams sameklēt īpatnējāku skatu. Man sapēja acis. Jau gadiem ilgi tās nebija ska­tījušās tālāk par dažiem jardiem.

—  Cik jocīgi, — brīnījās Ketija. — Varbūt mēs varētu tur pastaigāties?

—   Diemžēl, doktore Nevina, — sacīja viens no sakaru vīriem, — tas ir aizliegts. Sargiem tornī ir pavēlēts šaut uz katru, kas tur parādās.

—   Tad atceliet šo pavēli! — es teicu. — Mēs ar doktori Nevinu gribam tur mazliet pastaigāties.

—   Labi, mister Kurtenej, — vīrs noraizē­jies teica, — darīšu, ko varēšu, bet tas nav tik vienkārši. Pavēles jāsaskaņo ar KID, Flo­tes pretizlūkošanu, CIP, FIB, AEK, Drošības dienestu …

Es paskatījos uz Ketiju, un viņa uzjautri­nāta paraustīja plecus.

<— Lai paliek, — es nomierināju savu sa­karnieku.

—   Paldies dievam! — viņš nopūtās. — At­vainojiet, mister Kurtenej. Kaut kas tam­līdzīgs nekad vēl nav darīts, tādēļ arī būtu grūti noskaidrot, kam īsti jāprasa atjauja. Un jūs zināt, ko tas nozīmē.

—   Patiešām, — no visas sirds piekritu.

—   Sakiet, lūdzu, vai visa šī piesardzība sevi attaisno?

—    Šķiet gan, mister Kurtenej. Mums nav zināms neviens ārvalstu, nedz arī «konsu» kaitniecības vai izspiegošanas mēģinājums.—§ Viņš uzsita ar labās rokas kauliņiem pa skaisti darinātu ozolkoka saderināšanas gre- < dzenu savas kreisās rokas zeltnesī. Domās teicu sev, ka jāpārbauda šī puiša finanses. Darbiniekam ar viņa algu nebija tiesības valkāt tik dārgas rotas lietas.

—   Vai «konsi» izrāda kādu interesi? — es vaicāju.

—   Kas to lai zina? KID, CIP un AEK ap­galvo, ka izradot. Flotes pretizlūkošana, FIB un drošības iestādes ir pretējās domās. Vai jūs nevēlētos parunāties ar komisāru Mak- donaldu? Viņš ir vietējais FPN priekšnieks un speciālists «konsu» jautājumā.

—  Vai tu gribētu parunāties ar «konsu» speciālistu, Ketij?

—< Ja mums vēl ir laiks, — viņa atbildēja.

—   Vajadzības gadījumā likšu aizkavēt lid­mašīnu, — sakaru darbinieks apsolīja, de- (l/īgi mēģinādams izlabot savu neveiksmi ar torņa sargiem. Viņš mūs izvadīja cauri pa- gaidceltņu mudžeklim un noliktavu mežam, garām septiņiem sargposteņiem un tālāk līdz pat administrācijas ēkām.

Makdonalds bija viens no tiem virsniekiem, kas augstu uzkāpis pa karjeras kāpnēm un arī jums liek izjust gandarījumu par to, ka esat Amerikas pilsonis; viņš bija mierīgs, lietpratīgs, stingrs. Pēc viņa uzplečiem un zīmotnēm redzēju, ka viņš kā pretizlūko­šanas speciālists šeit strādā jau pēc trešā piecgadu līguma ar Pinkertona detektīvu aģentūru. Makdonalds bija kadru virsnieks; viņš nēsāja savai kategorijai atbilstošo Pin­kertona Speciālās izmeklēšanas un militārās i/lūkošanas skolas gredzenu. Tas bija da­rināts no priedes koka ar iegravētu «vienmēr modro aci»; citu, banālu izrotājumu tam ne­bija. Bet tas ir tikpat kā firmas zīme. Pierā­dījums tam, ka jums darīšana ar augstu kva­litāti.

—   Jus velaties kaut ko uzzināt par «kon- siem»? — viņš mierīgi vaicāja. — Tad esmu jūsu rīcībā. Visa mana dzīve veltīta cīņai ar tiem.

—   Vai personīgu iemeslu dēļ, komisār? — es jautāju, domādams, ka dzirdēšu aizrau­jošu melodrāmu.

—   Nē, tikai aiz tāda no modes izgājuša principa kā amata lepnums. Starp citu, man patīk vajāšanas azarts, bet nekāda lielā va­jāšana jau neiznāk. «Konsus» parasti noķer lamatās. Vai esat ko dzirdējis par Topekas atentātu? Man, protams, nevajadzētu nopelt kolēģus, tomēr sargiem bija jāzina, ka tieši šādas situācijas «konsi» arvien mēģina iz­mantot.

—   Kādēļ tā, komisār? — Ketija jautāja.

Viņš viszinoši pasmaidīja. — Nojauta, —

viņš atbildēja. — Kaut kas tāds, ko vārdos grūti formulēt. «Konsiem» nekad nav patikusi hidrauliskā izrakteņu ieguve. Viņi izmantos katru izdevību, lai izrādītu šo nepatiku.

—   Bet kādēļ viņiem tā nepatīk? — Ketija neatlaidās. — Mums taču vajadzīgas akmeņ­ogles un dzelzs?

—   Tagad, — viņš sacīja, savilkdams seju jocīgā, izmisīgā grimasē, — jūs man prasāt, lai izskaidroju jums «konsu» domāšanas veidu. Mūsu nopratināšanas telpā esmu kād­reiz ar tiem noņēmies pat sešas stundas no vietas, bet nekad viņi nav pateikuši neko prātīgu. Ja es, piemēram, noķertu kādu To­pekas «konsu», viņš runātu labprāt, bet viss būtu tīrās muļķības. Viņš teiktu, ka hidrau­liskā izrakteņu ieguve iznīcina augsnes virs­kārtu. Es viņam atbildētu: «Jā, un kas par to?» Viņš man atjautātu: «Vai jūs nesapro­tat?» — «Ko tad?» es noprasītu. Viņš cen­stos man ieskaidrot, ka augsnes virskārtu ne­var atjaunot. Es apgalvotu, ka var, ja tas ir nepieciešams, lai gan bezaugsnes lauksaim­niecība ir izdevīgāka. Viņš atbildētu, ka bez­augsnes lauksaimniecība nedod patvērumu dzīvajai radībai, un tā tālāk. Sarunas beigās viņš mēģinātu pārliecināt mani, ka pasaule iet uz "elli kā pa laipu un cilvēkiem tas jāaprot. Es savukārt mēģinātu ieskaidrot vi­ņam, ka mēs arvien esam atraduši izeju un liav iemesla domāt, ka neatradīsim to arī lurpmāk.

Ketija neticīgi iesmējās, un komisārs tur­pināja:

— Gudri viņi nav, bet siksti gan. Un dis­ciplīna viņiem arī ir — pēc šūnu sistēmas, la noķerat vienu «konsu», tad droši dabūsiet vel divus trīs no tās pašas šūnas," bet reti kad vairāk. Starp šūnām sakaru nav, un ar augstākstāvošiem orgāniem tos uztur starp­nieki. Domāju — es nemaldīšos, teikdams, ka pazīstu tos kā raibus suņus, un tādēļ es no viņu kaitniecības un diversijas aktiem pārāk nebaidos. Šeit tas viss ir veltīgi.

Ērti atlaidušies sēdekļos, mēs ar Ketiju vērojām, kā acu augstumā gar lidmašīnas salona sienu slīd reklāmas. Starp tām bija arī vecā labā bērnu šokolādes cigarešu rek­lāmā, kuru biju sacerējis pirms daudziem p.adiem, būdams vēl māceklis. Piebikstīju Ketijai un Viktorijas Herbertes populārā

Rotaļlietu valstības marša» pavadībā pa­stāstīju viņai par to.

Pēkšņi visas reklāmas nozuda, un bez ska­ņas parādījās oficiāls paziņojums:

SASKAŅĀ AR FEDERĀLO LIKUMU INFORMĒJAM PASAŽIERUS, KA PAŠREIZ NO SANANDREAS IEPLAKAS IELIDOJAM

ZEMESTRĪČU RAJONĀ UN KA NEVIENA APDROŠINĀŠANAS SABIEDRĪBA NEAT­LĪDZINĀS -5AJĀ TERITORIJĀ RADUŠOS ZAUDĒJUMUS UN BOJĀJUMUS. ŠIE NOTEIKUMI PALIEK SPĒKĀ, KAMĒR ATRODAMIES ŠAJĀ APGABALĀ.

Pēc tam reklāmas atsaka savu raibo deju.:

—   Kaut kur droši vien ir arī piezīme, —; Ketija teica, — ka apdrošināšana pret jaku kodieniem ir spēkā visur, izņemot Tibetu.

—   Apdrošināšana pret jaku kodieniem? — es izbrīnījies jautāju. — Kam tev tā vaja­dzīga?

Kā lai vientu|a meitene zina, kad viņai būs jāsastopas ar naidīgu jaku?

«- Pieņemu, ka tu joko, — es cienīgi at­teicu. — Mums pēc dažām minūtēm jāno­laižas. Gribētu pārsteigt Hemu Harisu ne­sagatavotu. Viņš ir kārtīgs zēns, baidos ti­kai, vai viņam nav pielipusi Ransteda bezcerība. Tas ir visbīstamākais mūsu arodā.

—  Ja drīkstētu, es labprāt ietu tev līdzi, Mič.

Kā ziņkārīgi tūristi mēs kāri skatījāmies pa logiem, kad mūsu reaktīvā lidmašīna ieslīdēja Sandjego satiksmes tīklā un sāka monotoni riņķot virs pilsētas, gaidot atļauju nosēsties. Ketija bija šeit pirmo reizi, es — otro, taču šādā pilsētā vienmēr ir daudz jauna ko redzēt, jo vecās celtnes ātri sabrūk un to vietā cej jaunas. Pie tam kādas celtnes! Tās atgādina plastikāta teltis uz plastmasas karkasiem. Kad zemestrīce drebina Dienvid- kaliforniju, tāda veida konstrukcijas padodas mi tikai šūpojas, taču nesagrūst un nesa­gāžas. Bet, ja zemestrīce ir ļoti stipra un pat šīs konstrukcijas neiztur, tad kas gan ir zau­dēts? Tikai dažas plastikāta loksnes, kas pārplīsušās sastiprinājuma vietās, un dažas plastmasas sastatņu daļas, kuras var viegli nomainīt un kuras ir tik lētas, ka tas nav liels zaudējums.

Visa kontinenta ekonomikas interesēs ir lietderīgi neradīt Dienvidkalifornijā pārāk sarežģītas celtnes. Kopš ūdeņraža bumbu izmēģinājumi nodarījuši Sanandreas ieplakai pamatīgus zaudējumus, pastāv iespēja, ka šis apgabals var kuru katru brīdi nemanot ieslīdēt Klusajā okeānā. Bet, palūkojušies lejup no lidmašīnas, pārliecinājāmies, ka pil­sēta vēl joprojām atrodas vecajā vietā un droši vien paliks tur līdz pat mūsu aizbrauk­šanai. Stāsta, ka toreiz, kad manis vēl nav bijis šajā saulē, zemestrīces, atkārtodamās arvien biežāk, izraisījušas ļaudīs paniku, bet. es domāju, ka panikā vainojamas senlaicīgās konstrukcijas celtnes, kuras sabrūkot atstāja lielas gruvešu kaudzes. Pamazām cilvēki pie­rada pie zemestrīcēm un tagad, kā to var sagaidīt Dienvidkalifornijā, — pat lepojas ar tām. Vietējie iedzīvotāji noskaitīs jums garu garās skaitļu rindas un pierādīs, ka ir daudz lielākas iespējas dabūt galu no zibens vai meteorīta, nekā aiziet bojā zemestrīcē.

Mums laimējās dabūt ātru trīsvīru limu­zīnu, kas mūs bez kavēšanās aizrāva uz vie­tējo Faulera Šokena asociācijas nodaļu. Mana klusā nojauta par Noieta pētījumu no­daļas vājo darbu izvērtās par aizdomām, ka Hemam Harisam lidostā varētu būt kāds zi­ņotājs, kurš varētu to savlaicīgi informēt, tā dodot laiku sagatavoties šai revīzijai. Bet re-] vīzija, par kuru revidējamais brīdināts, ir ne vien lieka, bet pat kaitīga.

Pirmo triecienu saņēmu no Hema sekre-i tāres. Viņa mani nepazina, un pat rn^ns vārds, kad to nosaucu, viņai nekā neizteica. Viņa laiski novilka:

—   Paskatīšos, vai misters Hariss nav aiz­ņemts, mister Konelij.

—  Misters Kurtenejs, jaunkundz. Un mis­tera Harisa boss.

Mēs ar Ketiju iekļuvām tādā dīkdienības un laiskuma atmosfērā, ka man mati sacēlās stāvus.

Hariss, izmeties kreklā, spēlēja kārtis ar diviem zemākas kategorijas ierēdņiem. Divi citi stiklainiem skatieniem blenza hipno- televīzijas ekrānā un acīmredzot bija ieslī­guši dziļā transā. Vēl kāds cits negribīgi ar vienu pirkstu spaidīja aritmometru.

—   Haris! — es nodārdināju pērkona balsī.

Visi, izņemot abus transā ieslīgušos ierēd­ņus, mutes iepletuši, apsviedās apkārt savos grozāmajos krēslos. Piegāju pie hipnotele- vizora un izslēdzu to. Abi sāka lēnām atjēg­ties.

—    Mu — mē — inmēs, mister Kurtenej, iii —mēs negaidījām … — sastomījās Hariss.

—   To es redzu. Jūs, pārējie, atsāciet darbu. Met mēs, Haris, ieiesim jūsu kabinetā!

Ketija mums neuzkrītoši sekoja.

—    Haris, — es teicu,»— laba darba dēļ daudz ko var piedot. Un jūs pie šā projekta esat teicami strādājis. Bet es esmu norū­pējies, dziļi norūpējies par atmosfēru, kāda šeit valda. Taču to visu vēl var labot. .,

Sajā brīdī iezvanījās telefons. Es nocēlu klausuli.

Kāda balss uztraukti nobēra: «Hem? Viņš ir klāt. Nezaudē laiku! Viņš iekāpa limuzīnā.»

—    Paldies, — es noteicu un noliku klau- siili. — Jūsu ziņotājs no lidostas, — es pa­skaidroju Harisam. Viņš nobālēja.

—    Uzrādiet man reklāmu kopijas. Aptau­jas lapas. Perfokaršu kodus. Speciālistu sa­rakstus. Pamatattīstības tabulas. Ar vārdu sakot, visu. Visu to, ko jūs negribētu, lai es parbaudu. Velciet ārā!

Viņš ilgu laiku mīņājās uz vietas, līdz beidzot sacīja:

—   Man to nav.

—   Ko tad jūs īsti varat parādīt?

—    Secinājumus, — viņš nomurmināja, -< kopsavilkumus.

—    Jūs gribat teikt — viltojumus? Pasa­ciņas, līdzīgas tām, ar kurām barojāt mūs savās telegrammās? — Hariss pamāja, un viņa seja kļuva pelnu pelēka.

—  Kā jūs to varējāt izdarīt, Haris? — esj vaicāju. — Kā jūs to varējāt?

Pār viņa lūpām sāka plūst nesakarīgu vārdu straume. Viņš neesot ļauni domājis. Tas esot viņa pirmais patstāvīgais darbs] Viņš laikam nebūšot tam piemērots. Esot; mēģinājis pielabināt kalpotājus, lai varētu sīkāk iepazīties ar visu, bet no tā nekas ne­esot iznācis; ierēdņi ātri aptvēruši, kur sunsj aprakts, un kļuvuši nekaunīgi. Bet viņš ne-ļ esot iedrošinājies tiem aizrādīt. Pēkšņi viņai žēlabainais tonis mainījās un kļuva pat mazi liet izaicinošs. Vai tad visam tam vispār esot! kāda jēga? Tā taču esot tikai tāda papīraI smērēšana. Neviens nevarot pateikt, kas no; tā iznākšot. Galu galā viss šis projekts va-j rot vēl izkūpēt gaisā. Un kas par to, ka viņš] gribējis tikt cauri pa glumo? Viņš varot de-j rēt, ka ļoti daudzi darot tāpat, bet beigās visiļ tiekot cauri.

—   Nē, — es teicu, — jūs maldāties, un jums tas pašam jāsaprot. Reklamēšana ir māksla, bet tā balstās uz zinātniskiem pa-j matiem — uz reklāmu paraugu sagatavo! šanu, teritorijas izpēti un pircēju kontinl genta iepazīšanu. Jūs esat iznīcinājis mūsu projekta balstus. Mēs mēģināsim glābt, kasļ vēl glābjams, un tad sāksim no jauna.

Viņš vēl mēģināja aizsargāties:

—  Tā jūs tikai veltīgi izšķiedīsiet laiku,! mister Kurtenej. Esmu ilgi strādājis kopā ar misteru Ranstedu. Es zinu, ko viņš domā, un viņš ir tikpat liels vīrs kā jūs. Viņš uz- kata, ka visa šī papīru aprakstīšana ir tīrās nu|ķības, lai gan maksā bargu naudu. I s pārāk labi pazinu Metu Ranstedu. Zi- aju, ka viņš ir uzticams darbinieks, un to iašu apgalvotu ikviens.

-   Vai jūsu rīcībā ir materiāli, kas to ap- liprina? — es skarbi jautāju. — Vēstules? U;muāri? Telefona sarunu ieraksti?

—     Manuprāt, kaut kam tādam jābūt, — I īriss sacīja un sāka rakņāties pa savu rak- lāmgaldu. Viņš ātri šķirstīja vēstules, pie- nnes, vairākas minūtes noņēmās ar magne- ;>fona lentēm, atskaņodams no katras pa ruskai, bet baiļu un izmisuma izteiksme Iņa sejā kļuva ar katru brīdi jūtamāka, leidzot viņš, galīgi apmulsis, teica: — Ne­aru neko atrast, bet esmu pārliecināts …

Protams, ka viņš bija pārliecināts. Tur iii slēpjas mūsu mākslas lielums, ka pircējs it'k apstrādāts, pašam nemaz nemanot. Šim ļēvulim Ransteds bija nemanāmi iedvesis arliecību, ka projekts ir nereāls, un tad at- ūlijis viņu uz šejieni, lai manu projektu iz- jaztu.

—    Jūs esat atlaists, Haris, — es viņam aziņoju. — Lasieties, un lai es pat jūsu ēnu airs neredzētu. Turklāt es jums ieteiktu pēc isa notikušā nemeklēt darbu reklāmas no-

arē.

Tad izgāju kantora telpā un teicu:

-   Jūs esat atbrīvoti no darba. Visi. Savā- iet savas mantas un atstājiet kantori. Ap- ēķinu saņemsiet pa pastu.

Visi skatijās, mutes atpletuši.

Ketija man blakus nomurmināja:

—   Vai tas tiešām ir tik nepieciešami, Mič1

—   Sasodīti nepieciešami. Vai kāds no vi ņiem ziņoja mums, kas šeit notiek? Neviens Viņi vienkārši izlaidās un peldēja pa straumi. Vai es neteicu, ka tā ir lipīga sli mība? Un tā ir.

Hems Hariss devās mums garām u durvju pusi. Viņa sejā atspoguļojās aizvai nojums un neizpratne. Viņš taču bija tik pār liecināts, ka Ransteds viņu atbalstīs. Vien rokā viņš nesa piebāztu portfeli, otrā lietus mēteli. Uz mani viņš pat nepaskatījās.

Es iegāju viņa tukšajā kabinetā un pa tiešo vadu izsaucu Ņujorku.

—   Estere? Šeit Kurtenejs. Nupat atlaidu no darba visu Sandjego nodaļu. Paziņojiet to Kadru nodaļai un pasakiet, lai nokārto ga līgos aprēķinus. Bet tagad savienojiet mani ar misteru Ranstedu.

Gaidīdams es veselu minūti nepacietīgi bungāju ar pirkstiem pa galdu, līdz beidzot atskanēja Esteres balss:

—   Piedodiet, mister Kurtenej, ka liku jums tik ilgi gaidīt. Mistera Ransteda sekretāre sacīja, ka misters Ransteds aizbraucis eks kursijā uz Mazo Ameriku. Viņš esot likv dējis konfliktu ar Amerikas Ginekoloģijas institūtu un gribot mazliet atpūsties.

—< Atpūsties! Visvarenais dievs! Ester, re zervējiet man vietu pasažieru raķetē uz Mazo Ameriku. Ar nākamo reaktīvo lidmašīnu do '.os uz Ņujorku. Iekārtojiet tā, lai man būtu lazaudē pēc iespējas mazāk laika. Sapratāt?

—  Jā, mister Kurtenej.

Noliku klausuli un pamanīju, ka Ketija skatās uz mani ar lielām acīm.

—  Zini ko, Mič? Esmu bijusi netaisna pret tevi, žēlodamās par tavu slikto raksturu. Ja šis gadījums ir tipisks, tad es visu saprotu.

—  Nē, tas nav tipisks, — es iebildu. — Tā ii visbēdīgākā kaitniecība, kādu jebkad esmu pieredzējis. Bet rūpju jau pietiek vienmēr. Vienmēr kāds cenšas iebāzt otram sprungu­ļus spieķos. Tagad, dārgā, man jāsteidzas uz. lidlauku un par katru cenu jāizcīna vieta pirmajā lidmašīnā, kas dodas uz austru­miem. Vai tu brauksi man līdzi?

Viņa brīdi vilcinājās.

—  Vai tev nebūtu nekas pretī, ja es pa­liktu un uz savu roku paklejotu pa pilsētu?

—   Protams, ne. Atpūties labi, un, kad tu atgriezīsies Ņujorkā, es būšu jau priekšā.

Noskūpstīju Ketiju un izdrāzos ārā. Kan­toris nu bija tukšs, un es uzdevu mājas pār­valdniekam pēc Ketijas aizbraukšanas to noslēgt līdz turpmāko rīkojumu saņemšanai.

Izgājis uz ielas, pacēlu galvu, un Ketija pamāja man ar roku pa dīvainās, trauslās celtnes logu.

6

kad Ņujorkā nolēcu no lidma­šīnas trapa, Estere mani jau gaidīja.

— Lieliski, — es teicu. — Kad atiet raķete uz Polu?

—       Pēc divpadsmit minūtēm no sestā starta laukuma, mister Kurtenej. Te ir jūsu biļete un iesēšanās talons. Un mazliet ēdamā gadījumam, ja …

—  Jauki. Es patiešām neesmu ēdis.

Mēs devāmies uz sesto starta laukumu, un es pa ceļam gremoju atjaunotā siera sviestmaizi.

—       Kas jauns kantori? — es ar pilnu muti iejautājos.

—       Liels uztraukums par to, ka esat at­laidis Sandjego darbiniekus. Kadru nodaļa iesūtīja sūdzību misteram Šokenam, un viņš jūs aizstāvēja … Vēja stiprums apmēram četras balles.

Tas nebija visai daudz. Divpadsmit bal­les — orkāns — tas būtu bijis pamatīgs brā-

zicns no Faulera kabineta un skanētu ap­mēram tā: «Kā jūs, nejēgas, iedrošināties apšaubīt valdes locekļa rīcību, kad viņš strādā pie sava projekta? Ja vēl dzirdēšu ko lamlīdzīgu, es…» un tā tālāk. Četras bal­les — spēcīgas brāzmas, mazākie kuģi meklē patvērumu ostā — varētu izklausīties aptu­veni šādi: «Džentlmeņi, esmu pārliecināts, ka misteram Kurtenejam bija zināms pamats la rīkoties. 'Mūsu organizācijas ierindas dar­biniekiem bieži vien zūd kopaina par to, ko darām…»

Es pavaicāju Esterei:

—  Vai Ransteda sekretāre ir tikai algots darbinieks, vai viena no viņa, — gribēju jau sacīt «ielikteņiem», bet laikā atjēdzos, — viena no viņa uzticības personām?

—  Viņiem ir diezgan tuvas attiecības, — l .stere piesardzīgi atbildēja.

—  Kā viņa izturējās pret Sandjego noti­kumiem?

—  Man teica, ka viņa esot smējusies, vē­deru turēdama, mister Kurtenej.

Nemēģināju turpināt iztaujāšanu. Izzināt, ko par mani domā lielā priekšniecība, tas ir pilnīgi likumīgi. Bet ievākt ziņas par ierin­das darbiniekiem būtu tas pats, kas mudināt I steri tos izspiegot. Protams, netrūka jau arī lādu meiteņu, kas to darītu labprāt.

—  Domāju, ka drīz vien būšu atpakaļ, — es viņai sacīju, — man tikai jānoskaidro daži jautājumi ar Ranstedu.

—  Vai jūsu sieva nebrauks jums līdzi? — viņa jautāja.

—< Nē. Viņa ir ārste. Es gatavojos saplosīt Ranstedu gabalos. Ja mana sieva būs klāt, viņai var ienākt prātā tos atkal sašūt kopā. Estere pieklājīgi pasmējās un novēlēja:

—   Patīkamu ceļojumu, mister Kurtenej! Bijām sasnieguši sesto starta laukumu.

Tas nebija patīkams ceļojums; tas bija no­žēlojams ceļojums nožēlojamā, pārāk šaurā tūristu raķetē. Mēs lidojām zemu, un pie visiem sēdekļiem bija prizmatiskie logi, kas manī arvien izraisījuši nelabumu. Ja pagriež galvu un lūkojas ārā, rodas iespaids, it kā skatītos tieši uz zemi. Stāvokli vēl paslikti­nāja tas, ka visas reklāmas bija Tontona firmas darinājumi. Tikko, pārliecinājis savu kuņģi, ka viss ir kārtībā, un sevi pašu, ka ai­nava, kas paveras skatienam, ļoti interesanta,- tu pacel acis, kad pēkšņi bezgaumīgs, pārspī­lēti erotisks Tontona sludinājums par kādu nevajadzīgu krāmu aizsedz logu un ausīs griežas kaut kādas muļķīgas peršas.

Virs Amacones ielejas mēs tuvojāmies da­žām ļoti interesantām vietām, un es patla­ban aplūkoju Trešās elektriskās spēkstacijas aizsprostu, kurš, starp citu, ir lielākais pa­saulē, kad pēkšņi atkal iebaurojās mikrofons:

Krūšturi, krūšturi, Izturīgi, moderni!

Jaunību tie saglabā, Neļauj noslīgt gurdumā.

Reklāma, kura rādīja sievietes krūtis pirms un pēc attiecīgo krūšturu valkāšanas, bija tik bezgaumīga, ka es jutos laimīgs, ka strā­dāju Faulera Šokena asociācijā.

Tas pats atkārtojās pie Ugunszemes. Mēs virzījāmies lielā lokā, lai pasažieri varētu paskatīties uz valzivju audzēšanas iecirk­ņiem — milzīgiem, iežogotiem jūras plašu­miem, kur brīvi iekļuva planktons, bet no kurienes vaļi ārā netika. Aizrautīgi vēroju, kā vaļu māte baro savu mazuli — tas man atgādināja degvielas uzņemšanas operāciju. Tad logus atkal aizsedza cita Tontona rek­lāmā un ausīs griezās cits Tontona bezgau­mības paraugs:

Sī smaka, pīlīt, nav jauka — Tā mīlītim liekas kā pļauka!

Gaisā izplatījās pretīga smaka, un man las bija pēdējais piliens kausā. Vajadzēja ķerties pie papīra turziņas, kamēr sīkā balss čiepstēja:

Neviens to tev neteiks acīs, Bet mūsu līdzeklis sacīs.

Saldi sērīgs trio valša ritmā turpināja:

Svīsti, cik tīk, svīstir cik tīk,

Tik tā, lai tas mīļajam neapnīk…

Šo asprātību noslēdza parupja, prozaiska medicīniska pamācība:

Nemēģiniet. apturēt svīšanu. Tā ir pašnāvība. Ars// iesaka lietot deodorantus, nevis astrin-ļ džentus.

Viss nobeidzās ar iepriekšējās reklāmas pirmo rindu un riebīgo smaku. Taču šoreiz ļaunās sekas izpalika — mans kuņģis bija tukšs.

Tontons bija nepārspējams reklāmu izrai- bināšanā ar medicīniskiem padomiem. Va­rētu domāt, ka tie visi ir viņa atklājumi.

Mans blakus sēdētājs, gluži ikdienišķs pa­tērētājs firmas «Universal» ražotā uzvalkā, uzjautrināts nolūkojās, kā es atviegloju kuņģi.

—   Ak nevar vis turēt? — viņš noteica ar to neciešamo pārākuma apziņu, kura tik labi pazīstama visiem, kas nepanes lidojumus.

—   Uh … — es novaidējos.

—   Daža laba no šīm reklāmām patiešām var radīt nelabumu, — viņš teica, manas dziļ­domīgās atbildes iedrošināts. — To es vairs nevarēju paciest.

— Ko jūs īsti gribat teikt ar savu pie­zīmi? — es uzsvērti mierīgi vaicāju.

Tas viņu sabiedēja. — Gribu tikai teikt, ka smaka bija pārāk spēcīga, — viņš stei­dzīgi paskaidroja. — Domāju tieši šo sludi­nājumu. Man nav nekādu iebildumu pret reklāmām vispār. Man nav nekādu ļaunu nodomu, draugs!

—   Jo labāk jums, — noteicu un pagriezui viņam muguru.

Viņš tomēr nespēja nomierināties un pie­bilda:

—   Varat man ticēt, draugs. Nāku no labas ģimenes, mācījos kārtīgā skolā. Tagad pats strādāju ražošanā — esmu zīmogu izgata­votājs Filadelfijā — un saprotu, ka preces jāpārdod. Sadales kanāli, tirgus izveido­šana, vertikālās integrācijas princips… Kā redzat, esmu lietas kursā.

—   Labi, labi, — es norūcu. — Tad pie­valdiet mēli!

Viņš ierāvās savā sēdeklī. Neizjutu nekādu prieku par to, ka biju viņu apklusinājis, bet ias bija principa jautājums. Viņam pašam to vajadzēja saprast.

Mūsu raķeti aizturēja gaisā virs Mazās Amerikas, kamēr nosēdās dažas citas tūristu raķetes. Viena bija no Indijas, un, to vēro­dams, es atmaigu. Kuģis no deguna līdz pat astei bija «Indiastrijas» būvēts. Apkalpi bija izmeklējusi un apmācījusi «Indiastrija». Pa­sažieriem, kuri atradās šajā raķetē, ik mirkli vajadzēja atzīt «Indiastrijas» varenību. Bet līdz ar to viņi bija spiesti atzīt arī Faulera Šokena asociācijas varenību.

īpaša mašīna ievilka mūs lielā plastikāta kupolā ar dubultsienām, kurš arī bija Mazā Amerika. Tajā atradās tikai viens kontrol­punkts. Mazā Amerika ir vieta, kur ārzemju tūristiem iztērēt dolārus, vieta bez jebkādas militāras nozīmes. (Šeit ir gan dažas mili­tārās polārās bāzes, bet tās ir mazas, iz­kaisītas plašākā teritorijā un atrodas dziļi zem ledus.) Mazs torija reaktors dod šail vietai enerģiju un apsilda to. Pat, ja kādai! nācijai rastos ārkārtīga nepieciešamība pēcļ skaldāmā materiāla un tai ienāktu prātā re-ļ aktoru sagrābt, militāras nozīmes šim faktam' nebūtu. Vēja dzinēji var aizstāt torija reak-ļ toru, un kaut kādi «karstuma sūkņi», kuru konstrukcija man nav saprotama, var savu-jj kārt papildināt vēja dzinēju ražoto enerģiju/

Kontrolpunktā apvaicājos par Ranstedu.] Ierēdnis uzmeklēja viņa vārdu sarakstā uni teica:

—  Viņš ir ieradies divu dienu ekskursijā; no Ņujorkas. Tomasa Kuka ceļojumu aģen-i tūra. Adrese III-C-2205.

Ierēdnis izvilka vietējo karti un parādīja man šo vietu: trešais loks, trešais stāvs,! piektais sektors, divdesmit otrā istaba.

—  Apmaldīties nav iespējams. Varu jums* piedāvāt istabu blakus šai, mister Kurtenej.

—   Paldies, vēlāk.

Izspiedos cauri pūlim, kurā dzirdēja vis­maz duci valodu, un piezvanīju pie III-C- 2205. Atbildes nebija.

Piepeši mani uzrunāja patīkams jauns cii-, vēks.

—  Mans vārds ir Kamerons, esmu eks­kursiju biroja vadītājs. Vai varu jums iz­palīdzēt?

—  Kur misters Ransteds? Man ar viņu kārtojamas svarīgas darīšanas.

—      Ai, ai, mēs taču šeit mēģinām no tāmļ izvairīties. Bet uzgaidiet mazliet, palūkošos sarakstā.

Viņš uzveda mani savā kantorī, kas reizē bija arī guļamā un vannas istaba, un pār­šķirstīja dažus papīrus.

—   «Starrzelius» ledāja maršruts. Tā tas ir. Viņš devies turp viens. Izgājis pulksten septiņos nulle nulle, ģērbies elektriski ap­sildāmajā tērpā, līdzi ņemot radiopelengatoru un pārtiku. Viņam jābūt atpakaļ pēc piecām stundām. Vai esat jau nokārtojis istabas jautājumu, mister …?

—  Vēl ne. Gribu sekot Ranstedam. Tas ir ļoti svarīgi.

Tas tiešām bija patiesība. Jutu, ka mani ķers trieka, ja tūlīt nedabūšu viņu rokā.

Uzbudinātais ekskursiju biroja vadītājs nopūlējās minūtes piecas, lai pārliecinātu mani, ka vispareizāk būtu pievienoties viņa vadītajai ekskursijai un ka tādā gadījumā viņš visu nokārtotu. Citādi man būšot jāiet no Poncija pie Pilāta, lai iegādātos vai no­mātu nepieciešamos piederumus no dažādiem starpniekiem, un arī tad mani kontrolpunktā droši vien nelaidīšot cauri, un, kamēr es tad sameklēšot iznomātājus, mans atvaļinājums būšot cauri. Es piekritu, un ekskursiju biroja vadītājs staroja priekā. Viņš man ierādīja samērā greznu istabu. To varētu pat uzskatīt par lielu, ja tā nebūtu ķīļveida. Pēc nedaudz mirkļiem viņš man jau izsniedza visus ne­pieciešamos piederumus.

—       Te būs siltuma enerģijas baterija, — piestipriniet to, lūk, šādi. Tā ir vienīgā lieta, kas var sabojāties. Ja tas notiktu, ieņemiet miega zāles un neuztraucieties. Jūs sasalsiet, bet mēs jūs atradīsim, pirms radīsies audu bojājumi. Te būs zābaki. Tie jāpieslēdz pie enerģijas avota šādi. Tad cimdi. Pieslēdziet tos arī. Virsvalks. Kapuce. Sniega brilles. Radiopelengators. Pasakiet kontrolpunkta sargam: ««Starrzelius» ledājs», un viņš pe- lengatoru noregulēs. Seit ir divi vienkārši slēdži ar uzrakstiem «turp» un «atpakaļ». Turpcelā signāls būs pi-pi — virziens kal­nup! Atpakaļ nākot, jūs dzirdēsiet pī-pl — virziens lejup! Tas ir ļoti vienkārši, un jā­atceras tikai viens — virzoties pa ledāju augšup, tonis ir kāpjošs, virzoties lejup, tas ir krītošs. Briesmu signāls ir šis sarkanais rokturis. Paraujiet to, un radio tūlīt sāks no­raidīt signālus. Lidmašīnas būs klāt pēc piecpadsmit minūtēm. Par meklēšanu un glābšanu jāmaksā papildus, tā ka es neie­teiktu raustīt rokturi tādēļ vien, lai ērtāk no­kļūtu mājās. Vienmēr iespējams atpūsties, iedzerot malku kafita, un tad atkal turpināt ceļu. Šeit ir karte ar atzīmētu maršrutu, slē­pes, žirokompass un pārtikas devas. Mister Kurtenej, jūs esat apgādāts. Aizvedīšu jūs uz kontrolpunktu.

Ietērps nebija nemaz 'tik neērts, kā iz­skatījās. Kad ziemu Čikāgā sāka pūst ezera vēji, vajadzēja satuntuļoties vēl vairāk. Ne- parocīgie priekšmeti — enerģijas baterija, radiopelengators, pārtikas devas — bija labi izvietoti. Slēpes, kuras ērti ietilpa maksti uz muguras, pēc vajadzības varēja salocīt tā, ka tās izveidoja nūjas ar tērauda uzgaļiem un bija piemērotas kāpšanai ledājos.

Pārbaude bija pamatīga. Sāka ar manu sirdi un tad apskatīja pēc kārtas visus pie­derumus, sevišķu uzmanību pievēršot ener­ģijas baterijai. Pārbaudi es izturēju. Sargi iestādīja radiopelengatoru uz «Starrzelius» ledāju un nobrīdināja mani būt piesardzī­gam.

Auksti nebija, vismaz virsvalka iekšpuse ne. Pamēģināju pacelt sejas aizsargu. Zvāks! lis to tūlīt atkal nolaidu. Kontrolpunktā man leica, ka esot ap 40° zem nulles. Šis skaitlis pats par sevi neko neizsaka, līdz sals ne- iekniebj degungalā. Lielā plastikāta kupola tuvumā man slēpes nebija vajadzīgas. Nag­lotajos zābakos te itin ērti varēja iet pa sērsnu. Orientējies kartē ar žirokompasa pa­līdzību, nospraudu kursu un devos lielajā plašumā. Laiku pa laikam pataustīju savu kreiso piedurkni, piespiezdams radiopelenga- lora slēdzi, un kapuces iekšpusē tūlīt atska­nēja uzmundrinošais pi-pi, pi-pi, pi-pi.

Pagāju garām jautram ļaužu pulciņam un draudzīgi pamāju viņiem ar roku. Šķita, ka tie ir indieši vai ķīnieši. Viņiem nu gan tas laikam šķita varens piedzīvojums! Bet gluži tāpat, kā peldētnepratējs baidās palaist vaļā plostu, tā viņi līksmojās tepat Mazās Ameri­kas sienu paēnā. Gabalu tālāk daži cilvēki bija aizrāvušies ar spēli, kuru es nepazinu.

Taisnstūra laukuma abos galos bija novietoti stabi un pie tiem piestiprināti grozi bez di­beniem. Spēlētājiem vajadzēja iemest šajos grozos lielu silikona bumbu. Vēl tālāk trel nējās liela slēpotāju grupa, kuru apmācīja instruktori sarkanos tērpos.

Šķita, ka es būtu soļojis tikai dažas minū-1 tes, bet, paskatoties atpakaļ, sarkanos tērpusi vairs nevarēja saredzēt. Arī Mazā Amerika! vīdēja tālumā kā tikko jaušama, bāli pelē-' cīga ēna. Pi-pi — pīkstēja mans pelengatorsj un es turpināju ceļu. Ransteds drīz vien da-i būs trūkties.

Šī vienatnības sajūta bija pavisam ērmīga,; taču par nepatīkamu saukt to nevarēja. Mazo* Ameriku nu vairs nevarēja samanīt pat kā' izplūdušu, bāli pelēcīgu ēnu. Bet mani tasi neuztrauca. Vai apmēram tāpat nebija juties! Džeks O'Šī? Vai tādēļ viņam, runājot par Venēru, bija tik grūti atrast īstos vārdus, un vai tādēļ viņš pats nekad nebija apmierināts ar savu stāstījumu?

Kājas iestiga kupenā, tāpēc es atraisīju unļ sakārtoju slēpes. Ar klusu klikšķi tās pašas piegūla zābakiem, un pēc dažiem neveikliem soļiem es sāku vieglām, šļūcošām kustībām virzīties uz priekšu pa irdeno sniegu. Tas bija ārkārtīgi patīkams pārvietošanās veids.; To Nevarēja saukt par slīdēšanu. Bet tā ne­bija arī pazoļu klaboņa uz asfalta — vienī­gais iešanas veids, kādu biju pazinis savā vairāk nekā trīsdesmit gadu garajā mūžā.

Nenovirzīdamies no kursa, es izraudzīju dažādus orientierus: dīvaini veidotu ledus blāķi, zilganas ēnas uz sniega sanesuma. Pelengators nepārtraukti apliecināja mana virziena pareizību. No lepnuma, ka spēju tik labi orientēties šādā tuksnesī, biju piepūties kā tītars, un nepagāja ne stunda, kad pēkšņi sajutu negantu izsalkumu.

Man vajadzēja tikai atvērt zvanveida si- likona auduma telti, kas mani apņēma no visām pusēm. Laiku pa laikam uzmanīgi iz­bāzdams degunu no kapuces, pārliecinājos, ka piecās minūtēs gaiss iekšpusē pietiekami sasilis. Kāri apriju automātiski uzsildīto sau­tēto gaļu un tēju, mēģināju aizsmēķēt ciga­reti. Bet pēc īsa brīža mazā telts bija pilna dūmu, un man acīs sariesās asaras. Ar nožēlu izdzēsu cigareti pret zābaka zoli, aizvēru se­jas aizsegu, sakjāvu telti un apmierināts iz- slējos.

Vēlreiz pārbaudījis koordinātes, atkal de­vos ceļā.

«Pie joda,» es pats sev teicu. «Sis konflikts ar Ranstedu radies tikai raksturu atšķirības dēļ. Viņš neprot saskatīt mūsu projekta nā­kotnes perspektīvas tā, kā tās redzu es. Ļaunprātības te nav. Viņš to uzskata par traku ideju, jo netic, ka ir cilvēki, kuri stāv un krīt par to. Es viņam to visu paskaid­rošu.»

Šis labsajūtas izraisītais arguments iz­šķīda kā ziepju burbulis, tiklīdz to saprātīgi pārdomāju. Ransteds bija šeit uz ledāja. Tātad arī viņš prata izdarīt tālejošus seci­nājumus, ja no visas pasaules nomalēm bija izvēlējies tieši «Starrzelius» ledāju. Nekas, drīz viņam būs jāatklāj savas kārtis. Pi -pi.

Palūkojos kompasā un izvēlējos melnu, ne­kustīgu priekšmetu, kas atradās tieši manā cejā. Nevarēju saprast, kas tas varētu būt, bet tik daudz bija skaidrs, ka tas nekustas. Sāku skriet šļūcošiem soļiem, bet ātri aizkusu un man negribot vajadzēja palēnināt gaitu. Tas bija cilvēks.

Kad atrados divdesmit jardu no viņa, cil­vēks nepacietīgi palūkojās savā pulkstenī,1 un es atkal sāku neveikli skriet.

—   Met! — es iesaucos. — Met Ransted!

—   Tieši tā, Mič, — viņš teica savā ieras-ļ tajā, indīgajā tonī. — Jūs šodien esat apbrī-i nojami precīzs.

Cieši un uzmanīgi viņā nolūkojos, pārdo­mādams, kā vislabāk sākt.

Ranstedam blakus sniegā bija iedurtas viņa saliekamās slēpes.

—   Kas … Ko? — es stostījos.

—   Man laika pietiek, — viņš sacīja, — bet jūs savējo jau esat pietiekami izniekojis; Sveiki, Mič!

Kamēr es apmulsis skatījos, viņš paķēra slēpes, atvēzējās ar tām un tad kā ar cirvi iezvēla man pa galvu. Nokritu atmuguriski, aklu dusmu, pārsteiguma un sāpju plosīts. Vēl manīju, ka viņš taustās man gar krūtīm, pēc tam viss satumsa.

Atmodos ar domu, ka man noslīdējusi sega un ka iestājies šim gadalaikam nepa­rasts aukstums. Taču man acis apžilbināja ledus zilās Antarktikas debesis, un es sama­nīju zem sevis gurkstošo sniegu. Tātad tā bija īstenība. Man šausmīgi sāpēja galva, un es salu. Ļoti salu. Taustījos pēc enerģijas baterijas un konstatēju, ka tās vairs nav. Ne mans apģērbs, ne cimdi un zābaki vairs sil­tumu nesaņēma. Pelengators nerādīja vir­zienu. Arī briesmu signāls nedarbojās.

Ar mokām uzslējos kājās un sajutu, ka aukstums sagrābj mani savās ledainajās ķetnās. Sniegā redzēju pēdas, bet kurp tās veda? Turpat bija arī manu slēpju sliedes. Neveikli spēru pirmo soli, cenzdamies iet pa lām atpakaļ, pēc tam vēl un vēl vienu.

Pārtikas devas! Es varētu tās iebāzt ap­ģērbā, izraut termosa aizbāzni un piepildīt apģērbu ar tā izdalīto siltumu. Soli pa solim vilkdamies uz priekšu, prātoju, ko darīt — apstāties un atpūsties, kamēr sasildos, vai turpināt ceļu?

«Tev nepieciešama atpūta,» es sev teicu. «Noticis kaut kas neiedomājams, galva sāp. Jutīšos labāk, ja uz brītiņu apsēdīšos, atvēršu vienu vai divas pārtikas devas un tad došos tālāk.»

Bet es neapsēdos, jo labi apzinājos, ko tas nozīmētu. Ar lielām mokām sperdams soli pēc soļa, sastingušiem pirkstiem, kas nemaz vairs negribēja klausīt, izvilku kafita kārbu 110 apvalka un neveikli iebāzu savā virs­valkā. Šķita, ka īkšķim nebūs spēka atlauzt trauka aizbāzni, un es sev atkal teicu:

«Mazliet jāpasēž un jāuzkrāj spēki. Es negulēšu, lai cik patīkami tas būtu.» Beidzot aizbāznis padevās, un siltums, kas mani ap­ņēma, sagādāja sāpes.

Acīs sāka ņirbēt dīvaini plankumi. Atlauzu vēl dažus traukus, bet tad vairs nespēju tos izvilkt no apvalkiem. Vienu reizi apsēdos un tūlīt atkal piecēlos kājās. Taču drīz apsēdos no jauna, juzdamies apkaunots un vainīgs par savu vājumu. Mēģināju sevi pārliecināt, ka Ketijas dēj man tūlīt jābūt kājās — pēc| vienas sekundes, pēc divām, trim …

Bet es vairs nepiecēlos.

7

es iemigu uz ledus kalna, bet pamodos klabošā, dārdošā ellē, kur netrūka ne uguns spel­tes, ne velnu krāsnkuru. Tā bija tieši tāda vieta, uz kuru es labprāt aizraidītu jebkuru Tontona reklāmu sacerētāju. Bet kā­dēļ te atrados es?

Ilgi lauzīt galvu man neiznāca. Viens no velniem rupji paraustīja mani aiz pleca.

—       Hei, miegamice! Vai nenāksi man pa­līgā?

Pēkšņi es aptveru, ka velns ir tikai ze­mākās kategorijas patērētājs, varbūt kāds apkopējs slimnīcā.

—   Kas šī par vietu? — es viņam jautāju.

—  Vai esam Mazajā Amerikā?

-— Tavu traku muldēšanu! — viņš izmeta.

—   Nu, vai nāksi man palīgā?

—       Protams, ka ne. Esmu augstākās kate­gorijas reklāmu darbinieks, — es at­cirtu.

Viņš līdzjūtīgi paskatījās uz mani un,

noteicis: — Jocīgais, — nozuda dārdošajā, sārtas atblāzmas pielietajā pustumsā.

Es grīļodamies piecēlos un paspēju no­grābt aiz elkoņa kādu ēnu, kura bija tikko iznirusi no tumsas un grasījās tajā atkal, iegrimt.

—   Atvainojiet, — es vaicāju, — kur mēs; atrodamies? Vai te ir slimnīca? — Arī šis vīrs bija patērētājs, tikai niknāks par pirmo.

—   Vai laidīsi vaļā! — viņš šņāca. Es pa­klausīju. — Ja tev vajadzīgs ārsts, tad gaidi, kamēr tiksim zemē.

—   Zemē?

—  Jā, zemē… Jocīgais, vai tad tu pats nezini, kādu līgumu esi parakstījis?

—   Līgumu? Nē, neko nezinu. Bet nerunā­jiet ar mani tādā tonī. Esmu augstākās ka­tegorijas reklāmas darbinieks.

Viņa seja pārvērtās. — Aha, — viņš zinoši noteica. — To es varu nokārtot. Vienu mir­klīti, vecais. Tūlīt būšu klāt ar to …

Pēc īsa brīža viņš atgriezās. «Tas» bija mazs, zaļš zirnītis.

—   Tikai pieci simtiņi, -— viņš diedelēja. — Otru tādu tu uz visa kuģa nesameklēsi. Izdrebinās tā, ka labāk nevajag. Un pa­līdzēs, kamēr tiksim galā.

—   Kādā galā? — es brēcu. — Ko tas viss nozīmē? Es neko nesaprotu, un jūsu narko­tika man nav vajadzīga. Pasakiet tikai, kur atrodos un ko esmu parakstījis, iespējams, ka tad sākšu kaut ko apjēgt.

Viņš cieši paskatījās manī un tad teica:

— Tev laikam viss nav mājā! Vai neesi dabūjis pa dullo? Tu atrodies darbaspēka transporta kuģa «Tomass R. Maltuss» sestaja kravas telpā. Vējš vai vētra, virzienu ne­mainām. Kurss divsimt septiņdesmit trīs crādi, ātrums trīssimt mezglu, gala mērķis Kostarika, krava — tādi muļķi kā tu un es — darbaspēks plantācijai «Hlorella». [ Tas izklausījās pēc jūrnieka muldoņas vai pec nežēlīga joka. [ — Jūs esat… — es vilcinājos. I — Degradēts, — viņš ar rūgtumu nobeidza leikumu un blenza uz zirnīti savā delnā. Tad vienā mirklī norija to un turpināja: — Ne­kas, gan es vēl parādīšu, ko varu. [ Viņa acis iemirdzējās: I — Ieviesīšu jaunas, daudz ražīgākas me­todes plantācijā. Nedēļas laikā būšu priekš­strādnieks. Mēneša laikā — pārvaldnieks, (i.ida laikā — direktors. Tad nopirkšu Ku- fiarda sabiedrību un likšu apkalt visas viņu ffaķetes ar zelta plāksnēm. Visi pasažieri ce­ļos tikai pirmajā klasē. Visiem tiks sagādā­tus maksimālās ērtibas. Reiz pats pratu no­turēt kursu Atlantijas okeānā, un tev, čom. es uz sava flagmaņa ierīkošu karalisku kajīti lirā zeltā. Priekš sava drauga man nekā nav īēl. Ja tev nepatīk zelts, dabūsim platīnu, ja tev nepatīk …

Lēni atvirzījos nost, bet viņš to pat nema­nīja un penterēja tālāk. «Cik labi, ka neesmu pieradinājies pie narkotikas,» es nodomāju.

Aiztaustījos līdz starpsienai un bezcerīgā iz-ļ misumā atslīgu pret to.

Kāds piesēdās man blakus un omulīgā! balsī uzsauca:

—   Sveiks, brālīt!

—   Sveiks, — es atbildēju. — Sakiet, — vi mēs patiešām dodamies uz Kostariku? Kāļ es varētu sameklēt kādu kuģa virsnieku? T< noticis pārpratums.

— Nu, nu, — sacīja svešnieks, — kādēļ jāuztraucas? Dzīvo pats un Jauj dzīvot ci­tiem. Mana devīzē ir — ēd, dzer un līk­smojies.

—   Neķeries man klāt! — es viņu brīdi­nāju.

Viņš sāka spalga balsī lamaties, bet es pie cēlos un virzījos uz priekšu, klupdams pāri; kājām un ķermeņiem.

Man ienāca prātā doma, ka agrāk neesmu pazinis nevienu patērētāju, izņemot tos īsos brīžus, kad izmantoju viņu pakalpojumus Atcerējos, ka biju uzskatījis viņu noslieci uz pretdabiskām tieksmēm par normālu parā­dību un centies to izmantot reklāmas vaja­dzībām, nekad nopietnāk par to nepadomā­dams. Man par katru cenu gribējās izkļūt no sestās kravas telpas. Gribējās tikt atpaķal uz Ņujorku un noskaidrot, ko īsti Ransteds pa4 strādājis un kādēļ; gribējās tikt atpakaļ pie Ketijas un Džeka O'Sī, un sava atbildīgā darba Faulera Sokena asociācijā. Tik daudz kas vēl bija darāms.

Viena no sarkanajām ugunīm norādīja,!

kur atrodas rezerves izeja. Iedomājos, kas notiktu avārijas gadījumā, ja visi tie simti, kas te bija sabāzti, vienlaikus mēģinātu iz­kļūt ārā, un man pārskrēja šermuļi pār kau­liem.

—   Piedod, draugs, -»- kāds aizsmakušā balsī teica, — labāk paej mazliet tālāk. — Viņš sāka vemt. Acīmredzot darbaspēka transporta kuģos šādām vajadzībām tver­tnes nebija paredzētas. Atrāvis vaļā rezerves durvis, es izslīdēju laukā.

—   Ko vajag? — milzīgs detektīvu aģen­tūras uzraugs norūca.

—   Vēlos sastapt kādu no kuģa virsnie­kiem, — es paskaidroju. — Esmu šeit aiz pārpratuma. Mans vārds ir Mičels Kurtenejs. Esmu Faulera Šokena reklāmu asociācijas darbinieks.

—   Jūsu numurs? — viņš strupi noprasīja.

—   16-156-187, — atbildēju, un, atzīstos, manā balsī skanēja lepnums par to, ka tas ir tik mazs. Var zaudēt naudu un veselību, un draugus, bet neviens nevar atņemt cilvē­kam viņa sabiedriskās uzticamības nu­muru …

Viņš gluži pieklājīgi uzrotīja manu pie­durkni. Bet nākamajā brīdī saņēmu sejā pa­matīgu pļauku un ietriecos starpsienā.

—   Lasies atpakaļ uz kravas telpu, pin­tiķi! — uzraugs kliedza. — Tu te neesi ne­kādā ekskursijā un pasaciņas nemēģini man stāstīt!

Neizpratnē skatījos uz savu elkoni. Adā bija ietetovēts «1304-9974-1416-156-187723». Mans numurs pazuda starp šiem skaitļiem, un krāsa bija pielāgota ļoti labi. Vienīgi skaitļu rakstība mazliet atšķīrās, bet to va­rēju pamanīt tikai es.

—   Ko vēl gaidi? — uzraugs bļāva. — Savu numuru neesi redzējis?

—   Neesmu, — es mierīgi atbildēju, bet manas kājas trīcēja. Mani sagrāba bailes, briesmīgas bailes.

—   Šos skaitļus redzu pirmo reizi. Tie ir ietetovēti blakus manam īstajam numuram. Atkārtoju vēlreiz — esmu Kurtenejs. Varu to pierādīt. Es jums samaksāšu …

Iebāzu rokas kabatās, bet naudas tur ne­bija. Pēkšņi atskārtu, ka man mugurā ir svešs, apnēsāts, viscaur notraipīts firmas «Universal» uzvalks.

—   Nu, tad maksā, — uzraugs vienaldzīgi noteica.

—  Samaksāšu vēlāk, tikai aizvediet mani pie kāda no priekšniecības.

Šaurajā koridorā ielūkojās jauns, švītīgs leitnants lidotāja formā.

—   Kas šeit notiek? — viņš noprasīja uz­raugam. — Izejas lūkas ugunis vēl deg. Vai tiešām nevarat ievest kārtību starpklājā? Ne­aizmirstiet, ka jūsu aģentūra saņem no mums ziņojumus.

Par mani viņš nelikās zinis.

—   Es, atvainojos, mister Kobler, — uzraugs pieņēma pamatstāju un pielika pirk­stus pie cepures. — Sis tips, liekas, galīgi apdullis. Apgalvo, ka esot augstākās kate­gorijas reklāmu sacerētājs un šeit atrodo­ties aiz pārpratuma.

—       Paskatieties uz manu numuru, — es uzbrēcu leitnantam.

Viņš saviebās, kad es' pagrūdu savu kailo elkoni viņam zem deguna.

Uzraugs sagrāba mani un nošņācās:

—   Vai liksies mierā!

—       Laidiet viņu, — virsnieks sacīja. — Es to nokārtošu. Tev, puis, ir liels numurs. Ko tu gribi panākt, to rādīdams?

—       Tam ir pievienoti citi skaitļi. Mans īs­tais numurs ir 16-156-187. Vai redzat? Pirms un pēc tā ir savādāka skaitļu rakstība. Tas ir viltojums!

Elpu aizturējis, leitnants ļoti uzmanīgi ap­lūkoja skaitļus.

—       Hm, gluži neiespējami tas nav… Nā­ciet līdzi!

Uzraugs pasteidzās atvērt mums koridora durvis. Viņš izskatījās izbijies.

Leitnants izveda mani cauri dārdošajām mašīntelpām līdz mazam kantorītim ar uz­rakstu «Inspektors». Inspektors bija sīks vī­relis asiem vaibstiem, un formas tērps ap viņa augumu nokarājās kā maiss.

—       Parādiet viņam savu numuru, — leit­nants pavēlēja, un es paklausīju.

Tad viņš pagriezās pret inspektoru:

—   Kas jums par viņu zināms?

Inspektors ievietoja mikroprojektorā kādu

lentes rituli un pagrieza kloķi.

—   1304-9974-1416-156-187723, — viņš sāka lasīt. — Viljams Džordžs Grobijs; 26 gadi vecs; neprecējies; audzis bez tēva; trešais no pieciem pēcnācējiem; garīgi mazattīstīts; fi­ziskā izturība — 1; veselība — 2,9; darba stāžs — septiņi gadi otrās kategorijas arodā,; 3 mēneši 1,5 kategorijas arodā; izglītība — 9; parakstījis darba līgumu «B». — Viņš pacēla acis uz lidotāju virsnieku.

—   Pavisam ikdienišķs profils, leitnant. Vai ir kāds sevišķs iemesls, kura dēj mums va-j jadzētu par viņu interesēties?

Leitnants atbildēja:

—   Viņš stāsta, ka esot reklāmu darbinieks un nokjuvis šeit aiz pārskatīšanās. Turklāt apgalvo, ka viņa numuru kāds esot viltojis. Jāatzīst, ka viņa valoda tiešām liecina par mazliet augstāku izglītības līmeni, nekā mi­nēts dokumentā.

—   Ticiet man, — inspektors noteica, — par to nu gan nav vērts uztraukties. Bērns no izirušas zemāko slāņu ģimenes, īpaši vi­dējā atvase, nepārtraukti lasa un vēro, cenz­damies izglītoties. Bet jūs ievērosiet…

—   Nu man vienreiz pietiek, — es nošņā- cos, nespēdams vairāk izturēt. — Esmu Mi­čels Kurtenejs. Varu nopirkt jūs ar visu jūsu kuģi, un mans bankas rēķins nemaz nebūs no tā daudz cietis. Es vadu Faulera Šokena asociācijas Venēras nodaļu. Pieprasu, lai jūs man tūlīt dotu sarunu ar Ņujorku un izbeigtu šo komēdiju! Kustieties, velns parāvis!

Leitnants izskatījās nobijies un sniedzās pēc telefona klausules, bet inspektors pa­smaidīja un pastūma aparātu tālāk. , — Ak jūs esat Mičels Kurtenejs? — viņš laipni jautāja. Tad pasniedzās vēl pēc viena lentes rituļa un ievietoja to mikroprojektorā. Nedaudz pagriezis kloķi, viņš teica: — Te las ir!

Mēs ar leitnantu skatījāmies.

Tā bija «New York Times» pirmā lappuse. Pašā pirmajā slejā ieraudzīju nekrologu Mi- i'elam Kurtenejam, Faulera Šokena asociā­cijas Venēras nodaļas vadītājam. Mani bija atraduši nosalušu uz «Starrzelius» ledāja, netālu no Mazās Amerikas. Es esot nepras­mīgi rīkojies ar enerģijas bateriju, un tā sa­bojājusies. Leitnantam ātri apnika lasīt, bet es vēl turpināju. Venēras nodaļu pārņēmis Mets Ransteds. Mana nāve esot smags zau­dējums reklāmas pasaulei. Mana sieva ārste Nevina atteikusies sniegt interviju. Avīze ci­tēja arī slavas dziesmu, kuru man dziedājis Faulers Sokens. Es esot bijis personīgs draugs Venēras pionierim Džekam O'Šī, kurš jūtoties dziļi satriekts un noskumis par manu nāvi.

— Es to dabūju Keiptaunā, — inspektors teica. — Leitnant, esiet tik laipns, aizvāciet šo tipu atpakaļ uz kravas telpām.

Ieradās uzraugs. Viņš mani dauzīja un spārdīja visu ceļu līdz pat sestajai kravas telpai. Tad iegrūda pa durvīm sarkanīgajā pustumsā, un es uzvēlos virsū kādam gulo­šam ķermenim. Pēc svaigā gaisa ārpusē

sevišķi asi izjutu kravas telpas šausmīgo smirdoņu.

—   Ko tu tur darīji? — pieceldamies kājās, man draudzīgi jautāja cilvēks, kuram biju uzkritis virsū.

—   Mēģināju priekšniekiem izskaidrot, kasi es esmu… — Bet tūdaļ sapratu, ka visa stāstīšana lieka, tādēļ apjautājos: — Kas ar] mums notiks?

—   Mēs nolaidīsimies zemē. Mums ierādīs, mitekļus. Sāksim strādāt. Kāds līgums tev? ir?

—   Teica, ka «B».

Viņš iesvilpās.

—   Tu nu gan esi iekritis!

—   Ko tas nozīmē? Kā to lai saprot?

—  Vai tu, lempi, akls biji, vai? Tādu postu! «B» līgums ir uz pieciem gadiem. To paraksta tikai bēgļi, plānprātiņi un viens otrs lētti-jļ cīgais, kuru tiem izdodas apšmaukt. Līgumā ir paredzēti sodi par nepaklausību. Man arīļ piedāvāja «B», bet es vervētājiem skaidri pa-i teicu, ka tādā gadījumā labāk eju uz Brinkaj «Express». Galu galā izspiedu «F». Kompā-| nijai laikam ārkārtīgi vajadzīgi strādnieki, ļ Tas ir līgums uz vienu gadu, turklāt pare-| dzēti dažādi atvieglojumi — var iepirkties nel tikai kompānijas veikalos vien, bet pēc izvē-i Ies arī citos.

Saņēmu galvu rokās, jo šķita, ka tā tūlīt, plīsīs.

—       Darba apstākļiem tur nevajadzētu būt sliktiem, — es ieminējos. — Lauku dzīve, darbs svaigā gaisā, saule …

—   Hm, — vīrs mulsi nokrekšķinājās. — Var jau būt, ka labāk nekā ķīmiskajās rūpnīcās. Lai gan sliktāk nekā raktuvēs. Bet to tu pats ātri vien izdibināsi.

Viņš aizgāja, un es laidos snaudā, vairs nelauzīdams galvu par nākotni.

Pirms nosēšanās nebija nekāda brīdinā­juma signāla. Gaisakuģis pēkšņi atdūrās pret zemi, un trieciens bija pamatīgs.

Kravas tilpnes lūkas atvērās, ielaižot žil­binoši spožu tropisko gaismu. Pēc drūmās tumsas tās bija īstas elles mocības. Bet līdz ar saules stariem kravas tilpnēs neieplūda vis svaigais lauku gaiss, bet gan insekticīda aerosola strūkla. Es izkūņojos no kurnošu strādnieku burzmas un kopā ar pārējiem lēni virzījos uz lūku.

—   Pagaidi, muļķi! — uzsauca drūma iz­skata vīrs ar rūpnīcas apsardzes nozīmi pie krūtīm. Viņš uzmauca man kaklā auklā iesietu plāksnīti ar numuru. Tādu saņēma katrs, un pēc tam visi sastājāmies rindā pie galda, kas bija nolikts ārpusē pie gaisakuģa. Viss notika milzīgas astoņdesmit stāvu aug­stas «Hlorella» ēkas paēnā. Ēka atgādināja reibinošā augstumā sakrautus ienākošo un izejošo rakstu groziņus. Katrā lokā bija no­vietoti saules atstarotāji spoguļi. Arī milzī­gajai celtnei visapkārt bija žilbinošas gais­mas josla. Atskārtu, ka to izveido neskaitāmi atstarotāji, kuri savukārt nogādā saules sta­rus ēkas iekšpuse un tad talak fotosintēzes; kublos.

Skatoties no gaisa, tā šķita gleznaina, lai ari diezgan parasta ainava. Uz zemes tā bija tīrā elle. Par katru cenu vajadzēja kaut ko" izdomāt. Bet galvā nemitīgi atbalsojās vārdi:

«No saules pielietajām Kostarikas plantā-l cijām, kuras ar lepnumu kopj neatkarīgo fer­meru čaklās rokas, mēs saņemam sulīgos, kārdinošos «Hlorellas» proteīna gardu­mus .,.»

Jā, reiz es pats to biju sacerējis.

—       Nu, kustās, kustās! — iebaurojās kāds no rūpnīcas apsardzes vīriem. — Nav ko stā-| vēt, nolāpītie putu smēlēji! Tālāk!

Aizsedzu acis ar roku un kopā ar pārējiem vilkos uz priekšu, garām galdam.

Kāds vīrs tumšās acenēs jautāja:

—   Vārds?

—   Mičels Kurt. ..

—       Tas pats, par kuru jums stāstīju, — at-ļ skanēja inspektora balss.

—   Aha, paldies!

Tad, pagriezies pret mani, viņš turpināja: — Grobij, tavai zināšanai, arī pirms tevis mums ir bijuši mēģinājumi lauzt līgumu «B». Bet vainīgie to arvien rūgti nožēlojuši. Vai tu, starp citu, zini, kāds ir Kostarikas ikga­dējais budžets?

—   Nezinu, — es nomurmināju.

—       Apmēram simts astoņdesmit trīs mil­jardi dolāru. Bet varbūt tu zināsi, cik lieli ir «Hlorellas» korporācijas ikgadējie nodokļi?

—   Nē. Velns parāvis, tas …

Viņš mani pārtrauca:

—  Apmēram simts astoņdesmit miljardi. Ņemot to vērā, tik attapīgam puisim kā tu vajadzētu saprast, ka Kostarikas valdība un liesa dara visu tā, kā vēlas «Hlorella». Ja mums jāsoda līguma lauzēji par brīdinājumu citiem, iestādes to ar vislielāko prieku izda­rīs. Varu likt galvu ķīlā. Nu, kā tevi sauc, Grobij?

—   Grobijs, — es aizsmacis teicu.

—   Vārds? Izglītība? Attīstības līmenis?

—  Neatceros, bet, ja jūs man to visu uz­rakstīsiet uz papīra gabaliņa, es iemācīšos.

Dzirdēju, kā inspektors iesmējās un no­teica: — Darīts!

—> Būs labi, Grobij, — laipni turpināja vīrs tumšajās acenēs. — Iztiksim bez naida. Šeit ir tava anketa un norīkojums. Gan mēs no tevis iztaisīsim kārtīgu putu smēlēju. Un tagad kusties!

Un es kustējos. Uzraugs izrāva man no rokām norīkojumu un uzkliedza:

—   Putu smēlēji, šurp!

«Šurp» nozīmēja — zem celtnes pirmā loka, kur gaisma žilbināja vēl nežēlīgāk nekā ārpusē, lejup pa koridoru, garām sekliem, pretīgi smirdošiem baseiniem un beidzot cauri kādām durvīm celtnes centrālajā daļā. Te atradās kāda labi apgaismota telpa, taču pēc trīskārt atstarotās saules gaismas ārpusē tā šķita pavisam krēslaina.

—   Putinieks? — kāds vīrs jautāja.

Apžilbis mirkšķināju acis un pamaju ar galvu.

—   Esmu Muleins, maiņas meistars. Man ir jautājums, Grobij, — viņš palūrēja uz manu anketu. — Mums vajadzīgs putiniekst sešdesmit septītajā lokā, un mums vajadzīgs f putinieks četrdesmit pirmajā lokā. Tava guļ-J vieta atradīsies četrdesmit trešajā lokā. Nu,| pasaki_ atklāti, kur tu gribētu strādāt? Man* gan jāpiebilst, ka putiniekiem un pārējiem! otras kategorijas ļaudīm lifti nav paredzēti.!

—   Četrdesmit pirmajā, — atbildēju, cenz­damies ieskatīties viņa sejā.

—   Tas ir ļoti prātīgi, — viņš uzslavēja,) — joti, ļoti prātīgi.

Labu brīdi viņš nekā neteica, tikai stāvēja! un gaidīja. Tad piebilda:

—   Man patīk, ka prātīgs vīrs rīkojas prāj tīgi. — Tad atkal sekoja gara pauze.

—  Man nav ne centa pie dvēseles, — es! galu galā izdvesu.

—   Tā ir maza bēda, — viņš teica. — Es tev ajzdošu. Tikai paraksti šo zīmīti, un algas* dienā mēs bez lieka trokšņa norēķināsimies! Pieci dolāri — tas ir tīrais sīkums.

Es izlasīju zīmīti un parakstījos. Taču man atkal vajadzēja palūkoties anketā, jo bijuļ aizmirsis savu vārdu. Muleins ņipri uzšņāpa uz mana norīkojuma «41.» un savus iniciā­ļus, tad aizsteidzās, aizmirsis iedot man ap- ] solītos piecus dolārus. PakaJ es viņam ne-ļ džinos.

—      Esmu misis Horoka, kopmītnes saim- j uiece, — kāda sieviete man mīlīgi paziņoja. — Apsveicu jūs «Hlorellas» saimē, mister Grobij. Ceru, ka jūs pie mums pavadīsiet daudz laimīgu gadu. Bet tagad pie lietas. Misters Muleins jau būs jums teicis, ka šo salašņu bandu — gribēju teikt, pašreiz at­vesto darbinieku grupu — laikam izvietos četrdesmit trešajā stāvā. Mans uzdevums ir rūpēties par to, lai jūs dzīvotu kopā ar patī­kamiem, sev līdzīgiem biedriem.

Viņa runāja tālāk, šai brīdī mazliet atgādi­nādama tarantulu.

 — Mums ir brīva vieta septītajā guļam- telpā. Septītajā gulamtelpā ir tik jauki, jauni cilvēki. Iespējams, ka jums patiks tieši tur. Ir taču ārkārtīgi patīkami atrasties starp pašu ļaudim.

> Es nojautu, uz ko viņa. tēmē, un teicu, ka nevēlos gulēt septītajā telpā, i Viņa žirgti turpināja:

—   Tad mums ir vēl. divpadsmitā gujam- lelpa. Tur gan dzīvo parupji puiši, bet jūs pašreiz daudz nevarat izvēlēties. Viņi prie­cātos par tādu jauku, jaunu cilvēku kā jūs. M-jā … Bet jūs jau varat nēsāt klāt nazi vai kaut ko tamlīdzīgu. Tātad — uz divpadsmito telpu, mister Grobij, vai ne?

—   Nē, — es teicu. — Ko jūs vēl varat pie­dāvāt? Starp citu, vai jūs man neaizdotu pie­cus dolārus līdz algas dienai?

—   Es jūs nozīmēšu uz desmito, — viņa atbildēja, skribelēdama kaut ko uz mana no­rīkojuma. — Un jūsu lūgumu, protams, izpildišu. Vai ar desmit dolāriem pietiks? Tikaiļ parakstieties šeit un atstājiet sava īkšķa,no­spiedumu, mister Grobij. Pateicos!

Viņa aizsteidzās meklēt jaunu upuri.

Kāds vīrs ar sarkanu seju nogrāba maniļ pie rokas un aizsmakušā balsī sacīja:

—   Brāli, apsveicu tevi Panamerikas Ap­vienotās pelējuma proteīna ražotāju organi­zācijas «Chlorella Costa Riča Local» rindās Šī brošūra tev izskaidros, kā mūsu organi­zācija aizsargā savus biedrus pret neskaitā- mājām nelikumībām un netaisnībām, kuras kā sērga plosās mūsu rūpniecībā. Iestāšanās naudu un biedru maksas atvilks no algas, bet par šo brošūru jāmaksā atsevišķi.

Es viņam jautāju:

—   Brāli, bet kas būs, ja es to nenopirkšu?

— Kritiens no četrdesmit trešā stāva, —viņš bez aplinkiem atbildēja un aizdeva man piecus dolārus brošūras iegādei.

Nokļūšana četrdesmit trešajā lokā bija sa­režģīta. Otrās kategorijas ļaudīm lifts nebija domāts, bet mēs varējām izmantot nepār­trauktas darbības kravas celtni. Vajadzēja drosmi, lai uzlēktu un nolēktu no tā, pie tam šahta bija šaura. Ja kāda ķermeņa daļa pai lika ārpusē, no tās bija jāatvadās.

Guļamtelpā atradās ap sešdesmit nāru, kas bija sablīvētas trijos stāvos. Tā kā strā-j dāja vienīgi dienas gaismā, guļvietas netikai izmantotas uz maiņām. Nāra bija manā rī-j čībā visas divdesmit četras stundas. Kāda greznība!

Kad es iegāju, vecs virs ar skābu sejas iz­teiksmi nevīžīgi slaucīja centrālo eju.

—   Jaunais? — viņš jautāja un paskatījās manos papīros. — Šeit būs tava nāra. Mans vārds Pains. Dieninieks. Vai putas proti no­ņemt?

—  Nē, — es atbildēju. — Sakiet, mister Pain, vai no šejienes var piezvanīt?

—   Tur, — viņš pamāja ar īkšķi. Es iegāju atpūtas telpā. Tur atradās telefons, paprāvs hipnotelevizors, mikroiekārtu rituļi, žurnāli. Kad statīvā iedzirkstījās Tontona nedēļas žurnāls, es sakodu zobus. Telefons, protams, bija maksas automāts. Iedrāžos atpakaļ gu- ļamtelpā.

—' Mister Pain, vai jūs nevarat man aiz­dot apmēram divdesmit dolāru sīknaudā? Man vajadzīga tālsaruna.

—   Divdesmit pret divdesmit pieciem? — viņš viltīgi jautāja.

—   Cik vien gribat.

Viņš lēni uzšņāpa rēķinu, es to parakstīju un piespiedu īkšķi. Tad viņš izņēma no savām milzīgajām kabatām naudu un rūpīgi pār­skaitīja.

Gribēju zvanīt Ketij ai, bet baidījos riskēt. Viņa varēja būt savā dzīvoklī, bet tikpat labi arī slimnīcā. Nebiju drošs, ka viņu notveršu. Pēc tam kad biju iemetis telefonā veselu straumi žvadzošu monētu un uzgriezis Fau­lera Šokena asociācijas piecpadsmitciparu numuru, es gaidīju, ka atskanēs parastie vārdi: «Faulera Šokena asociācija. Labdien!

Faulera Šokena asociacijai un tās klientiem katra diena ir laba. Ar ko varu pakalpot?»

Bet gaidītie vārdi neatskanēja. To vietā es dzirdēj u:

— Su nutnero de prioridad, por favor?[3]

Tālsarunām vajadzīgs paroles numurs. Man tāda nebija. Tikai firmas ar pārbaudītu maksātspēju, kuru kapitāls ir ne mazāks par vienu miljardu, varēja izmantot četrciparu paroles tiešo vadu. Pasaules tālsarunu līni­jas bija tā noslogotas, ka privātas personas šādu paroli nevarēja iegūt. Pats par sevi sa- j protams, ka tajos laikos, kad pieprasīju tāl­sarunas, izmantodams Faulera Šokena pa­roli, es par to nedomāju. Tālsarunas nu būs' viena no tām greznībām, bez kurām jāmācās , dzīvot.

Lēni iekāru klausuli. Sīknauda palika au­tomātā.

Man ienāca prātā, ka es taču varu rakstīt; vēstules, kam vien gribu. Ketijai, Džekam, Fauleram Šokenam, Koljeram, Esterei un Tildijai. Varu izmēģināt visas iespējas.

Dārgā sieva (godājamais priekšniek)! Ar šo gribu paziņot, ka Jūsu vīrs (darbinieks), kuru jūs uzskatāt par mirušu, īstenībā nav miris, bet neizskaidrojamā kārtā kļuvis par Kostarikas «Hlorellas» līgumstrādnieku. Lū­dzu, steidzīgi dariet visu iespējamo, lai viņu atbrīvotu. Sekotu paraksts — Jūsu mīlošais vīrs (uzticamais darbinieks) Mičels Kur- tenejs.

Bet kompānijai taču bija sava vēstuļu cen­zūra!

Apjucis atgriezos guļamtelpā. Arī pārējie iemītnieki sāka pārrastie^ mājās.

—  Zaļais! — mani pamanījis, viens iebrē­cās.

—   Uzmanību, tiesa nāk! — auroja cits.

Par to, kas sekoja, es viņus nevainoju. Ta

bija tradīcija, niecīga pārmaiņa ikdienas vien­muļībā, iespēja atmaksāt kādam citam, daudz nožēlojamākam un vārgākam, par to, ko paši izcietuši. Varu iedomāties, ka septītajā guļamtelpā šis rituāls būtu bijis sevišķi pre­tīgs. Divpadsmitajā tas, iespējams, būtu man maksājis dzīvību. Desmitās iemītnieki vien­kārši bija ļoti labā omā. Es nomaksāju «sodu» — vēl vienu parādzīmi, saņēmu bel­zienus, atkārtoju zaimojošu zvērestu un kļuvu par šīs istabas pilntiesīgu iemītnieku.

Es nemaršēju kopā ar pārējiem uz ēdam­telpu. Es paliku guļot uz savas nāras un vēlējos, kaut būtu miris ne tikai pasaules acīs, bet arī īstenībā.

8

putu nosmelšanu nebija grūti iemācīties. Mēs cēlāmies rīt­ausmā. Steidzīgi norijām da­žas nesen no Mazās Vistiņas nogrieztas proteīna masas šķēles un uzdzē­rām malku kafita. Tad uzģērbām virsvalkus un ar kravas celtni nokļuvām līdz attiecīga­jam lokam. Žilbinošā tveicē, kas te valdīja no saules lēkta līdz pat saules rietam, apstai­gājām plašos, lēzenos baseinus, kuru platība sniedzās vairākos akros un kuri bija pārklāti ar aļģēm. Lēni virzoties gar baseiniem, ik pēc trīsdesmit sekundēm varēja pamanīt no­gatavojušās vietas, no kurām izdalījās ogļ­hidrāti. Ar īpašu smeļamo vajadzēja noņemt virsējo kārtu un ieliet to speciālā tvertnē. Tālāk šo masu vai nu nopildīja, vai pārstrā­dāja glikozē, ar ko barot Mazo Vistiņu, bet no tas savukārt nogrieza šķēles, glīti iepa­koja un izsūtīja pa visu zemeslodi no Bafin- zemes līdz Mazajai Amerikai. Ik pēc stundas drīkstējām iedzert ūdeni no blašķes un ieņemt

vienu sāls tableti, ik pa divām stundām — piecas minūtes atpūsties. Kad pienāca saules riets, nodevām virsvalkus un gājām pus­dienās, kas sastāvēja no dažām šķēlēm Ma­zās Vistiņas; pēc tam bijām brīvi. Varējām lasīt, pļāpāt, iegrimt transā, skatoties hipno- televizoru atpūtas telpā, iepirkties, izkauties vai arī dzīt sevi ārprātā, domājot par to, kāda tagad būtu varējusi būt mūsu dzīve, un vis­beidzot, varējām gulēt.

Tieši to es arī visbiežāk darīju.

Rakstīju daudz vēstuļu un centos daudz gulēt. Algas diena pienāca kā pārsteigums. Nebiju pat manījis, ka aizritējušas jau divas nedēļas. Pēc algas izmaksas konstatēju, ka «Hlorellas» proteīna audzētavai esmu parādā tikai astoņdesmit dolāru un dažus centus. Nemaz nerunājot par parādu kārtošanu, va­jadzēja maksāt biedra naudu Strādājošo lab­klājības fondam, no kura, cik varēju saprast, «Hlorella» daļēji sedza savus nodokļus. No manis iekasēja arodbiedrības maksas un iestāšanās naudu, ienākuma nodokli un iemaksas par varbūtēju uzturēšanos slimnīcā («Bet pamēģini tikt tur iekšā,» teica vecie strādnieki), kā arī atskaitījumus vecuma pa­balstam.

Viens no maniem mierinājumiem bija doma par laiku, kad — «kad» arvien pauda ciešu apņēmību — tikšu no šejienes ārā un būšu lielākais patērētāju dzīves pazinējs visu rek­lāmas speciālistu vidū. Tiesa gan, Faulera Sokena asociācijā strādāja arī darbinieki no

viszemākajiem slāņiem, tie, kuri bija ieguvuši| izglītību ar stipendijas palīdzību. Taču tagad sapratu, ka šie puiši bijuši pārāk lepni, lai stāstītu man patiesību par vienkāršo patērē-; tāju dzīvi un domām. Vai arī nav vēlējušies! atzīties pat sev, kas paši kādreiz bijuši.

Tagad aptvēru, ka reklāma iedarbojas uz'j cilvēka zemapziņu daudz spēcīgāk, nekā mēs, speciālisti, bijām domājuši. Ne vienu reizi vien mani pārņēma patiess sašutums, dzir­dot, ka šie ļaudis nosauc reklāmas par tīra­jām blēņām. Tāpēc sākumā jutos pārsteigts, bet vēlāk gandarīts, jo galu galā reklāmā, savu mērķi sasniedza. Visvairāk mani, pro­tams, interesēja jautājums, kā patērētājus ietekmē Venēras projekta reklāma. Izmantoju] katru iespēju, lai novērstu augošo entuziasmu, tais cilvēkos, kuri paši nekad nedosies uz Venēru un arī nepazīst neviena, kas to varētu; darīt. Dzirdēju, ka viņi smējās par īsajiem,' asprātīgajiem pantiņiem, kurus izplatīja Fau­lera Šokena asociācija:

Punduržokejs Džeks O'Sī Samīlējies milzenī — vai:

Puisis jautā meičai savai: Kādēļ skumsti, kā tev trūkst?

Tie visi slēpa sevī solījumu, ka Venēra stipro dzimumu darīs patiesi vīrišķīgu. Bena ; Vinstona Reklāmas apakšsekcija plašām tau-1 tas masām bija pati talantīgākā visā Šokena asociācijā.

Šai nodaļai sevišķi labi padevās miklas, piemēram:

— Kādēļ Venēru sauc par sērojošo zvaig­zni?

Miklas jēga nav aptverama, redzot to ie­spiestu [4] , bet vārdu spēbe vienmēr bijusi hu­mora pamatā, tāpat kā attiecības starp pre­tējiem dzimumiem — cilvēces attīstības pa­matā. Un kas gan dzīvē ir svarīgāks par cilvēku slēptāko jūtu strāvojumu ievirzīšanu pareizā gultnē un virzienā? (Es neattaisnoju atkritējus, kuri, cenzdamies izplatīt savus ražojumus, daiļrunīgi pļāpā par kaut kādām «nāves ilgām». Tās es atstaju mūsu profe­sijas Tontoniem; tas ir negodīgi, tas ir amo­rāli, man ar to nav nekā kopīga. Turklāt, ja viņi paši iedziļinātos šajās problēmās,- tad saprastu, ka šīs taktikas rezultāts tomēr ir patērētāju skaita samazināšanās.)

Nav šaubu, ka prasme sasaistīt cilvēku vēlēšanos iepirkties ar viņu dzīves lielākajām ilgām panāk daudz vairāk nekā preču pār­došana vien: tā pamodina pircēja iztēli un ievirza to pareizajā gultnē, tā padara viņa izvēli apzinīgu. Līdz ar to mēs esam nodro­šināti ar nepārtrauktu ikgadēju patērētāju skaita pieaugumu, kas tik ļoti nepieciešams reklāmas nozares augšupejai.

Man bija patīkami uzzināt, ka «Hlorella» šajā jomā darījusi ļoti daudz. Ēdienam

pievienoja attiecīgus hormonus, un ēkas piec­desmitajā stāvā bija iekārtots skaists atpū­tas un izpriecu centrs ar tūkstoš gultām. Kompānijas vienīgais noteikums bija, ka plantācijā dzimis bērns automātiski kļūst par tās īpašumu, ja viens no vecākiem līdz viņa desmitajai dzimšanas dienai vēl ir «Hlo­rellas» darbinieks. . fļ

Bet man nebija laika atpūtai un izpriecām. Es cītīgi pētīju visu šo sistēmu, iepazinos ar apstākļiem un gaidīju izdevīgu gadījumu. Bet, ja tāds tik drīz nenāktu, nolēmu radīt to pats saviem spēkiem. Taču pagaidām va­jadzēja vērot un mācīties.

Vienlaikus uzmanīgi sekoju visam, kam bija kāds sakars ar Venēras kampaņu. Kādu laiku viss ritēja patiešām lieliski. Asprātīgie pantiņi, fantastiskās miniatūras žurnālos, jautrās dziesmiņas patika daudziem.

Pēc tam kaut kas sagāja grīstē. Sekoja at­slābums. Man pietika ar vienu dienu, lai to pamanītu, un ar vienu nedēļu, lai pārlieci-® nātos, ka tā ir patiesība. Vārds «Venēra» iz­zuda no ikdienas sarunām. Runājot par kos­mosa raķeti, bieži tika pieminēta «staru sli­mība», «nodokļi», «upuris».

Plašām tautas masām domātajā materiālā uzpeldēja jauna, bīstama tēma: «Vai dzir­dēji par čali, kurš savā kosmosa tērpā aizgā­jis pie tēviem?»

Vienkāršam preču patērētājam bija grūti izprast, kas īsti notiek, un arī Fauleram 5o- kenam, kas lasīja tikai kopsavilkumus un ik­dienas ziņojumus par Venēras projekta neap­turamo progresu, nebija nekāda pamata kaui ko apšaubīt vai kaut kam neticēt. Turpretī man Venēras projekts bija tuvs. Un es sa­pratu, kas notiek.

Sācis darboties Mets Ransteds.

Desmitās guļamtelpas aristokrāts bija. Erera. Pēc desmit «Hlorellā» pavadītajiem gadiem viņš bija izsities uz augšu — precīzi izsakoties, vajadzētu gan teikt uz leju - un kļuvis par šķēlētāju meistaru. Viņš ar saviem palīgiem strādāja lielajā, vēsajā pagraba velvē, kur auga Mazā Vistiņa. Erera vicināja milzīgu, tikai ar abām rokām noturamu zo­benam līdzīgu nazi, ar kuru atdalīja lielus olbaltuma masas gabalus. Tālāk šie gabali nonāca sagatavotāju, iesaiņotāju un viņu ne­kvalificēto palīgu rokās, un tos svēra, grieza šķēlēs, saldēja, cepa, pievienoja vajadzīgās garšvielas, iesaiņoja un nosūtīja pēc saraksta uz tām vietām, kuras to bija pieprasījušas.

Erera nebija nodarbināts tikai ražošanā vien. Viņš savā ziņā izpildīja arī «drošības vārstuļa» funkcijas. Mazā Vistiņa šeit auga un attīstījās jau desmitiem gadu. Sākusi vei­doties no maza serdes kamoliņa, tā nemitīgi pieņēmās miesās un iekļāva tajās katru sveš­ķermeni. Šūnām daloties, tā nepārtraukti at­tīstījās plašumā, piepildot šim nolūkam pa­redzēto betona ligzdu. Kamēr vien pielika barības, šis process turpinājās. Erera rūpējas,

lai Mazā Vistiņa izveidotos apaļa un mīksta, lai pirms šķēļu nogriešanas audi nekļūtu veci un sīksti, lai abas puses attīstītos vienmē­rīgi.

Tas bija atbildīgs darbs, par kuru Erera saņēma labu algu, un tomēr viņš nebija ne apprecējies, ne arī pārgājis uz vienu no at­sevišķajiem dzīvokļiem celtnes centrālās da- .ļas augšējos stāvos. Viņš devās izbraucienos, kuri viņa prombūtnē deva vielu neķītriem spriedelējumiem, bet kurus viņam klāt esot nekad nepieminēja bez izmeklētas pieklājī­bas. Viņš vienmēr nēsāja līdzi savu cērtamo nazi un laiku pa laikam nesteidzīgi pār­brauca ar galodu pār tā asmeni. Tas bija vīrs, ar kuru nolēmu iepazīties. Tas bija vīrs, kuram netrūka naudas, — spriežot pēc viņa desmit gadu stāža, tā tam vajadzēja būt —; un ši nauda man bija vajadzīga.

«B» līguma būtība man tagad bija galīgi skaidra. Tas neļāva cilvēkam izkļūt no parā­diem. Šīs sistēmas pamatā bija viegli iegūs­tami - aizņēmumi un acīm tīkamas preces. Ja es nedēļā aizņemšos tikai desmit dolārus, tad, līgumam izbeidzoties, būšu kompānijai pa- radā apmēram tūkstoš viens simts dolāru, un man vajadzēs turpināt darbu, lai tos at­maksātu. Bet strādājot uzkrātos jauns pa­rāds.

Man bija nepieciešama Ereras nauda, lai tiktu prom no šejienes, atpakaļ uz Ņujorku, pie savas sievas Ketijas, pie darba Venēras nodaļā. Ransteda rīcība mani uztrauca. Un

dievs vien zina, ko darīja Ketija, kas tagad uzskatīja sevi par atraitni. Par Džeku O'Šī un Ketiju es centos nedomāt. Mazais vīriņš tagad varēja atriebties pretējam dzimumam par garajiem nicinājuma gadiem. Līdz div­desmit piecu gadu vecumam viņu bija uzska­tījuši par smieklīgu, nenozīmīgu knisli, kurš, pateicoties stūrgalvībai, kļuvis par lidotā]u- izmēģinātāju, bet tādēļ nav mazāk grotesks. Divdesmit sešu gadu vecumā viņš pēkšņi kļuva par pasaules slavenību, par pirmo cil­vēku, kurš bijis uz Venēras, tā iemantodams uemirstību vēl pirms brieduma. Tagad viņam bija jāatgūst nokavētie mīlas prieki. Ļaudis melsa par viņa neskaitāmajām dēkām lek­ciju ceļojumu laikā. Man šīs tenkas nepatika. AAan nepatika arī tas, ka viņš jūsmoja par Ketiju, bet Ketija — par viņu.

Un tā ritēja manas dienas: celšanās rīt­ausmā, brokastis, virsvalks, aizsargbrilles, kravas celtnis, bezgalīgās stundas, kas aiz­ritēja šausmīgajā tveicē, smeļot putas, pēc lam pusdienas, atpūtas telpa un, ja laimējās tā izkārtot, kāds vārdiņš ar Ereru.

—  Tev ir pamatīgi ass cērtamais, Gustav. Pasaulē ir tikai divas ļaužu kategorijas — tie, kuri atstāj savus darba rīkus novārtā, un īstie amata meistari.

Viņa acīs zem actekiem raksturīgās uzacu līnijas pavīdēja aizdomas.

—  Darbu darīt kārtīgi vienmēr atmaksājas. Vai tu no jaunajiem?

—       Jā. Pirmo reizi šeit. Vai tu domā, ka: būtu vērts palikt?

Erera mani nesaprata: — Te ir jāpaliek. Līgums. — Un viņš piegāja pie žurnālu sta­tīva.

Nekas, rīt arī ir diena.

—   Sveiks, Gustavi Piekusi?

—        Sveiks, žorž! Mazliet. Desmit stunda; vicināt šo rīku nav nekāds joks. Rokas ka svina pielietas.

—       Varu iedomāties. Noputošana ir viegla bet tā nav nekāda lielā māksla.

—        Ko var zināt, varbūt pēc laika tu tiec uz augšu. Pasēdēšu pie hipnotelevizora.

Pienāca nākamā diena.

—   Sveiks, Zorži, kā sviežas?

—       Nevaru žēloties, Gustav. Saules vannai par velti.

—       To var redzēt. Drīz tu būsi tikpat melns kā es. Ha, ha! Vai tas tev patiktu?

—   Porque no, amigo?[5]

—       Ko, tu hablas espatļol? Cuado apren- diste la lengua?**

—        Ne tik strauji, Gustav. Protu tikai da­žus vārdus. Labprāt gribētu iemācīties vairāk. Kad iekrāsies skanošais, jāaizlaiž uz pilsētu pie meitenēm.

—       Tās visas buldurē angliski. Bet, ja tev palaimētos atrast pastāvīgu draudzeni, tad

rētu papļāpāt arī spāniski. Meiteni tas (■priecinātu. Gandrīz visas prot dziedāt «Džimmij, Džimmij, iedod dolāru» un zina liugļu pantinu, kurā teikts, ko par dolāru var dabūt. Ha, ha!

Un tad pienaca vēl viena diena — diena nr pārsteigumiem.

Atkal izmaksāja algu, un mans parāds bija pieaudzis vēl par astoņiem dolāriem. Prātoju, i lir paliek visa mana nauda, taču sirds dzi­ļumos es to labi zināju. Pēc maiņas atgriezos U'alīgi izslāpis, kā tam pēc administrācijas .1 prēķiniem arī vajadzēja būt. Tūlīt devos pie dzērienu automata un paņēmu glāzi «Popsi» — tas maksāja divdesmit piecus centus. Bet viena glāze neremdēja slāpes — i/.dzēru otru, un nu jau bija par piecdesmit centiem mazāk. Pusdienas bija bezgaršīgas. Ar mokām noriju tikai dažus kumosus Mazās Vistiņas olbaltuma masas. Bet pēc brīža man atkal gribējās ēst. Tad devos uz bufeti, kur n/ parāda varēja dabūt sālītu kraukšķošo ce­pumu paciņas. Pēc cepumiem drīz vien sāka mocīt slāpes, kuras varēja dzesēt tikai ar divām glāzēm «Popsi». Bet no «Popsi» kļuva saji ap dūšu, un tad vajadzēja uzsmēķēt ci­garetes «Starr». Pēc tam uznāca ārkārtīga kāre pēc kraukšķiem .. .

Nez, vai Faulers Šokens to tieši tā bija paredzējis, dibinot «Starrzelius», pirmo sfē­risko trestu? No «Popsi» pie kraukšķiem, no kraukšķiem pie cigaretēm «Starr», no tām atkal pie «Popsi» . ..

Un klāt pie parādu summas vēl jāmaksļ seši procenti.

Kaut kam bija jānotiek, turklāt drīz. neizraušos no šejienes tuvākajā nākotnē, ta< netikšu prom nekad. Sajutu, ka mana uzņēj mība, īpašība, kas bija mana «es» būtība, sāk lēni izsīkt. Niecīgās alkaloīda devas pamj zām vājināja gribu. Mani nomāca bezcerība] apziņa, ka neko nav iespējams izmainīt ui ka galu galā tik ļauni nemaz nav, vienmēf taču var paglābties transā vai kārtīgi pie tempties «Popsi», vai arī pamēģināt vienii no tiem zaļajiem zirnīšiem, kuri ar dažādieļ nosaukumiem ceļo no rokas rokā. Pārdevējj labprāt pagaidītu līdz algas dienai.

Kaut kam bija jānotiek, turklāt drīz.

—   Como' sta, Guslavo?

Erera apsēdās, un viņa acteka sejā

plaiksnīja smaids.

—   Como' sta, amigo Jorge? Se juma?

Viņš pastiepa roku ar cigarešu paciņu.

nebija mana marka. Nedomādams atbildēju:] — Pateicos, es smēķēju «Starr», tās ir aromātiskākas.

Un automātiski vienu tūlīt aizsmēķēju. Es sāku kļūt par tādu patērētāju, kādi Fauler» reklāmu firmai bija vajadzīgi. Vēlēšanā! smēķēt asociējas ar cigaretēm «Starr», un tu tūdaļ aizsmēķē cigareti «Starr»; pēc cigaļ retes «Starr» domās iezogas «Popsi» — uri tu izdzer glāzi «Popsi», tad rodas apetīte uz kraukšķiem — un tu nopērc paciņu kraukšķu! kad cepumi apēsti, rodas vēlēšanās uzsmēķēt, un tu aizsmēķē cigareti «Starr», un uz satra soļa tevi pavada šo preču slavinājumi, ir ko tev piedziedātas pilnas ausis, kas ie­spiedušies katra porā.

«Smēķēju cigaretes «Starr» — tās ir vis­labākās. Dzeru «Popsi» —*tas ir visatspirdzi- flošākais. Ēdu kraukšķus — tie ir visgaršī­gākie. Smēķēju . . .»

Gustavs ieteicās:

Tu neizskaties sevišķi laimīgs, 2orž. | - Tāds es arī neesmu, amigo. | Beidzot gaidītais brīdis bija klāt.

—   Esmu nokļuvis ļoti dīvainā stāvoklī.

Tagad vajadzēja nogaidīt, ko viņš- teiks.

-    Man jau tā šķita, ka ar tevi kaut kas nav kārtībā. Saprātīgs puisis, kurš redzējis pasauli. Varbūt es tev varu palīdzēt?

Lieliski, brīnišķīgi.

— To tu nenožēlosi, Gustav. Tu, protams, riskē, bet tu to nekādā ziņā nenožēlosi. Es tev visu izstāstīšu …

Sss. Ne šeit! — viņš mani apsauca, tad turpināja klusā balsī:

-     Tas vienmēr ir risks. Bet ir vērts riskēt, ja tu redzi, ka jauns, gudrs cilvēks sāk do­māt un darboties. Reiz es iekritīšu, seguro, un iespējams, ka tad viņi man piededzinās smadzenes. Bet rauj viņus velns, nospļauties man par viņiem. Savu esmu padarījis. Ņem. Domāju, man nav tev jāpiesaka būt piesar­dzīgam, to atverot.

Erera paspieda man roku, un es jutu, kaļ pie manas delnas pielīp mazs vīstoklītis.

Pēc tam viņš devās pie hipnotelevizora un, iepriekš izsitis savā norēķinu kartītē pus­stundu transa, ieslīga sēdeklī blakus pārē-ļ jiem.

Es devos uz mazgājamo telpu, kur samakl sāju par desmit minūšu ilgu uzturēšanos dušas kabīnē, — mana alga atkal saruka pafļ dažām monētām — un iegāju iekšā. Ar izo» lācijas lenti aptītais vīstoklītis izrādījās sa­locīts zīdpapīrs ar šādu tekstu:

Cilvēka dzīvība ir jūsu rokās.

Šis aicinājums Nr. 1 dod jums iespēju no dibināt sakarus ar Pasaules konservacionistu asociāciju, kas tautā pazīstama ar nosaukumi «konsi». Šo lapu jūs esat saņēmis no PKA biedra, kurš novērojis, ka jūs esat a) saprā­tīgs, b) nemierā ar pašreizējo pasaules stā­vokli, c) varbūtējs vērtīgs papildinājums mūsu rindām. Sī cilvēka dzīvība tagad ir jūsu rokās. Lūdzam jūs izlasīt visu līdz gai lam, pirms sākat kaut ko darīt.

Patiesība par PKA.

PKA ir slepena organizācija, kuru vajā visas pa-J saules valdības. Tā uzskata, ka dabas resursu nesau-i dziga izlaupīšana radījusi nabadzību un nevajadzīgas! cilvēku ciešanas. Tā uzskata, ka šādas dabas resursu izlaupīšanas sekas būs cilvēku dzimuma iznīcināšanai uz Zemes. Tā uzskata, ka to visu varētu novērst, ja cilvēkus izdotos pacelt līdz tādai apzinīguma pakāpei,

kad tie paši pieprasītu pasaules iedzīvotāju pieauguma pl.mošanu, mežu masīvu atjaunošanu, noplicinātās augsnes uzlabošanu, iedzīvotāju skaita samazināšanu pilsētās, palielinot iedzīvotāju skaitu laukos, greznuma priekšmetu, kā arī kārumu ražošanas pārtraukšanu, jo jlo nav cilvēkiem nepieciešami. PKA šo izskaidrošanas darbu veic ar propagandas palīdzību — izplatot šādus nicinājumus, pielietojot vardarbību un sabotējot darbu (Bjās rūpnīcās, kur ražo greznumlietas.

Baumas par PKA.

Jūs būsiet dzirdējuši, ka «konsi» ir slepkavas, psi­hopāti un nesaprātīgi ļaudis, kuri iznīcina vērtības un Blogalina cilvēkus bez kāda iemesla vai ari aiz skau­dības. Tie ir meli. PKA biedri ir humāni, nosvērti cil- v6ki, daudzi no tiem iemantojuši cieņu sabiedrības ncis. Ļaunprātīgās baumas dedzīgi atbalsta tie ļaudis, kuri iedzīvojas no dabas resursu izlaupīšanas, kuru iius ceram izbeigt. Pasaulē ir nesaprātīgi, nenosvērti un noziedzīgi elementi, kuri izdara nelikumības vai nu kndu ideālu vārdā, vai aiz vienkāršas laupīšanas kāres mi pēc tam apgalvo, ka viņi esot «konsi». PKA nav liekā kopīga ar tādiem cilvēkiem, un tā ar sašutumu nosoda viņu rīcību.

Ko jūs tagad darīsiet?

Tas ir jūsu ziņā. Jūs varat a) nodot cilvēku, kurš Jlims iedeva aicinājumu, b) iznīcināt šo lapu un visu «izmirst, c) doties pie personas, kura jums šo aicinā­jumu iedeva, un iegūt papildu informāciju. Pirms jūs izlemjat, ko darīt, lūdzam jūs labi apdomāties.

Es domāju, intensīvi domāju. Un nācu pie secinājuma, ka šī lapa ir a) neinteresantā­kais, sliktākais reklāmas sacerējums, kādu jebkad esmu lasījis, b) neganta patiesības sagrozīšana, c) pavediens, kas var mani aiz­vest prom no «Hlorelias» un atpakaļ pie Ketijas.

Tad, lūk, kādi bija šie briesmīgie «konsi»! Un viņu pretrunīgajā muldoņā tomēr bija ari kaut kas pievilcīgs. Šis aicinājums — droši vien gluži neapzināti, — bija uzrakstīts tādā stilā, kādā mēs saceram jaunu medicīnas pre| parātu reklāmas ārstiem. Nosvērti, profesio nālā līmenī — mēs visi spējam saprātīg spriest, mums ir dziļas zināšanas, mēs varam runāt atklāti par nopietniem jautājumiem. Va jūsu pacients cieš no hiperspazmām, doktor;

Šis aicinājums apelēja pie saprāta, un tas vienmēr ir bīstami. Saprātam nevar uzticē ties. No reklāmu pasaules tas jau sen ir iz skausts, un mēs nekad neesam izjutuši trūkumu.

Acīmredzot man bija divas iespējas. Vaļ rēju doties uz galveno kantori un nodot Ereru. Varbūt es kļūtu populārs, varbūt mani uz­klausītu un noticētu maniem vārdiem tiktāl, lai pārbaudītu to pareizību.

Bet tad atcerējos, ka arī «konsu» denunciē- tājiem profilakses nolūkā mēdza piededzināt smadzenes, jo viņi tomēr bija saskārušies ai^ šo vīrusu un nevarēja zināt, kā tas iedarbo­sies vēlāk, kaut arī pirmā reakcija bija nega-ļ tīva. Tas man nederēja.

Man atlika daudz riskantāks, toties varo-ļ nīgāks ceļš — pieņemt uzaicinājumu un dar-l boties viņu organizācijas iekšienē. Ja viņiem tiešām bija tik plaši sakari, kā viņi dižojāsj tad es neredzēju iemesla, kas liegtu man no-l

kļūt Ņujorkā un iegūt pietiekami daudz ma­teriāla, lai atmaskotu visu šo bandu.

Nevienu mirkli mani nemāca šaubas par to, ka es varētu neizvirzīties. Pirksti niezēja da­būt kādu zīmuļa galu un pārlabot šo aicinā­jumu, izvēloties trāpīgākus izteicienus, iznī­dējot no tā garlaicību, piešķirot tekstam dzī­vību ar vārdiem, kurus lasītājs redz, dzird, aptausta un sajūt uz mēles. Šim sacerējumam tas nāktu par labu.

Manas kabīnes durvis atsprāga vajā; des­mit minūtes bija pagājušas. Steidzīgi aiz­skaloju lapu notekā un izgāju atpūtas telpā. Erera joprojām sēdēja transā pie televizora.

Gaidīju kādas divdesmit minūtes. Beidzot viņš sagrozījās, samirkšķināja acis, palūkojās apkārt un ieraudzīja mani, bet viņa seja pa­lika nekustīga kā granīts. Es pasmaidīju un pamāju, un viņš pienāca man klāt.

—  Kārtībā, cotnpanero? — viņš klusi vai­cāja.

—   Kārtībā, — es atbildēju. — Kad vien tu vēlies, Gust.

—   Tas būs drīz, — viņš teica. — Šādās reizēs es nevaru iztikt bez transa. Nespēju panest mokošo gaidīšanu. Kas zina, kādu dienu es varbūt atmodīšos un būšu jau špiku nagos. — Viņš sāka ar kabatas galodu asināt savu nazi.

Man atausa gaisma.

—   Un tas domāts špikiem? — es jautāju.

Viņa seja pauda sašutumu.

—   Nē, — viņš teica, — tu mani pārprati, žorž. Tas domāts man. Lai nekļūtu par no­devēju.

Tie bija cēli vārdi pat šāda cilvēka mutē. Es_ ienīdu fanātiķus, kuri bija sakropļojuši, dvēseli tik krietnam patērētājam kā Gustavs. Tā bija gandrīz vai slepkavība. Viņš būtu varējis atrast savu vietu dzīvē, iepirkties, pa­tērēt, strādāt un vairot savu līdzpilsoņu peļņu visā plašajā pasaulē, viņa vēlēšanās un vaja­dzības būtu vienmēr pieaugušas, nepārtraukti palielinot ienākumus tiem, kuri strādā reklā­mas nozarē, viņam būtu ģimene, bērni, kuri savukārt kļūtu par kārtīgiem patērētājiem.: Bija sāpīgi redzēt, kā šie «konsi» viņu pār-š vērtuši neauglīgā fanātiķi.

Nolēmu viņam palīdzēt, cik vien spēšu,' kad «konsu» dziesmiņa būs nodziedāta. Viņš taču nebija vainīgs. Atbildēt vajadzēja tiem, kuri bija viņu uzkūdījuši pret visu pasauli. Droši vien tādus «konsus» kā Gustavs, kas bija vienkārši apmānīti, varēja atkal uzvest uz pareizā ceļa. Es par to painteresēšos; nē, labāk ne. Ļaudis varētu izdarīt pārsteidzīgus secinājumus. Jau tagad dzirdu, kā viņi sprie-, dēlēs: «Es nedomāju, ka Mičs ir neuzticams, tomēr viņš šāvis pār strīpu.» «Jā, ja cilvēks reiz bijis «konss», tad tas arvien būs «konss».» «To katrs zina. Es nedomāju, ka Mičs būtu nelojāls, to es nesaku, bet…»

Pie velna Ereru. Lai izstrebj vien pats, ko ievārījis. Tam, kas mēģina apgriezt pasauli ar kājām gaisā, nav ko žēloties, ja gadas pakļūt zem riteņiem.

9

sienas vilkās kā nedēļas. Erera runāja maz, līdz pēkšņi kādu vakaru atpūtas telpā iejau­tājās:

— Vai esi kādreiz redzējis «Gallinu» [6] ? Tā bija Mazā Vistiņa,  — Nē.

— Tad ejam. Varu tev parādīt. Tas ir va­rens skats.

 Mēs izgājām cauri vairākiem koridoriem, kad ielēcām lejup ejošā kravas celtnī. Es cieši nizvēru acis. Vajadzēja tikai paskatīties lejup, mi tūdaļ pārņēma augstuma bailes. Četr­desmitais stāvs, trīsdesmitais, divdesmitais, desmitais, zeme, mīnus desmitais …

— Lec nu, Zorž, — Erera sacīja, — zem mīnus desmitā atrodas mašīntelpas. Es lēcu.

Mīnus desmitais stāvs bija drūms, betona sienas aprasojušas. Jumtu balstīja milzīgas sijas. Mēs atradāmies gaitenī, kuru piepil dīja cauruļu mudžeklis.

—    Pa tām plūst barojošais šķidrums, J Erera paskaidroja.

Apvaicājos, no kā taisīti masīvie griesti

—    No betona un svina. Tie aiztur radio aktīvus starus. Dažkārt Mazā Vistiņa saļ slimst ar vēzi. — Viņš nospļāvās. — Tā kļūs nederīga uzturam, un, ja slimību laikā neap tur, viss jāsadedzina. — Rādīdams, kā taļ jādara, Erera ar savu cērtamo aprakstīj gaisā svelpjošu loku.

Tad atgrūda kādas durvis.

—    Lūk, te ir viņas ligzda, — viņš lepn teica.

Es aiz pārsteiguma gandrīz aizrijos

Redzēju lielu betonētu, kupolveida telp ar betona grīdu. Mazā Vistiņa to aizņem gandrīz līdz pašai augšai. Tā bija brūngarl pelēka, it kā no gumijas masas veidota pus lode apmēram piecpadsmit jardu diametrā Dučiem cauruļu pazuda tās pulsējošā miesā Varēja redzēt, ka tā ir dzīva.

Erera man paskaidroja:

—    Visu dienu es staigāju tai apkārt. Tik līdz pamanu kādu vietu, kas ātri aug, ku masa izskatās laba un sulīga, tā nocērtļ šķēli.

Viņa nazis atkal iesvilpās un šoreiz atšķēli collu biezu Mazās Vistiņas bifšteka gabalu]

—    Palīgstrādnieki, kuri mani pavada, to ar ķeksi uztver, sagriež gabalos un novieto uz slīdlentes.

Visapkārt kupolveida telpai pavērās ieejas tuneļos, pa kuriem redzēja aizslīdam lentes. I — Vai viņa aug ari naktī?

—  Nē, barības piegādi attiecīgi noregulē tin ļauj sakrāties organiskiem atkritumiem. Katru nakti tā gandrīz aiziet bojā. Katru rītu ka svētais Lācars tā atkal atgūst dzīvību. Ti­kai neviens viņu nepielūdz kā svēto.

 Viņš mīlīgi paplikšķināja pa gumijai līdzīgo masu ar sava cērtamā plakanisko daļu. I — Vai tev viņa patīk? — es muļķīgi ievai- lajos.

 — Protams, 2orž. Es tai esmu iemācījis Visādus trikus.

Viņš pavērās apkārt, tad apstaigāja visu ligzdu, ielūkodamies katrā tuneļa mutē. Pēc tam paņēma īsu stieni un nostiprināja ar to ligzdas izejas durvis. Stieņa viens gals at­balstījās pret durvju šķērskoku un otrs pret tikko jaušamu rievu betona grīdā. Durvis bija likpat kā aizslēgtas.

— Vienu triku es tev parādīšu, — Erera Ifica, un viņa melnīgsnējā seja savilkās smaidā.

 Veikli kā burvju mākslinieks viņš izņēma no kabatas kaut ko līdzīgu svilpei. Iemuta Ini nebija, bet gan gaisa rezervuārs, kuru va­rēja piepildīt ar maza rokas sūkņa palīdzību.

—   Ne jau es to izgudroju, — viņš steidzās paskaidrot. — To sauc par Galtona svilpi, bet kas ir Galtons, to es nezinu. Skaties… un klausies.

Viņš iedarbināja sūkni un pavērsa svilpi pret Mazo Vistiņu. Nekas nebija dzirdams! bet es nodrebinājos, redzēdams, ka gumijai' līdzīgajā protoplazmā pakāpeniski izveidojas pusloka iedobums.

—   Nebaidies, companero, — Erera no-| teica. — Seko man.

Viņš sūknēja spēcīgāk un pasniedza man kabatas spuldzīti, kuru es apmulsis iededzi­nāju. Svilpes nedzirdamā skaņu plūsma kāļ spēcīga ūdens strūkla triecās pret Mazo Vis­tiņu. Masa ierāvās vēl vairāk, līdz izveidoja! I velvētu eju, kuras grīda bija ligzdas betona I pamatne.

Erera iegāja ejā, uzsaukdams man:

—   Nāc!

Es paklausīju, bet sirds neganti dauzījās. Viņš lēni virzījās uz priekšu, nemitīgi darbi­nādams sūkni, un eja ap mums arvien paplašinājās, pārvērzdamās par velvi. Bet aiz mums tā kļuva ar katru mirkli šaurāka… šaurāka … šaurāka …

Tagad mēs atradāmies milzīga burbuja vidū, kas lēni slīdēja uz priekšu pa elastīgo, pelēcīgi brūngano, simts tonnu smago Mazās Vistiņas miesu.

—   Apgaismo grīdu, companero, — Erera pavēlēja, un es ļāvu gaismas staru kūlim noslīdēt lejup. Betonā bija iešvīkātas dažādas līnijas, kas likās gluži nenozīmīgas, tačuļ Ereram palīdzēja orientēties. Soli pa solimļ mēs virzījāmies uz priekšu, un es spilgti iz tēlojos, kas notiktu, ja Galtona svilpei pēkšņi rastos sūce..,

Pēc ilga laika, kas man šķita kā mūžība, baterijas gaismā uz grīdas ievizējās metāla pusloks. Erera svilpdams atbrīvoja to no Vistiņas miesas, un tas kļuva par disku. Jo­projām sūknēdams, viņš trīs reizes piesita ar kāju. Disks atsprāga kā lūkas vāks.

—   Lec pirmais, — Erera teica, un es me­tos iekšā, nezinādams un nedomādams, vai kritiens būs mīksts vai ciets. Tas bija mīksts, im es trīcēdams paliku zemē guļot. Brīdi vē­lāk Erera nolēca man blakus, un lūka virs inums aizcirtās. Viņš pirmais piecēlās kājās un sāka masēt savu roku.

—   Smags darbs, — viņš noteica. — Tu tikai sūknē, bet nedzirdi nekā. Kādā jaukā dienā svilpe samaitāsies, un es to pamanīšu tikai tad, kad … — Viņš atkal pasmīnēja.

—  Džordžs Grobijs, — Erera mani iepa­zīstināja, — un Ronijs Bouens.

Tas bija pamaza auguma flegmātisks patērētājs lētā kantora darbinieka uzvalkā.

—   Un tas ir Arturo Denzers.

Denzers bija ļoti jauns un nervozs.

Mēs atradāmies labi apgaismotā betona is­tabiņā ar gaisa reģeneratoriem, rakstām­galdiem un sakaru ierīcēm. Bija grūti ticēt, ka vienīgo ieeju šajā telpā aizsprosto pro- toplazmas kalni virs mums. Un vēl grūtāk bija ticēt, ka nedzirdamas augstfrekvences skaņas var likt šim nejūtīgajam blāķim* at­kāpties.

—   Priecājos jūs redzēt mūsu vidū, Gro­bij, — ierunājās Bouens. — Erera apgalvo, ka jums esot gaiša galva. Mēs gan esam pret visādām birokrātiskām formalitātēm, tomēr gribu zināt jūsu biogrāfiju.

Atkārtoju stāstu par Grobiju, un viņš to pierakstīja. Kad nonācu līdz zemajam izglī­tības līmenim, viņa lūpas neticīgi savilkās.

—   Būšu atklāts, — viņš teica. — Jūs ne­runājat kā neizglītots cilvēks.

—   Pusaudži ir dažādi, — es atbildēju. — Es daudz lasīju, daudz skatījos televizoru.^ Ir grūti būt vidējai atvasei piecu bērnu ģi­menē. Tu neesi ne pietiekami vecs, lai tevi. respektētu, ne arī pietiekami jauns, lai tevi lutinātu. Nevarēju atrast savu īsto vietu, tā­dēļ nepārtraukti centos mācīties.

Tas viņu pārliecināja.

—   Diezgan ticami. Bet ko jūs protat?

—  Es, manuprāt, varētu uzrakstīt labāku aicinājumu nekā jūsējais.

—   Patiešām? Un ko vēl?

—   Propagandas darbu visumā. Mēs varētu izplatīt, baumas, un cilvēki nezinātu, ka tās nāk no kon … — no mums. Baumas, kas iz­raisītu viņos neapmierinātību un liktu domāt.

—   Ļoti interesanta ideja. Vai jūs nevarētu dot kādu konkrētu piemēru?

Mana galva strādāja kā pulkstenis.

—   Ēdamistabā jāizplata baumas, ka at­rasts jauns proteīna izgatavošanas paņē­miens. Jāapgalvo, ka tas garšos tieši kā rost- bifs un to varēs iegādāties par dolāru mār­ciņā. Un ka oficiālais paziņojums gaidāms pēc trim dienām. Kad šīs trīs dienas paies un nekāda paziņojuma nebūs, var palaist kādu asprātību, piemēram: «Kāda ir starpība starp iostbifu un Mazo Vistiņu?» Atbilde: «Simts piecdesmit gadu ilgs progress.» Tas paliks prātā un atsauks atmiņā vecos labos laikus.

Izdomāt tādus jokus — tas man ir tīrais nieks. Sī nebija pirmā reize, kad es izlietoju savas dotības, reklamējot tādus ražojumus, kas man personīgi nemaz nepatīk.

Bouens visu pierakstīja uz beztrokšņa rak­stāmmašīnas.

—   Ļoti atjautīgi, Grobij, — viņš atzina,

—       to mēs izmēģināsim. Bet kādēļ tieši «trīs dienas»?

Es taču nevarēju atbildēt, ka trīs dienas ir optimāli labākais laiks, lai baumas, kas ieva­dītas šaurā sabiedrības lokā, veiktu pilnu apli. Tā būtu atbilde no reklāmu teorijas grāmatas. Tāpēc es tikai mulsi nomurmināju:

—   Man tā ienāca prātā.

—   Labi, to mēs izmēģināsim. Tagad, Gro­bij, jums būs jāmācās. Vispirms vajadzētu sākt ar konservacionistu klasiķiem, un jums būs jālasa tie.

Bet ir. arī speciāli izdevumi, kas raksta par mums tuvām tēmām un kurus jums va­jadzēs regulāri izskatīt. Tādi ir: «Statistiskā analīze», «Kosmisko lidojumu žurnāls», «Bio- metrika», «Zemkopības biļetens» un vēl daudzi citi. Ja rodas grūtības, — un esmu pārliecināts, ka tā būs, -— jautājiet mums.

Ar laiku jums vajadzētu izvēlēties tēmu, kura jūs interesē, un specializēties tajā tā, lai vēlāk varētu domāt par zinātnisku darbu šajā virzienā. Izglītots konservacionists ir derīgs konservacionists.

—   Bet kam mums vajadzīgs «Kosmisko lidojumu žurnāls»? — es augošā satraukumā jautāju. Piepeši man šķita, ka šeit meklējams izskaidrojums Ransteda sabotāžai, manai no­laupīšanai, kā arī pastāvīgajām neveiksmēm un kavēkjiem Venēras projekta realizācijā. Vai tas būtu «konsu» darbs? Vai tiešām tie savos mazattīstītajos, loģiskai domai nepie­ejamos prātos būtu nosprieduši, ka kosmosa ceļojumi kaitēs viņu «dzīvības saglabāšanai zemes virsū» vai kā nu viņi to dēvēja…?

—  Tā ir ļoti svarīga tēma, — Bouens teica. — Par to jums jācenšas uzzināt pēc iespējas vairāk.

Es prašņāju tālāk: — Vai tāpēc, lai iz­jauktu šos lidojumus?

—   Nebūt ne! — Bouens iesaucās. — Aug­stais dievs, Grobij, padomājiet tikai, ko Ve­nēra mums nozīmē — vesela nesamaitāta planēta ar visām dabas bagātībām, kas ne­pieciešamas cilvēku dzimumam, ar laukiem um pļavām, un dabisku pārtiku, un izejvie­lām. Domājiet ar galvu!

—   Ak tā, — es atbildēju, bet Gordija mezgls palika nepārcirsts.

Ierīkojies ērtāk, sāku lasīt «Biometrikas» fotokopijas un laiku pa laikam šo to pajau­tāju, lai gan izskaidrojums man nemaz nebija vajadzīgs. «Biometrika» ir ikviena reklāmu sacerētāja rokasgrāmata. Tā ziņo par izmai­ņām iedzīvotāju sastāvā, izglītības stāvoklī, mirstībā, par nāves cēloņiem un tamlīdzīgām lietām. Gandrīz katrā numurā bija labas ziņas mums — tas ir, reklamētājiem, tās pa­šas ziņas, par kurām «konsi» smagi pūta. No mūsu viedokļa iedzīvotāju pieaugums vienmēr nozīmēja labas ziņas. Jo vairāk ļaužu, jo lielāka peļņa. Jo zemāks attīstības līmenis, jo izdevīgāka tirgošanās. Bet šie ekscentriskie fanātiķi nespēja to saprast, un man vajadzēja izlikties, ka skatos pasaulē ar viņu acīm.

Pēc tam pievērsos «Kosmisko lidojumu žurnālam». Šeit ziņas bija bēdīgas … visas gaužām bēdīgas. Žurnāls skaidri atspogu­ļoja publikas apātiju. Un iedzīvotājos augošo protestu, ko izraisīja nodokļu nastas palieli­nāšana sakarā ar Venēras raķetes būvi. Un neticību Venēras kolonijas iespējamībai. Un šaubas par tās lietderību, ja — par spīti vi­sam — to tomēr izdotos nodibināt.

Nolādētais Ransteds!

Bet vistraģiskākās ziņas mani gaidīja uz jaunākā numura vāka. Teksts zem attēla paskaidroja:

«Džeks O'Šī smaida. Viņš tikko saņēmis no prezidenta rokām Goda medaļu, un skaistā draudzene viņu apsveic ar skūpstu.» «Skaistā draudzene» bija mana sieva Ketija. Nekad viņa nebija izskatījusies tik daiļa.

Iekļuvis «konsu» šūniņā, es tūlīt sāku darboties. Pēc trim dienām apmeklētāji pa­klusām kurnēja par ēdieniem. Pēc nedēļas te varēja dzirdēt apmēram tādus izteicienus:

«Velns parāvis, cik žēl, ka neesmu piedzi­mis simts gadus agrāk .. .»

«Velns parāvis, kāpēc mums jāmokās tik sasodīti pārpildītā guļamtelpā …»

«Velns parāvis, kā gribētos tikt pašam pie sava personīgā zemes gabaliņa kaut kur uz laukiem un pašam to apstrādāt…»

Mūsu mazajā šūniņā valdīja pacilātība. Acīmredzot es nedēļas laikā biju paveicis vairāk nekā viņi veselā gadā. Bouens — viņš strādāja kadru nodaļā -»- man reiz teica:

— Mums vajadzīga tāda galva kā jūsējā, Grobij. Un nevar pieļaut, ka jūs izšķiežat sa­vus spēkus, smalstīdams putas. Šajās dienās strādnieku izvietošanas daļas priekšnieks jj jums jautās, vai jums ir kāda jēga par uz­turvielu ķīmiju. Atbildiet, ka ir. Es jūs ātri iepazīstināšu ar visu, kas būs nepieciešams. : Ilgi jums vairs nevajadzēs cepināties kar­stajā saulē.

Nākamajā nedēļā strādnieki apmainījās ar šādām piezīmēm:

«Cik jauki tagad būtu pastaigāties pa mežu. Padomā tikai, kas agrāk bijuši par kokiem!» Vai arī: «Ak, šīs nolādētās sāls­ūdens ziepes!» — lai gan līdz šim visi bija tās lietojuši un nevienam nebija ienācis prātā žēloties.

Strādnieku izvietošanas dajas priekšnieks pienāca pie manis un vaicāja:

—  Grobij, vai jūs kaut ko jēdzat no uz­turvielu ķīmijas?

—   Cik dīvaini, ka jūs tieši man par to jau­tājat, — es atbildēju. — Patiešām esmu par šo nozari interesējies, zinu attiecīgās sēra, fosfora, oglekļa, skābekļa, ūdeņraža un slā­pekļa devas, kuras nepieciešamas hlorellas augšanai. Zinu minimālās un maksimālās temperatūras un citas tehnoloģijas detaļas.

Acīmredzot tas bija vairāk, nekā viņš pats zināja. Viņš tikai norūca: — Ak tā? — un pārsteigts aizgāja.

Pēc nedēļas no mutes mutē ceļoja pajēla anekdote par «Starrzelius» trestu, un mani pārcēla uz astoņstundu darbu ēkas centrā­lajā daļā, kur man vajadzēja sekot mērin­strumentiem un grozīt dažādus vārstuļus, lai regulētu barības piegādi hlorellas basei­niem. Tas bija tīrāks un vieglāks darbs. Savu brīvo laiku pavadīju zem Mazās Vistiņas — tur nokļuvu pats ar savas Galtona svilpes palīdzību un gandrīz bez bailēm, — pārstrā­dādams «konsu» pārsteidzoši nemākulīgi uzrakstīto aicinājumu Nr.l.

Vai jums ir cerības sasniegt dzīvē visaugstākās virsotnes?

Jūs un vienīgi jūs varat atbildēt uz svarīgajiem jautājumiem, kas seko tālāk:

Vai jūs esat saprātīgs un tālredzīgs vīrietis (sie­viete) vecumā no četrpadsmit līdz piecdesmit gadiem?

Vai jums ir nepieciešamā enerģija un godkāre, lai spētu veikt īsti DI20S UZDEVUMUS, kurus mums izvirza nākotne?

Vai jums var uzticēt — pavisam droši uzticēt — mūsu laikmeta svarīgākos, daudzsološākos faktus?

Ja Jūs nevarat piecelties un ska]ā balsī atbildēt «jā» uz katru no šiem jautājumiem, tālāk nelasietl

Bet, ja varat, tad jūs un jūsu draugi vai jūsu ģi­mene var iekļūt mūsu organizācijas pamat pakāpē…

Tādā pašā garā skanēja arī viss turpmā­kais. Bouens palika ar vaļēju muti.

—   Bet vai jums neliekas, ka, runājot tikai par «visaugstākajām virsotnēm», mēs iero­bežojam aicinājuma adresātu skaitu? •— viņš bažīgi jautāja.

Es nemaz necentos viņam izskaidrot, ka atšķirība starp reklāmu, kas domāta aug­stākās kategorijas cilvēkiem, un to, kas do­māta zemākās kategorijas strādniekiem, ir vienīgi tā, ka pēdējie to uztver ar dzirdi, jo lasīt neprot.

Atbildēju, ka man gan tā neliekas. Viņš pamāja ar galvu.

—  Jūs esat dzimis rakstnieks, Grobij, — viņš svinīgi teica. — Konservacionistu Ame­rikā jūs piederētu pie augstākās kategorijas ļaudīm.

Es kautrīgi nolaidu acis.

Viņš turpināja:

—   Mēs nevaram jūs paturēt tikai sev. Mūsu pienākums ir izvirzīt jūs atbildīgākiem uzdevumiem. Nebūtu pareizi izniekot jūsu talantu vienā šūniņā. Esmu jau nodevis zi­ņojumu, — viņš norādīja uz sakaru ierīci, — un ceru, ka jūs izsauks. Tā tam jābūt. Lai gan man ļoti žēl no jums šķirties, tomēr daru visu, kas manos spēkos, lai virzītu jūs uz augšu. Šeit ir «Hlorellas» klientūras rokas­grāmata …

Mana sirds salēcās. Zināju, ka «Hlorellai» ir izejvielu piegādes līgumi ar daudzām Ņu­jorkas firmām.

—  Pateicos, — es nomurmināju. — Gribu strādāt tur, kur varu būt visnoderīgāks.

—     To es zinu, Grobij, — viņš glaimīgi 1 teica. — Hm . .. bet, pirms mēs šķiramies,

man ir lūgums. Tas nav nekas oficiāls, Džordž, bet… redziet, arī es šo to rakstu … Man te ir … tos varbūt varētu saukt par skečiem… un es būtu jums ļoti pateicīgs, ja jūs tos paņemtu līdzi un …

Beidzot es tiku laukā, un bez klientūras rokasgrāmatas man bija līdzi tikai četrpa­dsmit Bouena gara ražojumi. Tie bija primi­tīvi skribelējumi un, cik es sapratu, bez jeb­kādas komerciālas vērtības. Bouens apgal­voja, ka viņam esot vēl daudz sacerējumu, pie kuriem mēs kopīgi varētu pastrādāt.

Ar lielu cītību ņēmos pētīt klientūras ro­kasgrāmatu.

Vārstuju uzraudzīšana mani tā nenogur­dināja kā putu smalstīšana, un Bouens rū­pējās, lai mani par daudz nenoslogotu ar ^ «konsu» uzdevumiem un es varētu veltīt lie­lāku uzmanību viņa «skečiem». Tā rezultātā | man pirmo reizi radās pietiekami daudz brīva laika, lai varētu iepazīties ar apkārtni. Erera ; mani reiz paņēma līdzi uz pilsētu, un es

 uzzināju, ko viņš dara noslēpumainajās ne­dējas nogalēs. Atklājums mani pārsteidza, taču šis pārsteigums nebija nepatīkams. Es tikai lieku reizi pārliecinājos, ka plaisu, kas šķir vienkāršu patērētāju no vadoša darbi­nieka, nevar pārvarēt ar tādu abstraktu un nereālu jēdzienu kā «draudzība».

Izkāpuši no vecmodīgā pneimatiskā apakš­zemes vilciena sīka lietus piemiglotajās Kos­tarikas ielās, mēs vispirms iegājām kādā tre­šās šķiras restorānā ieturēt pusdienas. Erera pasūtīja mums katram pa kartupelim un par katru cenu gribēja pats tēriņu arī samaksāt.

— 2orž, man šodien ir svētki. Tu taču mani nenodevi, kad iespiedu tev saujā aici­nājumu, vai ne? Un to mēs šodien nosvi­nēsim.

Maltītes laikā Erera bija apburošs, saru­nas ne mirkli neapsīka, un asprātības sprē­gāt sprēgāja — gan angliski, runājot ar mani, gan spāniski, griežoties pie viesmīļiem.; Ar savām mirdzošajām acīm, nevaldāmajiem runas plūdiem un sirsnīgajiem smiekliem, kas skanēja bez kāda pamudinājuma, Erera atgādināja jaunekli, kurš ieradies uz satik­šanos …

Jā, jauneklis, kurš ieradies uz satikša­nos… Atcerējos savu pirmo satikšanos ar Ketiju Centrālajā parkā, garo pēcpusdienu, kad, roku rokā saķērušies, klejojām pa krēs­lainajiem celiņiem, atcerējos dejas zāli un mūžībai līdzīgo stundu pie viņas mājas dur­vīm …

Pārliecies pār galdiņu, Erera uzsita man uz pleca, un es redzēju, ka viņi abi ar viesmīli smejas. Kad arī es kā attaisnodamies pa­smaidīju, viņi ierēcās vēl skaļāk. Acīmredzot jautrības objekts biju es.

—  Neņem ļaunā, 2oržl, — Erera teica, kļūdams nopietns. — Mēs tūlīt iesim. Un do­māju, ka tas, ko tagad darīsim, tev patiks. — Viņš samaksāja rēķinu, un viesmīlis jautā­joši paskatījās.

—   Uz otru galu?

—   Uz otru, — Erera pamāja ar galvu.

Iesim, Zorži.

Uzmanīgi līkumodams starp galdiem, vies­mīlis gāja mums pa priekšu, un mēs sekojām. Viņš atvēra kādas durvis un spāniski ātri iečukstēja Ereram kaut ko ausī.

—  Neraizējies, — Erera atbildēja. — Mēs nebūsim ilgi. — Izrādījās, ka «otrs gals» ir bibliotēka.

Manīju, ka Ereras acis pievērstas man, un esmu pārliecināts, ka neizrādīju to, ko jutu. Es pat nosēdēju tur kādu stundu, kamēr viņš, acis nepacēlis, lasīja sadzeltējušu sējumu ar nosaukumu «Mobijs Diks», un izšķirstīju pie­cus sešus vecus žurnālus. Klasika mani ar­vien uztrauc, un nedaudz nomierināties iz­devās tikai tad, kad uzdūros kādam senam rakstam «Vai arī jums atgadās šādas kļūdas angļu valodā?» un labi izdomātajam aiz­rādījumam «Neklepojiet satiksmes līdzekļos», kuri pat tagad noderētu par rotājumu manam kabinetam Faulera aģentūrā. Bet es nevaru

11 - 2048

justies labi, redzot ap sevi tik daudz grā­matu, kurās nav ne vārda par reklāmu. Man nav nekādu iebildumu pret paslepenām iz­priecām, ja tās kalpo kādam mērķim. Bet katrai iecietībai ir savas robežas.

Erera, man likās, nojauta, ka, sūdzēdamies par galvassāpēm, es meloju. Kad viņš vēli naktī klupdams krizdams ienāca guļamistabā, es novērsos. Pēc tam mēs vairs tikpat kaļ nesarunājāmies.

Nedēļu vēlāk, kad ēdamtelpā tik tikkol neizcēlās nemieri sakarā ar baumām par zāģu skaidu piejaukumu rauga plāceņiem, mani izsauca uz pārvaldi.

Nogaidīju veselu stundu, līdz mani pie­ņēma kāds vadošs darbinieks.

—   Grobijs?

—   Tieši tā, mister Milo.

—   Jūs esat paveikuši lielas lietas. Patie-, šām ievērojamas. Skatos, ka jūsu spēju vēr­tējumos ir tikai četrinieki.

Tas bija Bouena darbs. Viņš pārraudzīja ierakstus personīgajās lietās. Viņam bija! vajadzējis nopūlēties veselus piecus gadus,» lai iekārtotos šajā vietā.

—   Pateicos, mister Milo.

—   Apsveicami, ļoti apsveicami. Mums, hmļ tuvākajā laikā atbrīvosies viena vieta. Jā-ļ aizvieto kāds no mūsējiem Ziemeļos. Kā redzu, tad viņam darbs vairs nevedas.

Tas jau nebija viņa darbs, bet šī darba fikcija; papīri, kas to šķietami atspoguļoja,! papīri, kurus rūpīgi laboja un papildināja

Bouens. Tikai tagad sāku īsti saprast, cik liela ir «konsu» vara.

—   Vai jūs, starp citu, esat kādreiz intere­sējies par preču realizāciju, Grobij?

—   Kāda sagadīšanās, ka jūs to jautājat tieši man, mister Milo, es bez stomīšanās atbildēj u. — Man vienmer bijusi pārliecībā, ka tas ir mans aicinājums. Domāju, ka gūšu šajā nozarē panākumus.

Tā bija diezgan nodrāzta atbilde, un mis­ters Milo uz mani paskatījās skeptiski. Tad saka bombardēt mani ar jautājumiem, un es attiecīgi atgremoju atbildes no «Hlorellas» rokasgrāmatas. Vifiš šīs gudrības bija ap­guvis pirms vairāk nekā divdesmit gadiem, es — tikai pirms nedējas. Viņš man nebija pretinieks. Pēc stundas viņš vairs nešaubī­jās, ka Džordžs Grobijs ir «Hlorellas Prote­īna» vienīgā cerība un īstais vīrs, ar ko aizpildīt radušos robu.

Tajā pašā naktī es pastāstīju par šo sa­runu savai šūniņai.

—  Tas nozīmē Ņujorku, — Bouens pārlie­cināti sacīja. — Tas nozīmē Ņujorku.

«Tas nozīmē Ketiju,» es domās sev teicu, nespēdams apvaldīt atvieglojuma nopūtu.

Viņš nevērīgi turpināja:

—  Tagad iepazīstināšu jūs ar dažiem mūsu darba noslēpumiem, vispirms ar pa­zīšanās signāliem.

Es tos iegaumēju. Tuvumā — speciāls ro­kas spiediens. Vidējiem attālumiem — īpašs sauciens. Lielākiem attālumiem — diezgan

asprātīgi šifri avīzēs. Viņš lika man vin-1 grināties pazīšanās zīmju lietošanā un at- j cerēties šifrus no galvas. Tā mēs darbojāmies! līdz vēlai naktij. Dodoties atpakaļ cauri Ma-J zajai Vistiņai, es pēkšņi atcerējos, ka visu 1 dienu netiku redzējis Ereru. Kad bijām iz-ļ nākuši ārā, es apvaicājos, kas ar viņu no-8 ticis.

—  Viņš neizturēja, — Bouens vienkārši! atbildēja.

Es klusēju. Šos vārdus «konsi» lietoja kā sava veida mutisku stenogrammu. «Tāds unļ tāds neizturēja.» Tas nozīmēja: «Tāds un tāds vergoja gadiem ilgi PKA labā. Tau-j pīja katru centu. Atteicās no niecīgā algas] pārpalikuma un pat no tām nedaudzajām] izpriecām, ko varētu sev atļauties. Viņš ne-'j apprecējās, un viņam nebija mīļākās, jo tas] varēja apdraudēt konspirāciju. Tad viņu ļ sāka mocīt slepenas šaubas, kuras viņš ne-« uzdrošinājās uzticēt ne mums, ne pats sev. ■ Šaubu un baiļu izjūta pastiprinājās. Tā kļuva 1 aizvien mocošāka, un beidzot viņš padarīja ! sev galu,»

—   Erera neizturēja, — es stulbi atkārtoju.!

—  Neprātojiet par to daudz, — Bouens 1 skarbi izmeta. — Jūs dosieties uz Ziemeļiem. I Tur jūs gaida darbs.

Jā, tur mani patiešām gaidīja darbs.

10

es braucu uz Ņujorku gandrīz kā cienījams pilsonis — lētā ierēdņa uzvalkā, ar biļeti tū­ristu raķetes apakšējās kabī­nēs. Turīgie Kostarikas patērētāji, kas ce­ļoja labākajās kabīnēs, jūsmīgi klaigāja par skatu, kas pavērās pa prizmatiskajiem lo­giem, vai arī noraizējušies skaitīja centus un prātoja, cik daudz no tām izpriecām, kuras piedāvāja Ziemeļu milzenis, viņi varēs sev atļauties.

Apakšējā klāja publika bija daudz pelēcī­gāka. un vienkāršāka, taču to nevarēja salī­dzināt ar pūli darbaspēka transporta kuģī. Logu šeit trūka, toties pie griestiem mirdzēja elektriskās spuldzes, un ceļotāju rīcībā bija preču automāti un arī spaiņi. Pirms iekāp­šanas mūs uzrunāja kāds rūpnīcas apsardzes darbinieks.

— Jūs, puiši, dodaties uz Ziemeļiem, uz teritoriju, kur Kostarikas likumi nav spēkā. Jūs esat nozīmēti labākā darbā. Bet neaiz­

mirstiet, ka braucat uz turieni darbā. Un pa­turiet prātā, ka esat parakstījuši līgumu ur, ka «Hlorellas» prasībām ir pirmtiesības. Tas, kurš iedomājas, ka varēs šo līgumu lauzt, drīz vien pārliecināsies, cik ātri un nevaino­jami darbojas varas iestādes komerciālu pār­kāpumu gadījumos. Bet, ja kādam galvā iešaujas doma vienkārši pazust, lai tikai pa­mēģina. «Hlorella» maksā Bernsa detektīvu aģentūrai septiņus miljardus dolāru gadā, un Bernss piegādā mums katru bēgli. Mēs, kā redzat, esam sagatavoti un jūs pienācīgi sa­gaidīsim. Vai viss skaidrs?

Viss bija skaidrs.

— Nu labi, puiši. Kāpiet iekšā, un lai jums labi sokas. Norīkojumus esat saņēmuši. Svei­ciens Brodvejai! 1

Raķete nosēdās Montokas kosmodromā bez kādiem starpgadījumiem. Mums vajadzēja sēdēt apakšējā klājā un gaidīt, kamēr izkāps tūristu klases patērētāji ar savām ceļa so­mām. Pēc tam mums vajadzēja gaidīt, kamēr pārtikas muitas inspektori, kuriem ap pie­durknēm bija sarkanbaltās lidostas darbi- i nieku lentes, dedzīgi strīdējās ar mūsu pava- doņiem par atlikušajām pārtikas devām, jo četri pasažieri cejā bija miruši un mūsu pa­vadoņi, protams, pievākuši viņu Mazās Vis­tiņas kotletes, lai pārdotu tās melnajā tirgū. Tad mēs atkal sēdējām un gaidījām.

Beidzot pienāca pavēle pulcēties grupās pa piecdesmit. Mēs sastājāmies rindās, un uz mūsu roku locītavām uzspieda iebraukšanas atļaujas zīmes. Tad tāpat grupās soļojām uz apakšzemes dzelzceļu, lai dotos uz pilsētu. Man mazliet laimējās. Mana grupa iekļuva kādā preču vagonā.

Darba biržā mūs sašķiroja un nogādāja tālāk pēc piederības. Visi bija krietni nobi­jušies, kad uzzināja, ka «Hlorella» pārdevusi divdesmit līgumus koncernam «I. G. Farben» — neviens negrib strādāt urāna rak­tuvēs, — bet es neuztraucos. Man blakus stāvošais cilvēks drūmi noskatījās, kā sargi nošķir un aizdzen nelaimīgos divdesmit vī­rus.

— Apietas kā ar vergiem, — viņš sarūg­tināts teica, paraustīdams mani aiz piedur­knes. — Tas taču ir noziegums. Vai tu, draugs, tā nedomā? Tas pazemo cilvēka cieņu.

Es uz viņu nikni paskatījos. Tas noteikti bija «konss», skaidrs kā diena. Taču tad at­cerējos, ka arī es pagaidām esmu «konss». Brīdi pārliku, vai neizmantot slepeno rokas spiedienu, bet tad nosprie'du, ka nav kur steigties. Viņš varētu būt noderīgs, ja man ievajadzēsies palīdzības, bet, ja es sevi at­klāšu pirmais, viņš var izmantot mani.

Mēs devāmies ceļā uz «Hlorellas» barakām, kas atradās Ņujorkas priekšpilsētā Njakā.

Labā saimniecībā nekas neiet zudumā. Zem Ņujorkas, tāpat kā zem ikvienas citas liel­pilsētas kanalizācijas tīkla, caurules izbeidzas

daudzos šķirošanas baseinos un krātuvēs. Un es, tāpat kā ikviens pilsonis, zināju, ka div­desmit trīs miljonu iedzīvotāju organiskie at­kritumi, ūdens nesti, plūst pa kanalizācijas caurulēm — šīm pilsētas vēnām, ka sāļus nei­tralizē ar jonu apmaiņas palīdzību, ka atli­kušo šķīdumu pārsūknē uz brūnaļģu fermām Longailendā un ka nogulsnes iepilda tank­kuģos, lai nogādātu «Hlorellai». To visu es zināju, bet ar savām acīm nekad netiku skatījis.

Mans tagadējais amats saucās «devītās! kategorijas izejvielu ekspeditors». Mans pie-1 nākums bija savienot elastīgās šļūtenes, pa kurām plūda nogulsnes. Pēc pirmās darba dienas es izšķērdēju veselas nedēļas peļņu, lai iegādātos sodrēju filtrus; tie neaizturēja visu smirdoņu, tomēr padarīja uzturēšanos šajā ellē iespējamu.

Trešajā dienā tūlīt pēc maiņas beigām de­vos uz dušu. To es jau biju .izdomājis ie­priekš. Pēc sešu stundu darba pie rezervuā­riem, kur nebija neviena pārtikas automāta vienkārši tādēļ, ka šajā gaisā nevarēja ne ēst, ne dzert, ne smēķēt, strādnieki bija tā nodzinušies, ka pa kaklu pa galvu metās prom pēc «Popsi», kraukšķiem un cigaretēm «Starr», un paies vismaz pusstunda, iekams kāds iedomāsies par dušu. Es pats apņēmīgi apspiedu šo tieksmi, kura manī nebija vēl paspējusi iesakņoties tik dziļi kā citos, jo atrados šeit samērā neilgu laiku, un tā man izdevās izmantot dušu gandrīz netraucēti.

Kad ieradās viss bars, es devos pie pārtikas automātiem. Līdzīgos gadījumos vajadzēja tikai domāt ar galvu, un šeit, lūk, izpaudās atšķirība starp reklāmu sacerētāju un ikdie­nišķu patērētāju. Protams, kā jau pieminēju, manī šie ieradumi vēl >nebija iesakņojušies.

Dušas telpā bez manis atradās vēl viens cilvēks, bet, tā kā bijām tikai divi, mēs viens otram gandrīz nepieskārāmies. Kad es iegāju, viņš pasniedza man ziepes, es iezie- pējos un nostājos zem spēcīgās strūklas no ūdens atjaunošanas tīkla. Biju gandrīz aiz­mirsis par viņa klātbūtni. Bet, kad atdevu ziepes, jutu, ka viņa trešais pirksts pieska­ras manas plaukstas locītavai un rādītāja pirksts velk loku ap manu īkšķi.

— Ai, — es muļķīgi iesaucos un atbildēju ar norunāto zīmi. — Vai jūs esat mans «kon …»?

— Sšš, — viņš nošņāca un aizkaitināts pamāja uz noklausīšanās ierīci, kas karā­jās pie griestiem. Tad pagrieza man muguru un atkal rūpīgi ieziepējās. Kad viņš iedeva ziepes man, pie tām bija pielipis papīra ga­baliņš. Ģērbtuvē es to izžņaudzīju sausu un izklāju uz plaukstas. Tur bija rakstīts:

«Šovakar atļaus atstāt kopmītnes. Dodies uz Metropolitēna muzeju, klasiskās mākslas nodaļu. Piecas minūtes pirms slēgšanas esi pie lielā sievietes torsa.»

Tiklīdz biju apģērbies, pievienojos rindai, kas stāvēja pie pārrauga galda. Nepilnas pusstundas laikā man rokā bija caurlaide ar zīmogu, kas deva tiesības izpalikt no kār­tējās vakara pārbaudes. Atgriezos savā gu­ļamvietā, lai savāktu mantas un brīdinātu nāras jauno iemītnieku, ka gulētājs virs ma­nis miegā runā, nodevu savu somu glabā­tavā un noķēru piepilsētas vilcienu uz Bronks- vilu. Nākamajā stacijā es pārkāpu citā, kas devās ziemeļu virzienā. Pēc tam vēlreiz mai­nīju vilcienus un beidzot izkāpu pie Šokena augstceltnes. Liekas, neviens man nesekoja. Es jau arī neticēju, ka tas būtu iespējams, tomēr piesardzību aizmirst nedrīkstēja.

Līdz muzeja slēgšanai man vēl bija čet­ras stundas laika.

Es stāvēju vestibilā, kamēr kāds policists, nicīgi nopētījis manu lēto uzvalku, sāka vir­zīties uz manu pusi. Biju cerējis, ka Estere vai pats Faulers Šokens varētu paiet garām, bet kas to deva!

Es, protams, redzēju daudzas pazīstamas sejas, bet neviens no šiem cilvēkiem nebija tāds, kuram varētu uzticēties. Un, kamēr es nebiju uzzinājis, kas slēpjas aiz nodevības uz «Starrzelius» ledāja, man nebija nekādas vēlēšanās atklāt, ka esmu dzīvs.

Policists uzbrēca:

—  Tev laikam Šokena firmai pasūtījums nododams? Baigi daudz naudas, jā?

—   Atvainojiet, — es nomurmināju un de vos uz izejas durvju pusi. Es nedomāju, ka viņš sekos man cauri laužu drūzmai, un ne­biju maldījies. Izmetos cauri atpūtas zālei kur grupa patērētāju, baudīdami kafita pa raugus, skatījās vieglu mīlestības filmu, kas reklamēja kontraceptīnu, un iespruku die­nesta liftā.

—  Astoņdesmito, — teicu lifta vadītājam un tūlīt sapratu, ka estnu izdarījis kļūdu.

Lifta vadītāja balss mikrofonā skarbi aiz­rādīja:

—   Jūsu zināšanai, braucēj piektajā kabīnē, dienesta lifts iet tikai līdz septiņdesmitajam stāvam. Ko jums vajag?

—   Esmu izsūtāmais, — es izmisis meloju. — Man jāsaņem sūtījums no mistera Šokena kantora. Es viņiem teicu, ka tādu puisi kā es neielaidīs mistera Šokena kantorī. Es viņiem teicu: «Misteram Šokenam droši vien ir vis­maz divdesmit piecas sakratāres, kurām man jātiek garām, lai nokļūtu p'ie viņa.» Es teicu …

—   Pasta sūtījumu daļa atrodas četrdesmit piektajā stāvā, — lifta vadītājs paskaidroja mazliet laipnāk. — Nostājieties pie durvīm, lai varu jūs redzēt.

Pārvietojos uz norādīto vietu. Darīju to ar nepatiku, bet neredzēju citas izejas. Man šķita, ka mikrofonā atskan klikšķis, bet es par to nebiju pārliecināts. Nekad nebiju re­dzējis lifta vadītāja telpu, kas atradās tūk­stoš pēdu zem manis un kur tika nospies­tas pogas, liekot liftiem traukties augšup un lejup pa daudzajām šahtām; tagad es būtu atdevis vesela gada algu, lai varētu tur ielū­koties.

Kādu pusminūti nostāvēju pie kabīnes

durvīm. Tad lifta vadītājs neizteiksmīgā balsī noteica:

— Viss kārtībā. Ejiet atpakaļ liftā. Četr­desmit piektais, pirmais slīdceļš pa kreisi.

Pārējie kabīnes pasažieri mani pētīja ka­fita apmiglotām, vienaldzīgām acīm, līdz pienāca četrdesmit piektais stāvs. Izkāpu uz kreisā virziena slīdceļa un, pabraukdams garām durvīm ar uzrakstu «Pasta daļa», no-' kļuvu koridora galā, kur slīdceļš izbeidzās. Nevarēju uzreiz atrast kāpnes, bet tā nebija nekāda nelaime, tieši otrādi — jutu vaja- dzību vispirms pamatīgi nolamāties. Vēlreiz lietot liftu neuzdrīkstējos.

Vai jums kādreiz ir gadījies uzkāpt līdz trīsdesmit piektajam stāvam?

Uz beigām gāja pavisam grūti. Ļaunākais nebija tas, ka man sāpēja visas maliņas un ka es zaudēju dārgo laiku, kura man jau tā nebija daudz. Pulkstenis tuvojās desmitiem, un patērētāji, kuru miteklis atradās kāpņu telpās, sāka pulcēties uz naktsguļu. Uzmanī­jos, cik spēju, un tomēr septiņdesmit cetur­tajā stāvā man gandrīz iznāca kautiņš ar trešā pakāpiena iemītnieku, kura kājas izrā­dījās garākas, nekā biju aprēķinājis.

Laimīgā kārtā augstāk par septiņdesmit astoto stāvu pārnakšņotāji nedrīkstēja uz­turēties. Te es jau atrados vadītāju valstībā.

Paslepus žagos uz priekšu pa koridoriem, būdams pilnīgi pārliecināts, ka pirmais cil­vēks, ko satikšu, mani vai nu pazīs, vai iz­metīs laukā. Bet koridorā sastapu tikai sīkos ierēdņus, un neviens no tiem mani neuzzī- mēja. Tātad laime mani vēl nebija pametusi.

Bet prieki izrādījās pāragri.

Faulera Šokena kabiriets bija aizslēgts.

Ielavījos viņa sekretāres tukšajā istabā un visu labi pārdomāju. Faulers pēc darba parasti spēlēja golfu brīvdabas klubā. Bija jau gan krietni vēls, tomēr nolēmu riskēt — klubs atradās tikai četrus stāvus augstāk.

Godam veicu arī šo posmu. Brīvdabas klubs ir pārsteidzoši iekārtots, par ko nav jābrīnās, jo arī biedru maksa ir pārsteidzoša. Bez golfam, tenisam un citām sporta spēlēm paredzētajiem laukumiem te ir arī «mežs», kas aizņem visu telpas ziemeļu daļu, — daži desmiti ārkārtīgi dabiski atveidotu koku un starp tiem kādas divdesmit atpūtas kabīnes lasīšanai, filmu demonstrēšanai un citām re­dzes izpriecām.

Golfa laukumā pašreiz notika jaukta du­bultspēle. Cik vien neuzkrītoši iespējams, tuvojos spēlētāju sēdekļiem. Viņi ar lielu aiz­rautību darbojās gar spiedpogām un slē­džiem, tā vadīdami savus spēlētājus — ma­rionetes. Ar smagu sirdi nolasīju rezultātus. Visiem jau bija pāri par deviņdesmit punk­tiem. Tātad iesācēji. Faulers parasti beidza spēli, nesasniedzis ne astoņdesmit. Skaidrs, ka viņa spēlētāju vidū nebija. Piegājis tuvāk, es tiešām pārliecinājos, ka vīrieši man ir sveši. Mirkli vilcinājos, apdomādams, ko tagad iesākt. Sokens nebija nekur redzams. Iespējams, ka viņš atradās kādā no atpūtas kabīnēm, bet es taču nevarēju tās visas pār­meklēt; pietiktu man ielauzties vienā aiz­ņemtā kabīnē, lai nākamajā brīdī mani iz­lingotu no šejienes ārā, protams, izņemot gadījumu, ja tur atrastos Faulers.

Līdz manai apziņai nonāca spēlētāju skaļā čala. Viena no meitenēm bija iesitusi bumļ biņu trīspadsmitajā bedrītē un, laimīgi smaiļ dīdama par pārējo komplimentiem, priecājās par uzvaru. Viņa paliecās uz priekšu, lai no-! spiestu slēdzi, kas lika spēlētājiem mario-i netēm atgriezties izejas pozīcijās, un pār­kārtoja laukumu nākamajam gājienam. Šajā brīdī paspēju ievērot viņas seju. Tā bija Es-ļ tere, mana sekretāre.

Tas atviegloja stāvokli; Nevarēju īsti ap­tvert, kā viņa nokļuvusi brīvdabas klubā, taču, kas attiecas uz visu pārējo, tad Estere man bija kā uz delnas. Paslēpos nišā dāmu istabas tuvumā un nebiju gaidījis ilgāk par desmit minūtēm, kad viņa ieradās.

Meitene, protams, noģība. Pukodamies iestiepu viņu kādā no kabīnēm, noliku uz dī­vāna un aizvēru durvis.

Atguvusi samaņu, Estere neizpratnē mirk­šķināja acis.

—   Mič, t viņa izdvesa balsī, kas bija kaut kas vidējs starp čukstu un kliedzienu.

—       Es neesmu miris, — pasteidzos izskaid­rot, — miris ir kāds cits, tikai viņi mūs sa­mainījuši. Nezinu, kas tie «viņi» tādi ir, taču es esmu dzīvs. Jā, jā, tas patiesi esmu es — Mičels Kurtenejs, jūsu priekšnieks. Varu to pierādīt. Piemēram, atcerieties pagājušā gada Ziemsvētkus, kad jūs bijāt noraizējusies par.. .

—   Ticu, ticu, — viņa steidzīgi piebilda. — Ak dievs, Mič… atvainojiet, mister Kur­tenej …

—   Ir jau labi arī tā, — es sacīju, palaiz­dams vaļā viņas roku, kuru biju masējis, un viņa uzslējās sēdus, lai labāk varētu redzēt mani.

—   Bet tagad klausieties, — es steidzīgi turpināju. — Dzīvs gan esmu, taču mans stā­voklis ir visai neapskaužams. Man katrā ziņā jāsatiek Faulers Šokens. Vai jūs man varat izkārtot šo satikšanos un pēc iespējas ātrāk?

—   Ak! — Viņa norija siekalas un atgū- damās pasniedzās pēc cigaretes. Arī es au­tomātiski aizsmēķēju «Starr».

—   Tas nav iespējams, Mič. Misters Šokens atrodas uz Mēness. Tas ir liels noslēpums, bet domāju, ka jums varu to uzticēt. Šim ceļojumam ir kaut kāds sakars ar Venēras projektu. Kad jūs nogalināja — jūs jau sa­protat, ko gribu teikt, — viņš jūsu vietā no­zīmēja misteru Ranstedu, bet tad sākās vi­sādas neveiksmes, un viņš nolēma pārņemt projektu savās rokās. Es iedevu viņam visas jūsu piezīmes. Cik saprotu, vienā no tām bija kaut kas par Mēnesi, un jau pagājušas vai­rākas dienas, kopš viņš aizlidojis.

— Nolādēts! — es iesaucos. — Kuru tad viņš atstāja savā vietā? Harviju Bruneru? Vai jūs varētu . . .

Estere purināja galvu.

—   Nē, Mič, ne misteru Bruneru. Misteru Ranstedu. Misters Šokens ārkārtīgi steidzās, un, izņemot misteru Ranstedu, nebija ne­viena, kas varētu pārņemt vadību. Ja vēla­ties, es viņu tūlīt sameklēšu.

—  Tikai ne to, — es teicu. Palūkojos savā pulkstenī un novaidējos. Bija pēdējais laiks doties uz Metropolitēnu.

—   Paklausieties, — es teicu, — man ir jāiet. Bet nesakiet nevienam ne vārda. Skaidrs? Izdomāšu, ko darīt, un tad jums piezvanīšu. Un norunāsim tā — kad es zva­nīšu, teikšu, ka esmu jūsu mātes ārsts… kā viņu sauca? Liekas, misters Galants. Tad mēs norunāsim, kur satikties un kā rīkoties tālāk. Es taču varu uz jums paļauties, Ester, vai ne?

—  Protams, Mič! — viņa sacīja, elpai uz­traukumā aizraujoties.

—  Jauki, — es uzslavēju. — Bet tagad jums vajadzēs novest mani lejā ar liftu. Kāp­šanai man nav vairs laika, un, ja mani no­tvertu šeit, var iznākt nepatikšanas… — Es aprāvos un paraudzījos viņā. — Starp citu, ko tad jūs te darāt?

Estere nosarka.

—      Jūs taču zināt, kā tas notiek, — viņa

skumji paskaidroja. — Kad jūs pazudāt, es paliku bez darba. Pārējiem nodaļu vadītājiem jau bija sekretāres, un vienkārša patērētāja dzīvi es vairs nespēju dzīvot, turklāt jāmaksā arī parādi. Tad…,šeit radās vakanta vieta un …

—  Ak jā, — es nopūtos. Ceru, ka mana seja palika vienaldzīga. Es ļoti centos neko neizrādīt. «Kaut tu būtu trīsreiz nolādēts, Ransted!» es klusībā sodījos, iedomādamies Esteres māti un jauno vīrieti, kurš, iespē­jams, reiz viņu apprecēs, un neciešamo ne­taisnību, kuru pastrādājis šis Ransteds, sa­grābdams savās rokās varu un izpostīdams dzīvi ne tikai vadošajiem darbiniekiem pie­mēram, man, — bet arī mazākajiem gari­ņiem, — piemēram, Esterei, — un degradē­jot mūs līdz vienkārša patērētāja līmenim.

—    Neraizējieties, Ester, — es maigi teicu.

— Esmu jums daudz pateicības parādā. Ti­ciet man, jums tas nebūs jāatgādina. Jūsu pūles tiks bagātīgi atlīdzinātas.

Es jau zināju, kā to izdarīt. Daudzas mei­tenes, kuras noslēgušas tā saucamo «ZZ lī­gumu», prot izvairīties no tā automātiskas ; atjaunošanas vai no algas pazemināšanas. Par līguma laušanu pirms noteiktā termiņa jāmaksā šausmīga summa, tā ka šis ceļš at­krita. Bet dažām meitenēm, kas nostrādājušas vienu gadu pēc līguma, izdodas iekārtoties pie kāda vadoša darbinieka par personīgajām ^ sekretārēm. Un es biju pietiekami augstu stāvoša persona, lai kāds nodaļas vadītājs vai biroja priekšnieks nerēķinātos ar manu ieteikumu vai izturētos slikti pret Esteri.

Dienesta lietās es neatzīstu sentimentali­tāti, bet, kā jūs redzat, personīgajās attiel čībās esmu ārkārtīgi jūtīgs.

Estere man iespieda saujā dažus dolārus,® tā ka varēju braukt ar kebu un ierados Met-ļ ropolitēnā pat pirms noteiktā laika. Lai gan biju samaksājis keba vadītājam jau iepriekš," man izkāpjot, viņš atļāvās dažas kodīgas pieļ zīmes par patērētājiem, kuri dzīvojot pāri saviem līdzekļiem. Ja manu prātu šajā brīdī] nebūtu nodarbinājuši svarīgāki jautājumi, esj būtu viņam pamatīgi sadevis.

Metropolitēna muzejs man vienmēr bijis] mīļš. Reliģija mani nespēj aizraut, iespējams/ tādēļ, ka Tontons to izmanto savā reklāmā, bet, aplūkojot vecos, dižos meistarus, es vien-ļ mēr izjūtu dvēseles pacilātību un apskaidrību.! Kā jau teicu, biju ieradies mazliet agrāk parj noteikto laiku. Sos mirkļus izmantoju, laifl klusuciešot aplūkotu Džordža Vašingtona;» ITilla, reklāmas tēva, krūšutēlu, un pirmo® reizi kopš tās pēcpusdienas uz Dienvidpola® atkal jutu, ka esmu cilvēks.

Precīzi piecas minūtes pirms pusnakts esjļ stāvēju lielā sievietes torsa priekšā — ka-« talogā tas ir atzīmēts kā vēlīnā perioda darbs I ar trīsdesmit piekto numuru, «Sapņotāja pieļ āliņģa», — kacl izdzirdēju koridorā kādu I svilpojam. Melodija bija nenozīmīga, bet tajā  nemitīgi atkārtojās viens no «konsu» pazī­šanās signāliem, kurus biju iemācījies pa­slēptuvē zem Mazās Vistiņas.

Pagriezis galvu, redzēju, ka garām aizsoļo kāda no muzeja darbiniecēm. Nākamajā mirklī viņa atskatījās un man uzsmaidīja.

Nejaušam novērotājam tas liktos tikai vis­parastākais sievietes un vīrieša iepazīšanās veids. Saņēmu viņu aiz elkoņa un jutu, ka viņas pirksti, pieskardamies manai locītavai, noraida šifrētu ziņojumu: «Nerunā — kad — aiziešu — dodies — uz — zāles — galu — apsēdies —gaidi.»

Es pamāju ar galvu. Viņa aizveda mani līdz kādām ar plastmasas paneli klātām dur­vīm, atgrūda tās vajā un pamāja, lai eju iekšā. Es iegāju.

Vienkāršos krēslos sēdēja desmit, piec­padsmit patērētāji un klausījās lekciju, ko viņiem lasīja kāds cits pavecs patērētājs ar mazu kazas bārdiņu. Zāles galā atradu brīvu vietu un apsēdos. Neviens man nepievērsa uzmanību.

Lektors stāstīja par kāda sevišķi garlai­cīga pirmsreklāmas perioda sasniegumiem. Klausījos ar vienu ausi, mēģinādams saskatīt kādu līdzību dažādajos tipos, kas sēdēja vis­apkārt. Biju pilnīgi pārliecināts, ka tie visi ir «konsi», jo vai gan citādi es būtu aicināts šurp! Taču ārējās pazīmes, pēc kurām parasti pazīst apslēptu fanātiķi, nevienā no tiem ne­bija samanāmas. Visi likās ikdienišķi patē­rētāji ar iekritušām sejām, kādas izveidojas

pēc ilgstošas sojas desiņu un rauga plāceņu lietošanas. Uz ielas es neatskatīdamies būtu pagājis garām jebkuram no viņiem. Taču tagad es atrados Ņujorkā, un Bouens bija licis noprast, ka «konsi», ar kuriem te sa- stapšos, būs no diezgan augstiem plauktiem, sava veida trocki un tomi peini.

To nedrīkstēja aizmirst. Kad izkulšos no šīs ķezas, kad sastapšos ar Fauleru Sokenu un atkal kļūšu par to, kas biju, varēšu uz­spert gaisā visu šo riebīgo organizāciju, ja vien tagad rīkošos ar prātu. Vēlreiz rūpīgi nopētīju visus, kas atradās šajā telpā, mē­ģinādams iegaumēt katru seju. Gribēju viņus nekļūdīgi pazīt, ja gadītos vēlreiz sastapties.

Acīmredzot bija dota kāda slepena zīme, kuru es nepamanīju. Runātājs aprāvās pus­vārdā, pirmajā rindā piecēlās paresns vīrs ar kazas bārdiņu.

— Pietiek, — viņš ikdienišķā balsī pazi­ņoja. — Visi ir ieradušies, un nav ko velti šķiest laiku. Mēs cīnāmies pret jebkuru iz­šķērdību, un tieši šī iemesla dēļ arī esam sa­pulcējušies. — Neiecietīga kustība lika ap­klust smiekliņiem, kas šur tur ieskanējās.

—  Tikai bez trokšņa, — viņš brīdināja, — un bez uzvārdiem. Šajā sapulcē mēs lietosim nu­murus. Es esmu «Pirmais», jūs — «Ot­rais», — viņš norādīja uz blakus sēdētāju,

—     un tā tālāk, līdz pēdējam sēdeklim. Skaidrs? Nu tad klausieties tagad uzmanīgi! Aicinājām jūs šurpu tādēļ, ka visi esat iesā­cēji. Tagad jūs būsiet lielas apvienības lo­cekļi. Šeit, Ņujorkā, atrodas mūsu organi­zācijas Vispasaules operatīvais centrs. Aug­stāku orgānu vairs nav. Ikviens no jums ir izraudzīts kādas sevišķas īpašības dēļ. Kāda tā ir, to jūs paši zināt vislabāk. Šonakt jūs saņemsiet uzdevumus. Bet pirms tam gribu jūs brīdināt. Mēs viens otru nepazīstam. Jums visiem ir lieliskas rekomendācijas no jūsu šūniņām, bet dažkārt mūsu ierindas ļau­dis pārāk aizraujas. Ja viņi būtu kļūdīju­šies… Nu, jūs jau paši saprotat, vai ne?

Visi pamāja. Es arī, taču visa mana uz­manība bija pievērsta resnītim ar kazas bār­diņu, kura ģīmi es nekādā ziņā nedrīkstēju aizmirst. Visus izsauca pēc numuriem, cits pēc cita iesācēji piecēlās, īsu brīdi apspriedās ar kazas bārdiņu un tad pa pāriem vai tri­jatā atstāja telpu, lai dotos pildīt saņemtos uzdevumus. Es biju gandrīz beidzamais. Bez manis te vēl sēdēja tikai šķielace meitene ar spilgti oranžiem matiem.

—   Bet tagad jūs abi, — vīrs ar kazas bārdiņu teica. — Jūs strādāsiet kopā, tā ka varu jūs iepazīstināt. Grobij, šī ir Korvina. Grobiju varētu saukt par literātu. Sīlija ir māksliniece.

— Lai iet, — meitene piekrita, aizsmēķē­dama jaunu cigareti «Starr» pie vēl kvēlojoša gala, kas iezaigojās fosforizētā gaismā. Lie­lisks patērētājas tips, ja vien šie fanātiķi ne­būtu viņu samaitājuši. Pamanīju, ka viņa pat smēķēdama gremo košļājamo gumiju.

—   Mēs sastrādāsimies, es apgalvoju.

— Protams, — noteica kazas bārdiņa.! — Jums tas būs jādara. Jūs paši saprotat, Grobij, ka, lai dotu jums iespēju sevi parā-ļ dīt, mums vajadzēs jūs iepazīstināt ar dau­dziem materiāliem, kuri nav domāti publi­cēšanai rīta avīzēs. Ja jūs, zinot visus! noslēpumus, nestrādāsiet mūsu labā, Grobij, —| viņš laipni turpināja, — mums vajadzēs ķer- , ties pie citiem līdzekļiem. — Viņš viegli pie­klaudzināja pie galda mazu pudelīti ar kādu bezkrāsainu šķidrumu. Mana balss atbildot bija vēl klusāka par šo sīko troksni: — Jā, ser, — es teicu, jo zināju, kādi šķidrumi mēdzi atrasties šādās pudelītēs.

Veicamais darbs izrādījās gaužām vien-| kāršs. Kad šajā telpā bija pavadītas trīs safj sprindzinājuma pilnas stundas, es ieminējos, ka man būtu laiks doties atpakaļ uz bara-j kām, jo citādi varu nokavēt rīta pārbaudi un \ tad būs jāmaksā pamatīgs sods. Man atļāva iet.

Rīta pārbaudē es tomēr nenokļuvu. Kad ,ļ iznācu no muzeja, pār pilsētu blāzmoja brī-j nišķīga pavasara ausma, un es — par spīti vi- ļ sam — jutos gluži apmierināts ar dzīvi. Pēk- : šņi no miglas iznira kāds stāvs un ielūkojās ļ man sejā. Pazinu ņirdzīgo keba vadītāju,'] kurš vakarā bija mani atvedis šurp. — Labrīt, ! mister Kurtenej! — viņš mundri sveicināja,! un tajā pašā mirklī man uz galvas uzgāzās fl obelisks no muzeja skvēra vai kaut kas tikpat masīvs.

II

nekas, pēc pāris minūtēm būs augšā, — dzirdēju kādu balsi sakām.

— Vai viņš jau sagatavots Hedijai?

—   Mīļais dievs, protams, ne!

—   Es tikai pajautāju.

—       Tev taču tas jāzina. Vispirms tie kār­tīgi jāsazājo ar amfetamīnu, plazmīnu, bet dažreiz ar meganīta niacīnu. Tikai tad tie ir sagatavoti. Hedijai nepatīk, ja tie zaudē samaņu, tad viņa dusmojas.

Atskanēja nervozi, ļauni smiekli.

—       Paldies dievam, — es nopūtos, atvēris acis, jo tāda pelēkuma griesti, kādus es redzēju, mēdza būt tikai reklāmu aģentūru konferenču telpās. Tātad biju drošībā, laimīgi nokļuvis Faulera Šokena asociācijas darbi­nieku rokās. Jeb varbūt es maldījos? Es ne­pazinu seju, kas noliecās pār mani.

—   Kādēļ tu rādi tik apmierinātu ģīmi, Kurtenej? tā apvaicājās. — Vai tad ne­zini, kur atrodies?

Nu vairs nebija grūti uzminēt.

—   Pie Tontona, — es iegārdzos.

—   Pilnīgi pareizi.

Pamēģināju pakustināt rokas un kājas, bet locekli neklausīja. Tātad biju vai nu sazā­ļots, vai iebāzts plastikāta apvalkā.

—- Paklausieties, — es teicu pavisam sa­valdīgi, — nezinu, kas jums īsti padomā, bet ieteiktu jums šo spēlīti izbeigt. Acīmredzot esmu nolaupīts aiz komerciāliem iemesliem. Un jums atliek mani vai nu nogalināt, vai at­brīvot. Ja jūs nogalināsiet mani bez iepriek­šējā brīdinājuma, jums pašiem draud cereb- rīns, tā ka tas atkrīt. Jums tikpat vajadzēs mani atbrīvot, tāpēc iesaku to darīt tūlīt.

—   Nogalināt tevi, Kurtenej? — seja savil­kās ņirdzīgā izbrīnā. — Kā gan mēs to va­rētu izdarīt? Tu taču jau esi miris. Katrs to zina. Aizgājis bojā uz «Starrzelius» ledāja, vai tad pats vairs neatceries?

Veltīgi mēģināju atbrīvoties.

—   Jums piededzinās smadzenes, — es kliedzu. — Vai jūs patiešām esat traki? Kurš cilvēks grib, lai tam piededzina smadzenes!

Vīrs vienaldzīgi atbildēja: 1 Tu vēl redzēsi brīnumus. — Un tajā pašā brīdī, pievērsies kādam citam, izmeta:

—  Pasakiet Hedijai, ka viņš drīz būs sa­gatavots. — Manīju, ka man blakus kaut kas tiek darīts, tad atskanēja sauss klikšķis un mani uzrāva sēdus. Sajūtot velkošu spiedienu locītavās, sapratu, ka atrodos plēves apvalkā un ka jātaupa spēki. Nebija jēgas cīnīties.

Iedūcās signāls, un kāda balss man bargi uzsauca:

—   Tagad, Kurtenej, pievaldi muti! Mis­ters Tontons nāk.

Tontons ietenterēja galīgi piedzēries. Viņš bija tāds pats, kādu biju to no tālienes redzē­jis neskaitāmos banketos: skaļš, masīvs, bez­gaumīgi ģērbies un piedzēries.

Kājas plati iepletis, rokas gurnos iespiedis un viegli grīļodamies, viņš mani vērīgi ap­lūkoja.

—   Kurtenej, — viņš sēca, — slikti, slikti. Tu būtu varējis tikt dzīvē tālu, ja nebūtu sa­pinies ar šo blēdīgo, nelietīgo Šokenu. Ļoti

slikti.

Viņš bija piedzēries, viņš apkaunoja visu mūsu profesiju, uz viņu gūlās atbildība par neskaitāmiem noziegumiem, tomēr manā balsī neviļus ieskanējās cieņa, kādu pelnījis uzņēmīgs cilvēks.

—    Ser, — es mierīgi teicu. — Šeit, acīm redzot, noticis pārpratums. Tontona asociā­cijai taču nav ne mazākā pamata ķerties pie komercslepkavības, vai nav tiesa?

—   Nē, — viņš sakniebtām lūpām izgrūda, visu laiku viegli grīļodamies. — No likuma viedokļa pamata nav. Izdzimtenis Šokens tikai iespiedies manā darba laukā, apvār­dojis manus senatorus, piekukuļojis manus lieciniekus un nolaupījis man Venēru! — Pē­dējos vārdus viņš gandrīz izkliedza. Pēc tam normālā balsī turpināja: — Nē, nē, nekāda  pamata mums nav. Šokens ir pārāk piesardzīgs, lai nogalinātu kādu no maniem cilvēkiem. Viltīgais Šokens, svētulīgais Šokens,! nolādētais Šokens! — viņš dziedošā balsī! skandēja.

Stiklainās acis stingi vērās manī. — Ak tu, izdzimteni! — viņš piepeši ieaurojās

—   No viszemiskākajām, riebīgākajām, nego-i dīgākajām blēdībām, kādas jebkad esmu ? pieredzējis, tavējā bija visnejaukākā. Es, —m viņš dauzīja sev pa krūtīm, uz mirkli gan-* drīz zaudēdams līdzsvaru, — es biju izplā-fl nojis nevainojamu komercslepkavību, bet tu| aizmuki krūmos kā pārbiedēta žurka. Tu aiz-B laidies lapās kā trusis, draņķis tāds!

—  Ser, — es izmisis taisnojos, — nudien nesaprotu, par ko jūs runājat.

Man iešāvās prātā, ka nu laikam sākušas! izpausties gadiem ilgās žūpošanas sekas. Tā  runāt varēja tikai plānprātiņš.

Tontons dzīrās apsēsties, un viens no vīriem vēl laikā 'paspēja pagrūst krēslu zemi viņa milzīgā rumpja. Paplētis rokas izteiksmīgā žestā, viņš sacīja:

—   Kurtenej, būtībā es esmu mākslinieks.!

Man gandrīz automātiski paspruka vārdi:!

—   Protams, mister… — Gribēju jau teikt:! «Šoken.» Nosacījuma reflekss bija labi no-! stiprinājies. — Protams, mister Tonton.

—   Būtībā, — viņš domīgi atkārtoja, — bū­tībā esmu mākslinieks. Sapņotājs. Fantasts.!

Viņa vārdi izraisīja manī -baismīgu div-ļ kārša tēla vīziju. Man pēkšņi šķita, ka krēslā sēd Šokens, nevis viņa pretinieks Tontons, kurš bija pret visu to, par ko cīnījās Šokens.

—   Man vajadzīga Venēra, un es to da­būšu, Kurtenej. Šokens man to nozaga, bet es to atkal atgūšu. Par Paulera Šokena izda­rībām ar Venēras kolonizācijas projektu jau kaķim jāsmej. Neviena Šokena asociācijai būvētā raķete nepacelsies gaisā, kaut arī man vajadzētu uzpirkt visus viņa padotos un no­galināt visus nodaļu vadītājus, jo būtībā es esmu mākslinieks.

—   Mister Tonton, — es, cik vien iespē­jams mierīgi, iebildu, — jūs nevarēsiet tik vienkārši nogalināt visus nodaļu vadītājus. Jums piededzinās smadzenes. Sodīs, iešļir- cinot cerebrīnu. Jūs neatradīsiet nevienu cil­vēku, kurš jūsu dēļ uzņemsies tādu risku. Neviens negribēs divdesmit gadus ciest elles mokas!

Bet viņš tikai sapņaini turpināja: — Es taču sadabūju helikoptera mehāniķi, kas bija gatavs nospiest tevi kā blakti! Es taču pie­runāju klaidoni bezdarbnieku nokniebt tevi caur tavas istabas logu, vai ne? Diemžēl ne vienam, ne otram tas neizdevās. Bet pēc tam tu man sajauci pēdas, «izlaizdams garu» uz ledāja.

Es klusēju. «Gara izlaišana» uz ledāja ne­bija mana ideja. Dievs vien zina, kam bija ievajadzējies, lai Ransteds mani apdul­lina, nodod vervētājiem un atstāj manā vietā uz ledāja kāda svešinieka līķi.

—   Tev gandriz izdevās izbēgt, — Tontons! domīgi konstatēja. — Ja mums nebūtu pali- 9 dzējuši daži mazi, bet uzticami gari, piemē-J ram, keba vadītājs un vēl citi, mēs nekad ne-1 būtu tevi noķēruši. Bet mēs darbojamies pēc I pārbaudītiem paņēmieniem, Kurtenej. Daž-1 kārt tie ir labāki, dažkārt sliktāki, bet liktenis 1 man lēmis būt par sapņotāju un fantastu.  Mākslinieka dižums slēpjas vienkāršībā, Kur-! tenej. Tu man saki: «Neviens negrib, lai vi-1 ņam piededzina smadzenes.» Tā var teikt tika  viduvējs cilvēks. Bet es saku: «Sameklējiet tādu, kurš grib, lai viņam piededzina smadzenes, un izmantojiet to.» Un tādēļ esmu liels cilvēks.

—   Grib, lai piededzina smadzenes, — ea apmulsis murmināju. — Grib, lai piededzina, smadzenes…

—   Paskaidro, — Tontons pavēlēja kādam  palīgam. — Gribu, lai viņš saprastu, ka mēsl nejokojam.

Viens no viņiem lietišķi iesāka: — Viss] atkarīgs no iedzīvotājiem, Kurtenej. Vai esat] dzirdējis par Albertu Fišu?

—   Nē.

-— Fišs bija reta paradība civilizācijas rītausmā, saprāta laikmeta sākumā — ap tūk- 1 stoš deviņi simti divdesmito gadu. Viņš dur-J stīja sevi ar adatām, dedzināja ar spirtā sa-jl mērcētiem vates kušķiem, šaustīja savu i miesu, jo mocības sagādāja viņam bauclu. i Varu derēt, ka smadzeņu piededzināšana vi- 9 ņam būtu patikusi. Viņš to izjustu kā svētlaimi, ja divdesmit gadus no vietas varētu ciest mokas. Tas būtu viņa sapņa piepildī­jums.

Tajos laikos bija tikai viens Alberts Fišs. Ir nepieciešama ārkārtīgu spaidu un sa­spīlējuma atmosfēra, lai" tāds Alberts Fišs varētu rasties. Un būtu muļķīgi sagaidīt, ka pie tik zema iedzīvotāju skaita un blīvuma — toreiz pasaulē bija tikai nepilni trīs miljardi iedzīvotāju — varētu rasties vairāki Alberti 1 Fiši. Mūsdienās, kad iedzīvotāju skaits stipri pieaudzis, apkārt klīst daudzi Alberti Fiši.  Tie tikai jāatrod. Un Tontona asociācijas nepārspējamie izlūkošanas orgāni ir samek­lējuši vairākus. Parasti tie nonāk slimnīcās, dažkārt visai dīvainā stāvoklī. Šādi cilvēki ar vislielāko prieku uzņemas pastrādāt no­ziegumu. Viņi grib izbaudīt soda tīksmi. Tādi kā tu apgalvo, ka neesot iespējams sa- ļ līgt slepkavas, jo tie baidoties no soda. Bet misters Tontons tikko pierādīja, ka to var iz- ļ darīt, ja atrod kādu, kuram soda izciešana  sagādā baudu. Turklāt visinteresantākais ir  tas, ka tie, kuri paši labprāt izjūt sāpes, loti labprāt nodara tās arī citiem. Piemēram, tev.

Tas viss skanēja tik ticami, ka asinis stinga dzīslās. Mūsu paaudzei gan vajadzēja būt pieradušai pie brīnumiem. Radio un televī- » zija katru dienu ziņo kā par neiedomājamas varonības, tā neizsakāmas nežēlības gadīju­miem. Zināju no vēstures, ka senāk nav pa­zinuši ne tādu drosmi, ne tādu samaitātību. Man tas bija licies dīvaini. Mūsu dienās

dzīvo tādi cilvēki kā Malone, kurš sešus ga­dus no vietas klusiņām raka pazemes eju, lai kādā svētdienas rītā uzspridzinātu bankas ēku Ņudžersijā. Un tikai tāpēc vien, ka reiz kāds no Brinka policistiem satiksmes re­gulētājiem bija viņu nokaitinājis. Bet, no otras puses, mums ir arī tādi kā Džeimss Revirs, kas parādīja lielu varonību, avarējot «Baltajam mākonim». Kautrīgais, trauslais tūristu klases stjuarts iznesa uz saviem ple­ciem septiņdesmit sešus pasažierus, atkal un atkal atgriezdamies liesmās, kaut gan pats bija apdedzis līdz kaulam, zaudējis acu gaismu un taustījās uz priekšu starp nokal­tušajiem lidmašīnu sēdekļiem tikai ar roku stumbeņu palīdzību.

Tontonam bija taisnība. Ja vien ir pietie­kami daudz cilvēku, vienmēr varēs atrast tādus, kuri spēs un gribēs izpildīt ikkatru uzdoto pienākumu. Tontons bija mākslinieks. Viņš saprata šo vienkāršo patiesību un prata to izmantot. Tas nozīmēja, ka manas stun­das ir skaitītas.

«Ketija,» es domāju, «mana Ketija.»

Manas pārdomas pārtrauca Tontona pie- smakusī balss.

— Vai beidzot esi visu aptvēris? — viņš jautāja. — Visā pilnībā? Līdz galam? Līdz pamatiem? Tad sapratīsi arī pašu galveno — Venērai atkal jākļūst par manu īpašumu. Un tagad sākumam pastāsti visu, ko zini par Šokena aģentūru. Visus tās mazos noslē­pumus, vārīgās vietas, visu līdz pēdējam sī- kūmam — kādi darbinieki uzpērkami, kādi asignējumi piešķirti, kādi tai sakari Vašing­tonā … tu taču zini, ko man vajag.

Man tikpat bija beigas, un zaudēt neko vairs nevarēju.

—   Nē, — es atbildēju.

Viens no Tontona vīriem strupi noteica: — Tagad viņš ir gatavs sastapties ar Hediju. — Tad piecēlās un izgāja no istabas.

Tontons pagriezās pret mani.

—   Tu esi studējis seno laiku vēsturi, Kur­tenej. Zila de Rē vārds tev droši vien nav svešs. — Tas nebija man svešs, un mani pār­ņēma tāda sajūta, it kā galvā būtu uzmaukta pieguļoša tērauda ķivere, kura pamazām sa­žņaudzas arvien ciešāk. — Visā seno laiku periodā, kopā ņemot, dzīvojuši apmēram pieci miljardi cilvēku, — Tontons piezīmēja. — Bet visu šo piecu miljardu vidū radās tikai viens Zils de Rē, kuru tu varbūt dēvē par Zilbārdi. Tagad mums ir vairāki tādi, un mēs varam iz­vēlēties. Sevišķi svarīgu uzdevumu veikšanai esmu izraudzījis Hediju. Tu pats redzēsi, kādēļ.

Durvis atvērās, un tajās parādījās bāla, slimīga izskata meitene ar blondiem, taisniem matiem. Viņa muļķīgi smaidīja. Viņai bija plānas, bezkrāsainas lūpas. Vienā rokā viņa turēja plastmasas šļirci ar apmēram sešas collas garu adatu.

Paskatījos viņai acīs un sāku nelabā balsī kliegt. Kliedzu tik ilgi, kamēr viņu aizveda un aizvēra durvis. Mana pretestiba bija sa­lauzta.

—  Tonton, — es beidzot izdvesu. — Lū­dzu . ..

Viņš ērti atlaidās krēslā un teica:"

—   Nu, klāj vaļā!

Es mēģināju, bet nevarēju. Balss saites nedarbojās, atmiņa bija zudusi. Nespēju pat atcerēties, vai strādāju firmā «Faulers Šo­kens» jeb «Šokens Faulers».

Beidzot Tontons piecēlās un noteica:

—   Mēs tevi mazliet atdzesēsim, Kurtenej, lai vari atjēgties. Man pašam arī jāiedzer kāda lāse. — Viņš nevilšus nodrebinājās, tad pasmaidīja: — Apdomā visu labi, — viņš nomurmināja un, viegli grīļodamies, izgāja.

Divi vīri aizstiepa mani no pratināšanas telpas cauri garam koridoram uz mazu ka- būzi ar ļoti pamatīgām durvīm. Šķita, ka augstāko priekšnieku pasaulē iestājusies nakts. Visas telpas, kurām devāmies garām, bija tukšas, gaisma izdzēsta, un tikai kori­dora galā pie galdiņa žāvājās vientuļš de­žurants.

Es nedroši ievaicājos vīriem, kas mani veda:

—   Vai jūs nenoņemtu apvalku? Notašķī­šos no galvas līdz kājām, ja netikšu no tā ārā.

—   Tāda rīkojuma nav, — viens skarbi at­bildēja. Tad viņi aizcirta un aizslēdza sma­gās durvis.

Sāku vāļāties pa kabūža grīdu, cerēdams

uzvelties virsū kādam asumam un pārplēst plēvi, bet nekā tamlīdzīga neatradu. Kad labu laiku biju locījies kā tārps un daudzas reizes sāpīgi kritis, pārliecinājos, ka piecel­ties kājās man neizdosies. Durvju rokturis, uz kuru biju raudzījies ar vāju cerības sta­riņu, tikpat labi varēja atrasties miljoniem kilometru tālu.

Mičels Kurtenejs — reklāmas aģentūras darbinieks! Mičels Kurtenejs — Venēras no­daļas vadītājs! Mičels Kurtenejs. — varbū­tējais «konsu» iznīcinātājs! Mičels Kurte­nejs, kurš nu vāļājās pa grīdu visnegodī­gākajā, visapšaubāmākajā reklāmu aģentūrā, kāda jebkad aptraipījusi šīs profesijas godu, un kuru nākotnē gaidīja tikai nodevība un, ja laimēsies, žēlīgā nāve. Bet Ketija to nekad neuzzinās. Viņa domās, ka esmu gājis bojā uz ledāja, nemākulīgi darbodamies ap bate­riju, kuru man vispār nevajadzēja aiztikt…

Ārpusē kāds ilgi grabinājās ap slēdzeni. Tie atnākuši man pakal.

Taču, kad durvis atvērās, es, uz grīdas gu­lēdams, redzēju nevis biksēs ieģērbtu kāju mežu, bet divus neilona zeķēs ietērptus stil­bus — tievus kā skali.

—< Es mīlu tevi, — čukstēja dīvaina, ne­dzīva sievietes balss. —* Man lika gaidīt, bet es to nespēju.

Tā bija Hedija ar visu adatu.

Mēģināju saukt palīgā, bet, kad viņa gai- lējošām acīm notupās man blakus, sauciens aizķērās rīklē. Likās, it kā telpā pēkšņi būtu kļuvis par desmit grādiem aukstāks. Viņai aizspieda man muti ar savām bezkrāsainajām ; lūpām; tās kvēloja kā nokaitēta dzelzs. Pēkšņi man šķita, ka man kāds norautu sejas un galvas kreiso pusi. Sī sajūta ilga tikai da-ļ žas sekundes, manas acis aizplīvuroja sarkana migla, un es zaudēju samaņu.

— Mosties, — nedzīvā balss pavēlēja. — Es tevi mīlu. Mosties!

Manu labo elkoni ķēra zibens, es atguvu samaņu un strauji atrāvu roku. Mana roka] kustējās .. .

Roka kustējās.

Bālās lūpas atkal meklēja manējās, un] adata atkal iedūrās manā žoklī, meklēdamaJ un arī atrazdama sejas trijzaru nervu. Esi turējos pretī sarkanajai miglai, kas drau-j dēja mani aprīt. Roka bija kustējusies. Tā-i tad Hedija bija pārdūrusi apvalka plāno! plēvi un tagad es to varēju pārplēst. Sekoja] jauns dūriens, un šoreiz sāpes ietriecās manā \ labajā rokā. Spējā rāvienā to atbrīvoju.

Cik varu atcerēties, satvēru Mediju aiz spranda un žņaudzu. Bet es par to neesmu īsti pārliecināts. Un arī negribu būt pāriie-ļ cināts. Taču pēc piecām minūtēm viņa un viņas mīlestība beidza eksistēt. Es rāvu un ! plēsu apvalka plēvi, ar mokām kustinādams] sastingušos locekļus, un pamazām slējos kājās.

No gaiteņa dežuranta es nebaidījos. Ja viņš nebija paklausījis maniem palīgā san-; cieniem, tad viņš nenāks arī tagad. Izgāju

no kabūža un redzēju sargu guļam ar seju uz galda. Kad es pārliecos pār viņu, pama­nīju starp divām vecīgā pakauša dzīslām sarecējušas asinis. Ar vienu dūrienu iegare­najās smadzenēs bija pieticis, lai Hedija viņu nonāvētu. Tas liecināja, 'ka viņas zināšanas nervu sistēmas anatomijā bijušas patiešām lieliskas.

Sargam bija klāt pistole, taču, mirkli vil­cinājies, nolēmu to neņemt. Viņa kabatās atradās daži dolāri, kas varēja būt man daudz noderīgāki. Pēc tam steidzīgi izgāju kāpņu telpā. Galda pulkstenis tajā brīdī rā­dīja seši un piecas minūtes.

Es jau zināju, kāda ir sajūta, dodoties pa kāpnēm augšup. Tagad dabūju izbaudīt kāp­šanu lejup. Ja sirds ir kārtībā, tad starp iešanu augšā un kāpšanu lejā nekādas lielas atšķirības nav. Man tagadējā stāvoklī pa­gāja savas trīsdesmit minūtes, līdz no aug­stāko priekšnieku teritorijas nokļuvu apdzī­votajās kāpņu telpās zemākajos stāvos. Te īdzīgi patērētāji pēc naktsguļas jau posās ceļā uz darbu. Vairākās vietās risinājās nik­nas dūru cīņas, un reiz redzēju pamirdzam pat nažu asmeņus. Ļaudis, kas pavadīja nak­tis Tontona aģentūras kāpņu telpās, bija nožēlojami, skrandaini salašņas, kurus Šo­kena augstceltnes kāpņu telpās nemaz ne­laistu iekšā. Bet man tas šoreiz nāca tikai par labu. Neviens man nepievērsa nekādu uzmanību, kad gāju garām savās netīrajās drēbēs, ar skaidri saredzamu svaigu brūci

sejā. Tikai paris ielasmeitu uzsvilpa, bet tas bija viss. Ja es būtu pagadījies pa rokai ļau­dīm, kurus var sastapt tādos vecos, līdz pē­dējam nodzīvotos graustos kā Amerikas Radio korporācijas vai «Empire State» ēkas, tie būtu mani pamatīgi apstrādājuši.

Mans aprēķins izrādījās pareizs. Kad no­kļuvu līdz lejai, pa durvīm ārā plūda blīva ļaužu straume, kuru apakšzemes vilciens drīz nogādās viņu nožēlojamās darba vietās. Man šķita, ka daži Tontona apsardzes detek­tīvi civilā mūs novēro no otrā stāva logiem, bet es nepacēlu galvu un laimīgi nokļuvu stacijā.

Kasē samainīju visus dolārus sīknaudā un iegāju dušas telpā.

— Ņemsim vienu dušu par abiem, ja? — ierosināja kāda meitene.

Man šausmīgi gribējās izmantot pilnu du­šas laiku, bet baidījos radīt aizdomas, ka esmu augstākas kategorijas cilvēks. Same­tām naudu piecu minūšu sālsūdens/un pus­minūtes saldūdens dušai ar ziepēm. Gluži neapzināti es vienā laidā berzēju savu labo roku. Kad aukstais ūdens pieskārās sejas kreisajai pusei, sāpes kļuva nepanesamas.

Pēc dušas iesēdos apakšzemes vilcienā un divas stundas braukāju krustām šķērsām pa pilsētu." Mana pēdējā pietura bija pie Taimz- skvēra, tirgus rajona centrā. So pieturu iz­mantoja galvenokārt kā preču staciju. Kamēr ikdienišķie patērētāji lādēdamies un sūro­damies krāva proteīna saiņus uz slīdošajām lentēm, lai nogādātu tos dažādās pilsētas daļās, es atkal mēģināju sazvanīt Ketiju. Un atkal viņas nebija mājās.

Toties notvēru Esteri Šokena aģentūras augstceltnē. Es viņai teicu:

—   Savāciet, cik vien lielu summu varat. Aizņemieties no citiem, realizējiet visus sa­vus ietaupījumus, nopērciet man pilnu «Starr­zelius» firmas apģērbu komplektu un pēc iespējas ātrāk ierodieties tajā vietā, kur jūsu māte pirms diviem gadiem lauza kāju. Tieši tajā pašā vietā. Vai atceraties?

—   Protams, ka atceros, Mič, — viņa at­bildēja. — Bet mans līgums …

—   Nelieciet sevi lūgt, Ester, — es diede­lēju. — Uzticieties man. Ar mani jūs nepa­zudīsiet. Tikai, dieva dēļ, steidzieties! Un… ja redzat, ka esmu iekritis, tad izliecieties, ka mani nepazīstat. Tagad pie darba!

Iekāru klausuli un pārguris atzvēlos pret telefona būdiņas sienu, kamēr nākamais zva­nītājs dusmīgi dauzījās pie durvīm. Pēc tam lēni pastaigājos pa staciju, izdzēru tasi ka­fita, apēdu siera maizīti un avīžu kioskā pa­ņēmu rīta laikrakstu. Trešajā lapā atradu par sevi mazu, garlaicīgu rakstiņu ar virs­rakstu «Meklē līguma lauzēju un sievietes slepkavu».

Tajā bija teikts, ka «Hlorellas» Proteīna korporācija meklē kādu Džordžu Grobiju, kurš neesot atgriezies no atvaļinājuma, bet izmantojis brīvo laiku, l.ai apzagtu augstā­kās administrācijas telpas Tontona aģen- turas ēkā. Viņš esot nogalinājis kādu sekre­tāri, kura gadījusies ceļa, un pēc tam aizbē­dzis.

Pēc pusstundas Estere mani sagaidīja pie preču izkraušanas lūkas, kur pirms diviem gadiem bija nogāzusies kravas kaste, pār­lauzdama viņas mātei kāju. Meiča izskatījās ārkārtīgi noraizējusies. Juridiski tagad arī viņu, tāpat kā «Džordžu Grobiju», varēja ap­vainot līguma laušanā.

Es paņēmu apģērbu kārbu un jautāju:

—  Vai jums vēl ir atlikuši kādi tūkstoš pieci simti dolāru?

—  Apmēram tik daudz būs. Māte bija iz­misusi …

—   Tad pasūtiet mums abiem biļetes uz Mēnesi, ja iespējams — jau šodien. Satik­simies šajā pašā vietā. Ieradīšos jaunajās drēbēs.

—   Mums? Uz Mēnesi? — viņa iespiedzās.

—   Jā. Mums. Man jātiek prom no Zemes, pirms vēl neesmu nogalināts. Šoreiz tas būs pa īstam.

12

mana mazā Estere iztaisnoja plecus un devās prom, lai atkal pastrādātu brīnumus. Pēc desmit stundām mēs

jau sēdējām viens otram blakus kosmosa kuģī «Dāvids Rikardo» un stenējām no ne­ierastās sajūtas, ko rada paātrinājums. Viņa bija sevi aukstasinīgi uzdevusi par Sokena darbinieci, kura lido speciālā uzdevumā uz Mēnesi, un mani par Grobiju, sestās katego­rijas preču noieta statistiķi. Dabiski, ka, tvarstot devītās kategorijas ekspeditoru Gro­biju, nevienam neftāca prātā meklēt viņu kosmodromā «Astorija». Cilvēkam, kurš strādā kanalizācijas sistēmā un bēguļo par līguma laušanu un slepkavību, protams, ne­var būt tik daudz naudas, lai atļautos lido­jumu ar kosmosa kuģi.

Estere bija pasūtījusi mums atsevišķu ka­bīni un maksimālās uzturdevas. «Dāvids Ri­kardo» bija iekārtots tā, ka lielākā daļa pa­sažieru ceļoja kabīnēs un maksāja par mak-

simālajām uzturdevām. Tas nebija nekāds izpriecu brauciens dikdieņiem un nebija do­māts ari zemes iedzīvotāju nabadzīgajam vairākumam. Mēnesi apmeklēja galvenokārt tādēļ, lai kārtotu veikala darījumus — tie pa lielākai daļai saistījās ar izrakteņu ieguvi — un tikai pa retam tūrisma nolūkos. Mūsu ceļa biedri, kurus redzējām iekāpjot, bija pā­ris nevaļīgu inženieru, daži strādnieki raķe­tes ceturtās klases kabīnē un vairāki pār­bagāti vīrieši un sievietes, kuri gribēja palie­līties ar to, ka bijuši uz Mēness.

Pēc pacelšanās Estere kādu brīdi bija his­tēriski jautra, bet tad sākās reakcija. Viņa atbalstīja galvu uz mana pleca un šņukstēja, satraukta par ārkārtējo soli, kuru bija spē­rusi. Uzaugusi stingri tikumiskā ģimenē, kas bija iepotējusi meitenei bijību pret biznesu un tā likumiem, viņa nevarēja bez sirdsapziņas pārmetumiem samierināties ar to, ka lauzusi līgumu un tā pastrādājusi komercnoziegumu.

—  Mister Kurtenej, — viņa vaimanāja, — Mič, ja vien es varētu būt pārliecināta, ka esmu darījusi pareizi. Zinu, ka jūs arvien esat bijis labs pret mani un ka uz jums var paļauties, bet esmu tik nobaidījusies un ne­laimīga!

Nosusināju ar kabatas lakatiņu meitenes acis un nolēmu uzticēties viņai.

—   Es jums, Ester, visu izskaidrošu, — es teicu. — Tad spriediet man tiesu. Tontons izdarījis briesmīgu atklājumu. Viņš konsta­tējis, ka eksistē cilvēki, kuri ir ar mieru iz­darīt nepamatotu komercslepkavību un ne­baidās no smadzeņu piededzināšanas ar ce- rebrīnu. Viņš uzskata, ka misters Sokens no­zadzis viņam Venēras projektu, un tagad darīs visu, lai dabūtu to atpakaļ. Viņš jau vismaz divas reizes mēģinājis mani nogali­nāt. Reiz domāju, ka Ransteds ir viens no viņa aģentiem, kam uzdots sabotēt Sokena Venēras projektu. Bet tagad šaubos. Ran­steds iegāza man pa galvu, kad panācu viņu Dienvidpolā, brīnumainā ceļā ar svešu vārdu nogādāja mani uz savervētā darbaspēka transporta raķetes, manā vietā atstādams kādu līķi. Turklāt, — es pavisam čukstus teicu, — šajā lietā iejaukti arī «konsi».

Viņa klusi iekliedzās.

—  Nezinu, kāda īsti ir viņu loma, — es turpināju, — bet pats arī biju vienā no «konsu» šūniņām.

—   Mister Kurtenej!

—  Tikai lai maskētos, — es steidzīgi pa­skaidroju. — Nekādi nevarēju izrauties no «Hlorellas» proteīna audzētavas Kostarikā, vienīgais ceļš uz Ziemeļiem veda caur «konsu» tīklu. Audzētavā viņiem bija šūniņa, es tajā iestājos, liku lietā savas dotības un panācu, ka mani pārceļ uz Ņujorku. Pārējo jūs zināt.

Estere ilgu laiku klusēja un tad ievaicājās:

—  Vai jūs esat pārliecināts, ka tagad viss kārtībā?

Izmisīgi vēlēdamies, lai tā būtu patiesība, es apņēmīgi atbildēju:

—   Protams, Ester!

Viņa man uzsmaidīja kā līdzzinātāja.

—   Tagad atnesīšu mūsu devas, — viņa sacīja, atsprādzēdama sēdekļa siksnu. — Jūs labāk palieciet šeit.

Pēc četrdesmit stundu lidojuma es sacīju Esterei:

—   Pie velna, tas nu ir par daudz, ko tas spekulants, tas mūsu stjuarts īsti iedomājas! Paskatieties! — Rādīju viņai savu ūdens termosu un ēdamvielu kārbiņu. Plombēs abiem iesaiņojumiem nenoliedzami bija bo­jātas un termosā acīmredzot trūka ūdensl

—   Maksimālās devas skaitās nodrošinātas pret zagļiem, — es ar patosu turpināju, — bet kā gan to lai nosauc, ja ne par zā­dzību? Kā izskatās jūsu iesaiņojumi?

—   Gluži tāpat, — viņa vienaldzīgi atbil­dēja. — Tur nekā nevar darīt. Varbūt ēdīsim mazliet vēlāk, mister Kurtenej? — Viņa uz­krītoši pūlējās būt jautra. — Vai tagad iz­spēlēsim partiju tenisa?

—   Lai iet, — es norūcu un uzstādīju spē-1 Ies laukumu, ko bijām noīrējuši atpūtas kajītē. Estere spēlēja labāk par mani, bet šo­reiz es viņu uzvarēju pavisam viegli. Viņa nespēja koncentrēties. Mēģinādama raidīt bumbu šķērsām pāri laukumam, viņa bieži vien aizmirsa nospiest pogu vai arī iesita bumbiņu tīklā, nepaspēdama ar kreiso roku ieslēgt pietiekami spēcīgu strāvu reostatā.

Spēle nāca mums par labu. Pēc pusstundas viņas garastāvoklis uzlabojās, un mēs pa­ēdām.

Tenisa partija pirms ēdienreizēm izvērtās mums par tradīciju. Mūsu niecīgajā mitekli nebija daudz iespēju izklaidēties. Ik pēc as­toņām stundām Estere atnesa pārtikas devas. Katru reizi rūcu par iztrūkumiem un bojāto plombi, tad, izspēlējuši pa setam, ieturējām maltīti. Pārējais laiks pagāja, skatoties, kā uz sienām parādās un pazūd reklāmas, tikai Šokena asociācijas reklāmas.

«Gan viss būs labi,» es domāju. «Šokens atrodas uz Mēness, un tur es tikšu viņam klāt. Tas nav tik pārapdzīvots.» Mēness … Šokens… Ketija — un atkal ierunājās jū­tas. Es būtu varējis Esterei neuzkrītoši pa­vaicāt, ko viņa dzirdējusi par Džeku O'Šī, bet es to nedarīju. Baidījos, ka mani varētu apbēdināt tas, ko viņa zina par varonīgo punduri un tā triumfālo virzīšanos no pilsē­tas uz pilsētu un no sievietes pie sievietes.

Reklāmu raito virkni beidzot pārtrauca kāds garlaicīgs dienesta ziņojums:

PAVĀRIEM IERASTIES KUĢA VIR­TUVE! («Dāvids Rikardo» bija britu kuģis.) SAGATAVOT PĒDĒJĀS ŠĶIDRAS BARĪ­BAS DEVAS. ATRODAMIES ZONĀ H-8, LĪDZ LIDOJUMA NOBEIGUMAM NAV IETEICAMS NE ĒST, NE DZERT.

Estere pasmaidīja, paņēma paplāti un iz­gāja.

Ka parasti aizritēja vismaz desmit minūtes, pirins viņa atgriezās. Sāka iedarboties Mē­ness pievilkšanas spēks, turklāt pietiekami spēcīgi, lai man samestos nelaba dūša. Es­teri gaidīdams, es rīstījos kā nabags. Viņa atnesa divus kafita traukus un jautri pār­meta:

—    Mič, kādēļ jūs neesat uzstādījis tenisa laukumu?

—. Man negribas. Labāk paēdīsim. — Snie­dzos pēc trauka. Vina man to nedeva.

—   Nu?

—   Tikai vienu setu! — viņa lūdzās.

—> Beidziet muļķoties, jūs taču dzirdējāt, ko teicu, — es skarbi izmetu. — Neaizmir­stiet, kas jūs esat! — Laikam gan tādus vār­dus nekad nebūtu teicis, ja nebūtu bijis ka­fita.

Redzot firmas «Starrzelius» sarkano ter­mosu, jutu, ka zarnas sagriežas, un šķita, ka tūlīt sākšu vemt. Ilgi nebiju baudījis šo dzērienu, bet kas tad atsakās no kafita?

Estere sarāvās.

—   Piedodiet, mister Kurtenej …

Pēkšņi viņa saķēra vidukli, viņas seja sa­šķobījās. Pagalam pārsteigts, satvēru Es- teres rokas. Viņa bija pavisam bāla un šļau­gana un vaidēja no sāpēm.

—    Ester! — es kliedzu. — Kas jums noti­cis? Kas …

—    Nedzeriet to, — viņa gārdza, turēdama vēderu.

—    Kafits… Inde… Jūsu devas… Es tās vienmēr nogaršoju. — Viņas pirksti pār­plēsa neilona veļu, pēc tam nepanesamas sā­pēs iecirtās ādā.

—   Ārstu! — es kliedzu kabīnes mikrofonā.

—  Seit mirst sieviete!

Vecākā stjuarta balss .man atbildēja:

—   Kuģa ārsts tūlīt ieradīsies, ser. Esteres sāpēs savilktā seja lēnām atslāba,

un mani pārņēma drausmīgas bailes. Pavi­sam klusi viņa izdvesa:

—       Draņķe Ketija. Viņa nodeva jūs … Mič. Jūs un šī draņķe… Dīvaini… Jūs esat vi­ņai par labu. Viņa to nebūtu darījusi. Mana dzīvība … Jūsējā,..

Esteres seja savilkās jaunā sāpju lēkmē.

—   Sieva pret sekretāri… Smieklīgi. Tiešām. Jūs neesat mani pat noskūpstījis …

Arī šoreiz es to nepaguvu. Viņa jau bija mirusi, kad, turēdamies pie satiksmes tuneļa sienai piestiprinātas virves, atsteidzās kuģa ārsts. Viņš saduga. Mēs aiz­nesām Esteri uz medicīnas punktu, un ārsts pievienoja viņai sirds darbības atjaunotāju aparātu. Sirds sāka atkal pukstēt, krūtis ci­lāties, un Estere atvēra acis.

—       Kur jūs esat? — ārsts jautāja skaļi un skaidri. Viņa mazliet pagrozīja galvu, un man atkal atausa cerība.

—       Vai tā bija atbilde? — es čukstus vai­cāju ārstam.

—       Tikai reflekss, —- viņš profesionāli lie­tišķi atbildēja. Viņam bija taisnība. Estere vēl mazliet pakustināja galvu, skropstas

nemierīgi ietrīsējās, bet viņa pati to neapzi­nājās.

Ārsts tomēr neatlaidās.

—     Kas jūs esat?

Esteres lūpas ietrīsējās, starp acīm izvei­dojās grumbiņa, bet tas bija viss. Pēc īsa, mānīga dzīvības atgriešanās brīža Estere bija mirusi.

Ārsts mēģināja man saudzīgi paskaidrot:

—' Es tagad atvienošu aparātu. Nedomā­jiet, ka ir vēl kāda cerība. Seit acīmredzot iestājusies nenovēršama klīniskā nāve. Mēs bieži nespējam ticēt, ka no mums šķīries cil­vēks, kuru esam mīlējuši…

Skatījos, kā Esteres plakstiņi trīs, viens lēnāk, otrs ātrāk.

—   Atvienojiet to, — es aizsmacis teicu.

Ar «to» es domāju Esteri, nevis mašīnu.

Viņš izslēdza strāvu un izvilka adatu.

—   Viņai kļuva nelabi? — ārsts vaicāja.

Es pamāju ar galvu.

—       Un šis bija viņas pirmais kosmiskais lidojums?

Es pamāju.

—   Sāpes vēderā?

Es atkal pamāju.

—   Vai agrāk konstatēts kas tamlīdzīgs?

Es pakratīju galvu.

—   Reiboņi ir bijuši?

Es pamāju, lai gan to nezināju. Ārstam bija kaut kas padomā. Viņš turpināja izjau­tāt, un atbildes, kuras viņš cerēja saņemt, bija tikpat nepārprotamas kā spēļu kārts,

kuru jums pastumj burvju mākslinieks. Aler­ģija, slikta asins recēšana, galvas sāpes, mo­košas mēnešreizes, nogurums pēcpusdie­nās.. . un beidzot ārsts noteikti paziņoja:

—   Esmu pārliecināts, ka viņai bijusi Fleiš- mana slimība. Pagaidām 1ā vēl maz izpētīta. Domā, ka tā rodas no traucējumiem virsnieru dziedzeru garozas funkcijās, kas savukārt iz­raisa neatbilstību audos un ietekmē mugur­kaula šķidruma sastāvu . ..

Viņš paskatījās uz mani un turpināja citā tonī.

—   Man te ir spirts, — viņš sacīja, izņem­dams no skapīša kādu kolbu. — Varbūt jūs vēlētos …

Es jau pastiepu roku, -bet tad notikušā ietekmē teicu:

—   Iedzeriet arī jūs kopā ar mani.

Viņš palocīja galvu un bez vilcināšanās iedzēra krietnu malku no kolbas. Es redzēju, kā rijot viņam kustas gāmurs.

—  Tikai ar mēru, — viņš brīdināja. — Drīz nolaidīsimies.

Es vēl brīdi vilcinājos, turpinādams sarunu un viņu vērodams, tad vienā paņēmienā iedzēru gandrīz divi simti gramu tīra spirta un tikai ar mokām aizvilkos uz savu kabīni.

Paģiras, bēdas, bailes un birokrātiskā per­sonības pārbaudes ceremonija, kurai bija jā­pakļaujas, ierodoties uz Mēness, mani galīgi nomāca. Es droši vien uzvedos ļoti muļķīgi. Vairākas reizes dzirdēju apkalpes vīrus sa­kām lidostas darbiniekiem:

— Palaidiet šo puisi mazliet vieglāk. Vi­ņam lidojuma laikā nomira meitene.

Atbildot uz neskaitāmajiem jautājumiem pārpildītajā kontroles telpā, es apgalvoju, ka nekā nezinu par savu uzdevumu uz Mēness.* Es biju Grobijs, sestās kategorijas statisti­ķis, un pareizākais būtu nogādāt mani pie Faulera Šokena. Cik zināju, tad mums vaja­dzēja saņemt uzdevumu no viņa. Lidostas darbinieki tikai pasmējās un lika man ap­sēsties uz soliņa un gaidīt, kamēr pienāks atbilde no Faulera Šokena filiāles Lunasitijā Es gaidīju, vēroju un mēģināju domāt. Ta nebija viegli. Rosīgais laužu bars, kas pie pildīja kontroles telpas, sastāvēja no ciivē kiem, kuri ar attiecīgu norīkojumu kabata devās no vienas vietas uz otru. Es atšķīros no tiem. Es biju kā baltais zvirbulis. Mani te cauri nelaidīs …

Uz galda dažus metrus no manis ieklik šķējās un sāka darboties teletaips. Caur puspievērtiem plakstiem lasīju: «N-o F-a-u-l-e-r-a Š-o-k-e-n-a a-ģ-e-n-t-ū r-a-s f-i-l-i-ā-l-e-s. I-e-b-r-a-u-c-ē-j-u k-o-n t-r-o-l-p-u-n-k-t-a-m. P-i-e-p-r-a-s-ī-t-a i-z z-i-ņ-a. A-r š-o r-a-ķ-e-t-i n-e-v-i-e-n-u n-e g-a-i-d-ā-m. G-r-o-b-i-j-a m-ū-s-u š-t-a-t-o- n-a-v. Š-o-k-e-n-u š-ā-d-o-s j-a-u-t-ā-j-u- m-o-s n-e-a-p-g-r-ū-t-i-n-ā-m. Z-e-m-ā-k-ā-s k-a-t-e-g-o-r-i-j-a-s d-a-r-b-i-n-i-e-k-a i-e-r-a- š-a-n-ā-s s-l-e-p-e-n-ā n-o-r-ī-k-o-j-u-m-ā n-e-i-e-s-p-ē-j-a-m-a. R-ī-k-o-j-i-e-t-i-e-s p-ē-c

s-a-v-i-e-m i-e-s-k-a-t-i-e-m. A-c-ī-m-r-e- d-z-o-t n-a-v m-ū-s-ē-j-a-i-s. B-e-i-g-a-s.»

Patiešām beigas. Ierēdņi uzmeta man pāris aizdomīgu skatienu un klusi sarunājās. Tūlīt viņi pasauks Bernsa aģentūras detektīvus, kas neuzkrītoši grozījās tepat apkārt.

Es piecēlos no sola un iejuku pūlī. Man atlika tikai viens ceļš, un tas pats mani bie­dēja. Pacēlu roku un neuzkrītoši izdarīju kustības, kuras noteiktā secībā un tempā sa­stāda «konsu» ārkārtējo briesmu signālu.

Pēkšņi kāds detektīvs izlauzās cauri pūlim un uzlika savu plaukstu man uz pleca.

—  Gribi sacelt nekārtības? — viņš nopra­sīja.

—  Nē-, — es ar mokām izdvesu. — Rādiet ceļu.

Viņš familiāri pavicināja ar roku uz galda pusi, un ierēdņi smīnēdami pavicināja pretī. Detektīvs izveda mani cauri izbiedētajam pūlim, laiku pa laikam iebakstīdams ar steku mugurā. Mēmi ļāvu aizvest sevi no kontroles telpas uz tunelim līdzīgu ielu, kurā atradās daudz veikalu. LUNAS SUVENĪRI — VISLĒ­TĀKIE PILSĒTĀ.

UZ MĒNESS IR LAB' DZĪVO- SAN'

UN VĒL JO LABĀK' IEPIRK- sAN\

LASIET VIETĒJO AVĪZI.

ŠEIT IZNOMĀ MĒNESS TĒR­PUS.

GARANTIJAS LAIKS — piecdes­mit gadu.

* IZTURĪGU MĒNESS TĒRPU IZ­NOMĀŠANAS KOMPĀNIJA. Garantijas laiks — septiņdesmit trīs gadi.

MĒNESS MODES JAUNĀM MEI­TENĒM.

Žilbinoši paraugi. Pierādiet, ka esat bijuši uz Mē­ness.

V or ens A st rotīs — astrologs. Pieņem tikai pēc iepriekšējai pierakstīšanās.

Veikalu vitrīnās šīs reklāmas mirdzēja un vizuļoja, vilinādamas jaunatbraucējus, kuri,! mutes atpletuši, klaiņoja šurpu turpu.

—   Stāvi! — pēkšņi norūca detektīvs.

Mēs apstājāmies iepretim Vorena Astronai izkārtnei, un viņš pēkšņi čukstēja:

—    Izrauj man no rokām steku. Iekrauj pa-J matīgi pa galvu, vienu lādiņu ielaid ielas ap-* gaismojuma spuldzē. Meties iekšā pie Astronai un sarokojies ar slepeno rokas., spiedienu.I Labu veiksmi, un papūlies neiedragāt man galvaskausu.

—   Jūs … jūs … — es stostījos.

—   Jā, — viņš sausi izmeta. — Kaut esJ labāk nebūtu redzējis tavu signālu. Tas man maksās divas uzšuves un paaugstinājumu. Nu, ko gaidi!

Es negaidīju. Izrāvu viņam no rokām steku un iebelzu pa galvu ar tādu aprēķinu, lai si­tiens nebūtu ne pārāk viegls, ne arī pārāk smags. No steka viena gala izšāvu lādiņu skrošu, kas sadragāja spuldzi man virs gal­vas un garāmgājējiem lika izbailēs iekliegties. Velvētajā ielā šāviens atbalsojās līdzīgi pēr­kona grāvienam. Pēkšņajā aptumsumā es iedrāžos pa Astrona uzņēmuma šķīsti bal­tajām durvīm un apmulsis blisināju acis, ieraudzīdams gara auguma slaidu vīru ar kazas bārdiņu.

—   Ko tas nozīmē? — viņš jautāja. — Lasu horoskopus tikai pēc iepriekšējas pierakstī­šanās.

Saspiedu viņa roku ar zināmo tvērienu.

—   Patvērumu? — viņš steidzīgi jautāja, pēkšņi atmezdams savu nervozo profesionālo toni.

—   Jā. Tūlīt.

Cauri pieņemšanas istabai viņš aizveda mani uz mazu, augstu observatoriju ar caur­spīdīgu kupolu, kur bez dioptiskā teleskopa atradās hindu zvaigžņu kartes, vairāki pulk­steņi un galdi. Vienu no šiem galdiem viņš ar spēcīgu rāvienu pacēla, un tas apgriezās eņģēs. Zem galda atradās. bedre un tās ma­lās atbalsti rokām.

—   Žigli zemē, — viņš steidzināja.

Vienā mirklī biju bedrē. Tā bija apmēram sešas pēdas dziļa, tikpat gara un pēdas čet­ras plata. Šķita, ka vēl pavisam nesen te kāds strādājis. Pie sienas bija piesliets lauznis un

lāpsta, tiem blakus atradās divi spaiņi ar Mēness klinšu šķembām. Acīmredzot darbs vēl nebija pabeigts.

Es apgriezu apkārt vienu spaini un tumsā apsēdos. Saskaitīju pieci simti septiņdesmit sešus pulsa sitienus, tad novietojos uz grīdas un pārtraucu skaitīšanu. Kad arī uz grīdas! kļuva pārāk neērti, mēģināju novākt Mēness klinšu šķembas sāņus un apgulties. Kad biju reizes piecas izgājis cauri visām šīm fāzēm, pēkšņi izdzirdu virs sevis balsis. Viena bija Astrofta nervozā, lietišķā balss, otra varētu piederēt untumainai, resnai sievietei. Viņi laikam bija apsēdušies pie galda, kas aiz­sedza manu paslēptuvi.

—   … šķiet mazliet par daudz, mīļo dok­tor.

—   Kā cienītā kundze vēlas. Ja atļausiet, atgriezīšos pie saviem astroloģiskajiem no­vērojumiem.

—   Bet, mister Astron, es taču negribu teikt, ka …

—   Cienītā kundze piedos manus pārstei­dzīgos secinājumus, bet es sapratu, ka jūs ne­vēlaties atalgot mani ar ierasto honorāru… Nu tad viss ir kārtībā. Jūsu dzimšanas diena un stunda?

Viņa kaut ko neskaidri nomurmināja, un man iešāvās prātā, ka Astronam droši vien tīrais negals ar sievietēm, kuras aizvien slēpj savu vecumu.

—  Tā … Venēra Marsa stāvoklī… Mer- kurijs, kas uzaust trīskārtīgajā …

—   Kas tad tas? — viņa spalgā, aizdomu pilnā balsī iesaucās. — Es zinu diezgan daudz par Lielo pareģošanas mākslu, bet kaut ko tamlīdzīgu vēl nekad neesmu dzir­dējusi.

Astrons vēsi, bet pieklājīgi paskaidroja:

—   Cienītajai kundzei jāsaprot, ka Mēness observatorijā kļūst iespējams da'udz kas tāds, par ko jūs agrāk neesat dzirdējusi. Līdz ar novērojumiem uz Mēness kļuvis iespējams gūt Lielajā mākslā tādus panākumus, par ku­riem uz Zemes nevarēja pat sapņot, jo tur mūs traucēja biezais, netīrais atmosfēras slā­nis.

—   Protams… protams. Es par to esmu dzirdējusi. Lūdzu, turpiniet, mister Astron. Vai man būs iespējams palūkoties jūsu te­leskopā un atrast savas zvaigznes?

—   Mazliet vēlāk, cienītā kundze. Tātad… Merkurijs. Tā ir strīdu un intrigu planēta, bet, ja tā atrodas Jupitera, bagātības nesēja, ceļā, tad …

Pareģošana ilga apmēram pusstundu, tad sekoja vēl divi seansi, un pēc tam iestājās klusums. Es iesnaudos un gulēju, kamēr kāda balss mani uzmodināja. Galds atkal bija nobīdīts, un taisnstūrainajā lūkas cau­rumā asi iezīmējās Astrona galva.

—   Kāpiet ārā, — viņš sacīja. — Tagad jūs divpadsmit stundas esat drošībā.

Gluži stīvs izrāpos no bedres un ievēroju, ka observatorijas kupols kļuvis necaurre­dzams.

—   Jūs tātad esat Grobijs! — viņš noteica. ;

—   Jā, — es aizkapa balsi atbildēju.

—   Mēs saņēmām par jums ziņojumu ar kurjeru, kurš ieradās ar «Rikardo». Dievs vien zina, kas jums padomā. Man tas nav sa- j protams.

Ievēroju, ka viņš tur roku bikšu kabatā.

—   Jūs pēkšņi uzrodaties «Hlorellā», izrā-' dāties dzimis reklāmu sacerētājs, jūs pārceļ uz Ņujorku, jūs nolaupa Metropolitēna durvju priekšā — pa īstam vai šķietami, kas lai zina, jūs nogalināt meiteni, pazūdat un tagad atro­daties uz Mēness. Dievs vien zina, kas jums padomā. Man tas nav izprotams. Drīz šeit ieradīsies Centra pārstāvis, lai noskaidrotu, kas jūs īsti esat par putnu. Vai varbūt gribat •! ko papildināt? Piemēram, atzīties, ka esat;' provokators? Vai arī ka esat pakļauts mania- j kāli depresīvām psihozēm?

Es neatbildēju.

—   Nu labi, — Astrons noteica. Kaut kur atvērās un aizvērās durvis. — Tā būs viņa, —ļ Astrons paziņoja.

Un observatorijā ienāca mana sieva Ketija.

13

mič, — viņa apjukusi teica. — Mans dievs, Mič! — Tad histēriski iesmējās. — Nu, protams, tu neesi no tiem, kas var gaidīt. Tu nepaliksi apakšā.

Astrologs izvilka no kabatas revolveri. — Vai ir kas . . .?

—       Nē, Voren. Viss kārtībā. Es viņu pa­zīstu. Atstājiet mūs vienus, lūdzu.

Viņš izgāja. Ketija trīcēdama atslīga krēslā. Es jutos kā paralizēts. Mana sieva — viena no «konsu» pirmā lieluma zvaigznēm. Es visu laiku domāju, ka viņu pazīstu, bet nu izrādījās, ka biju kļūdījies. Viņa bija man nepārtraukti melojusi, un es to pat nenojautu.

—       Vai tev nekas nav man sakāms? — es strupi jautāju.

Ketija pamazām atguvās.

—       Tu esi satriekts? — viņa vaicāja. — Tu, augstākās kategorijas reklāmas darbinieks, esi draudzējies ar «konsu»! Vai baidies, ka

tas kļūs visiem zināms un kaitēs tavai kar­jerai?

Viņa izmocīja zobgalīgu smaidu, kas pa­zuda, tiklīdz es paskatījos.

—       Sasodīts! — viņa aizsvilās. — Vienī­gais, ko es tev lūdzu, pēc tam kad nācu pie prāta, bija: atstāj mani un nejaucies manā dzīvē. Tā bija lielākā kļūda, ka izglābu tevi no Tontona.

—       Tātad tu liki Ranstedam atdot mani vervētājiem?

—        Kāda muļķe es biju! Bet pasaki, ko tu šeit īsti meklē? Ko nozīmē visi tavi ārprā­tīgie gājieni? Un kādēļ tu mani vajā? — Iz- , runājot pēdējos vārdus, viņa jau kliedza.

Ketija ir «konss». Ransteds ir «konss». Abi ; apspriežas, un — viens, divi, Miča liktenis izlemts. Tontons nav labāks — arī viņš iejau­cas Miča liktenī. Bīda mani kā bandinieku , pa šaha galdiņu.

—       Ak tu šaha karaliene! — es iesaucos, uzrāvu viņu kājās un iecirtu pļauku. Viņas sejā izzuda ciešā, saspringtā izteiksme, ta­gad tajā atspoguļojās tikai izbrīns.

—   Sauc šurp to tipu! — es pavēlēju.

—   Mič, ko tu gribi darīt?

Nu viņa atkal runāja kā senā Ketija.

—   Sauc viņu šurp!

— Tu man neesi nekāds pavēlnieks …

—   Ei! — es uzbrēcu. — Pūšļotāj, iekšā!

Viņš nāca teciņus vien, un manai dūrei

tieši pa sitienam.

Ketija kā meža kaķe uzklupa man no mu­guras, kad sāku pārmeklēt saļimušo. Izvilku ieroci — 0,25 kalibra mašīnpistoli un, strauji pavērsies, nogāzu Ketiju uz grīdas. Berzē­dama sasisto gurnu, viņa pārsteigta noska­tījās manī.

—   Esi nu gan tu neģēlis, — viņa domīgi

teica.

—       Jā, pēkšņi esmu par tādu kļuvis, — es piekritu. — Vai Faulers Sokens zina, ka tu esi uz Mēness?

—       Nē, — viņa atbildēja, berzēdama rādī­tājpirkstu pret īkšķi.

—   Tu melo!

—       Manu mīļo melu mednieki — viņa iz­smejoši dūdoja. — Manu mazo, brašo re­klāmu sacerētāj!

—       Runā nopietni, — es kliedzu, — citādi dabūsi ar šo te pa seju!

—       Ak dievs! — viņa ievaidējās. — Uz to tu patiešām esi spējīgs!

Skatīdamās uz ieroci, viņa lēni aizklāja seju ar roku.

—       Priecājos, ka esam sapratušies. Vai Faulers Šokens zina, ka tu esi uz Mēness?

—       Ne gluži, — viņa atbildēja, joprojām nenovērsdama acis no mašīnpistoles. — Bet viņš bija tas, kas ieteica man šo ceļojumu, lai būtu vieglāk pārciest zaudējuma sāpes.

—   Piezvani viņam. Dabū viņu šurp.

Viņa neatbildēja un pie telefona negāja.

—       Paklausies, — es teicu. — Tagad runā Grobijs. Grobijs, uz kuru šāva, kuram uz­bruka ar nazi, kuru apzaga un beidzot nolaupīja. Pirms dažām stundām viņš re­dzēja, kā noindē viņa vienīgo, īsto draugu šajā pasaulē. Viņš tika izraudzīts par laika kavēkli sadistei, kura bija teicami apguvusi anatomiju. Viņš nelieti nogalināja un šo rī­cību nemaz nenožēlo. Viņš ir «Hlorellai» pa­rādā tik daudz naudas, ka nekad netiks no šiem parādiem ārā. Viņš apsūdzēts slepka­vībā un līguma laušanā. Sieviete, kuru viņš uzskatīja par savu mīļoto, izrādās fanātiķe un draņķe. Grobijam nav ko zaudēt. Es varu ielaist pistoles kārtu griestos, un brīnišķīgajā «gaisā» mēs visi plātīsim mutes kā zivis. Es 'varu iziet uz ielas, pieteikties un izstāstīt visu, ko zinu. Man neticēs, tomēr uzsāks iz­meklēšanu, lai pārliecinātos, un agrāk vai vēlāk viss nāks gaismā. Iespējams, ka es tad nebūšu vairs starp dzīvajiem, bet man par to nospļauties. Man nav ko zaudēt.

—  Bet ko tu ar to iegūsi? — viņa iejau­tājās nedzīvā balsī.

—   Beidz izlocīties! Zvani Šokenam!

—   Tikai pēc tam, kad būšu vēlreiz mēģi­nājusi tev atvērt acis, Mič. Mani sevišķi aiz­vainoja vārds «fanātiķe». Man bija divi iemesli, kādēļ pierunāju Ranstedu nogādāt tevi pie vervētājiem. Pirmkārt, gribēju tevi pasargāt no Tontona slepkavām. Un, otrkārt, gribēju, lai tu izbaudi uz savas ādas vien­kārša patērētāja dzīvi. Es domāju — nezinu, ko īsti# … Cerēju, ka tu sapratīsi, cik_ nejē­dzīga 'kļuvusi mūsu pasaule. Augstākās ka­tegorijas darbiniekam to grūti saskatīt. No apakšas viss redzams daudz skaidrāk. Es ce­rēju, ka man izdosies atrast ar tevi kopīgu valodu pēc tam, kad būsim palīdzējuši tev atgriezties dzīvē, un mēs abi kopīgi strādā­sim vienīgā cēlā mērķa labā. Bet no tā ne­kas neiznāca. Ak, tavs sasodītais prāts — tik ass un tomēr tik kropls! Tavs vienīgais mēr­ķis ir atgūt savu augstāko kategoriju, lai va­rētu ēst un dzert labāk par citiem, gulēt vai­rāk par citiem. Cik žēl. ka arī tu neesi fanā­tiķis! Tu joprojām esi tas pats vecais Mičs. Nu, tas bija mans pēdējais mēģinājums.

Tagad tu vari rīkoties tā, kā atzīsti par pareizu. Neraizējies, ka tas varētu mani sā­pināt. Nebūs jau ļaunāk kā tajās naktīs, kad mēs nemitīgi ķildojāmies. Vai tajās reizēs, kad es izpildīju «konsu» uzdevumus un ne­drīkstēju tev to atklāt, lai gan redzēju, ka tu mocies greizsirdībā. Vai arī tad, kad no­gādāju tevi uz «Hlorellu» cerībā, ka no tevis vēl varētu iztaisīt saprātīgu, normālu cil­vēku par spīti tam, ko ar tevi izdarījušas rek­lāmas. Vai arī tad, kad nedrīkstēju tevi mī­lēt tā, kā to vēlējos — noslēpums nelāva man atraisīties ne garīgi, ne fiziski. Tu mani esi daudz sāpinājis. Sitiens ar pistoli būtu tikai nieks, salīdzinot ar to, ko esmu pārcietusi.

Iestājās klusums, kurš, kā likās, nekad ne­beigsies.

— Zvani Šokenam, — es nedroši teicu. — Saki, lai viņš ierodas šeit. Pēc tam pa- zūdi un pievāc arī to zvaigžņu ķīķerētāju. Es … es vēl nezinu, ko teikšu Šokenam. Bet esmu nolēmis dot tev un taviem draugiem pāris dienu laika, lai jūs paspētu pārvietot savu štābu, mainīt sazināšanās signālus un citas tamlīdzīgas blēņas. Piezvani Šokenam un ej prom. Es tevi nekad vairs negribu sa­stapt.

Ketijas sejas izteiksme, kad viņa noņēma klausuli un uzgrieza numuru, nebija man iz­protama.

—   Mistera Šokena trešo sekretāri, lū­dzu, — viņa sacīja, — runā ārste Nevina, mistera Kurteneja atraitne. Mans vārds ir tiešo sarunu sarakstā … pateicos. Lūdzu mistera Šokena otro sekretāri. Runā ārste Nevina, mistera Kurteneja atraitne. Vai es varētu runāt ar mistera Šokena sekretāri? Esmu sarakstā. Pateicos… Hallo, mis Graisa, te ārste Nevina. Vai varu runāt ar misteru Šokenu? … Saprotams … Patei­cos …

Viņa pagriezās pret mani un sacīja:

—   Mazliet jāpagaida.

Mēs sēdējam un klusējām, tad viņa turpi­nāja:

—   Sveicināti, mister Šoken … pateicos. Vai jums nebūtu iespējams ierasties pie ma­nis? Man ar jums jārunā … tas ir joti no­pietni… tiklab darba, kā personīgajās inte­resēs … jo ātrāk, jo labāk, manuprāt. Pir­majā Veikalu ielā, netālu no Pieņemšanas … pie doktora Astrona … Nē, nekas tamlīdzīgs. Tā ir tikai parocīga satikšanās vieta. Ļoti pateicos, mister Šoken.

Es izrāvu klausuli viņai no rokas un dzir­dēju Faulera Šokena balsi. — Tātad noru­nāts, dārgā. ŠI noslēpumainība ir ļoti intri­ģējoša. Uz redzēšanos. — Klikšķis. Viņš no­lika klausuli. Ketija bija pietiekami gudra, lai sarunu ar Fauleru hotēlotu, taču šoreiz to nebija darījusi. Pazinu viņa balsi. Atmiņā atausa rīta sanāksmes, kurās pilnībā izpau­dās viņa vadītāja talants, grūtā, bet aug­līgā darba stundas, kuras vainagoja viņa uz­mundrinošais «Labi paveikts», prasmīgā va­dība, kas neļāva uzdurties mūsu profesijas zemūdens akmeņiem. Pēkšņi izjutu spēcīgas ilgas pēc visa tā. Nu jau es biju tikpat kā mājās. *

Klusi un lietpratīgi Ketija uzvēla sev ple­cos zvaigžņu pētnieka šļaugano ķermeni. Klusēdama viņa izgāja no observatorijas. Kaut kur atvērās un atkal aizvērās durvis.

Lai iet pie velna …

Pagāja vairākas minūtes, un tad atskanēja Faulera Šokena enerģiskā balss:

—   Ketij, kur jūs esat?

—   Ienāciet! — es viņam uzsaucu.

Divu Brinka aģentūras miesassargu pava­dībā iesoļoja Faulers Šokens. Viņa sejā pēk­šņi parādījās sarkani plankumi.

'— Kur tad… — viņš iesāka, tūlīt pie­bilzdams: — Jūs izskatāties kā… jūs esat Mičs!

Viņš apkampa mani un pēkšņā sajūsma sāka griezt apkārt pa istabu, kamēr sargi, mutes iepletuši, noskatījās uz mums.

—   Esat gan jūs izspēlējis pamatīgu joku ar vecu vīru! Ko tas viss nozīmē? Kur Ke­tija? — Viņš apklusa, jo pat šeit, uz Mēness, bija aizelsies.

—   Veicu kādu slepenu misiju, — es at­bildēju. — Bet tagad esmu iekļuvis pamatīgā ķezā. Vai jūs neataicinātu vēl dažus sargus? Mums var iznākt saķeršanās ar Lunasitijas Bernsa aģentūras detektīviem.

Brinka vīriem kā īstiem sava amata meis­tariem šī piezīme izraisīja pašapmierinātu smaidu.

—   Protams, Mič! Nokārtojiet to, — viņš izrīkoja seržantu, kurš bez vilcināšanās pie-' gāja pie telefona. — Paskaidrojiet, ko tas viss īsti nozīmē?

—   Pieņemsim, ka biju ceļojumā, kas slikti beidzās. Pieņemsim, ka, uz laiku pats sevi pazeminājis, es devos pie patērētājiem, lai izpētītu to domas par Venēras projektu, un netiku vairs atpakaļ. Fauler, lūdzu, nepra­siet sīkākus paskaidrojumus. Esmu galīgi no- dzinies — izsalcis, noguris, iebiedēts, netīrs.

—   Būs labi, Mič. Jūs zināt manu metodi. Jāatrod gudra galva, jāļauj tai rīkoties un, cik vien iespējams, jāatbalsta. Jūs nekad ne­esat mani pievīlis, un, ticiet man, esmu prie­cīgs jūs atkal redzēt. Venēras nodaļai jūs esat vajadzīgs. Tur viss sācis iet šķībi un greizi. Mūsu akciju kurss Ziemeļamerikā no­slīdējis uz 3,77, kad tam vajadzētu turēties uz 4,0 vai vēl augstāk. Un preču apgrozī­jums? Nav vērts par to runāt! Esmu šeit,

lai sameklētu noderīgus darbiniekus: pārlū­koju Lunasitijas Mēness raktuves un citas vietas, kur varētu atrast speciālistus ar pie­redzi kosmosa apgūšanā.

Cik labi būt atkal kopā ar savējiem!

—   Kas tagad ir * Venēras nodaļas vadī­tājs? — es vaicāju.

—   Es. Izmēģināju šajā amatā vairākus valdes vīrus, bet neviens nebija piemērots. Kaut arī man darba jau tā atliku likām, va­jadzēja pārņemt Venēras nodaļas vadību sa­vās rokās. Tāpēc tik ļoti priecājos, jūs redzot!

—   Kur ir Ransteds?

—   Viņš, nabadziņš, mani atvieto. Un kas jums par nepatikšanām ar policiju? Kur Ketija?

—   Ludzu, par to velak … Uz Zemes mani apsūdz sievietes slepkavībā un līguma lau­šanā. Šeit esmu aizdomīga persona bez do-. kumentiem. Bez tam es pretojos, kad mani arestēja, iegāzu pa galvu policistam un no­darīju zaudējumus Lunasitijai, sadauzīdams spuldzi.

Šokens sadrūma.

—   Man nepatīk runas par līguma lau­šanu, — viņš teica. — Ceru vismaz, ka šajā līgumā bija kāda nepilnība.

—   Pat vairākas, — es viņu nomierināju.

Viņš pasmaidīja.

—  Par pārkāpumiem atpirksimies ar naudu,  bet par līguma laušanu, ja tas būs vaja­dzīgs, cīnīsimies pat līdz Tirdzniecības ka­merai. Kas tā par firmu?

—   Kostarikas «Hlorella».

—   Hm… Vidēji liela, bet solīda. Lieliski ļaudis. Ar viņiem kārtot veikala lietas ir īsta bauda.

«Tikai ne tad, kad esi viņu padotais,» nodomāju, bet nekā neteicu.

—   Esmu pārliecināts, ka viņi būs saprātīgi. Bet, ja ne, — man pieder liela daja viņu akciju. Par ieguldīto kapitālu taču man pie- nāktos arī kas pretī, vai ne?

Viltīgi smaidīdams, Faulers iegrūda man dunku sānos. Viņš jutās ārkārtīgi atvieglots, ka Venēras nodaļu beidzot dabūjis nostj no sava kakla.

 Sajā brīdī istabā iemaršēja kāds ducis Brinka detektīvu.

—   Nu vajadzētu pietikt, — Faulers Šokens. ar starojošu smaidu teica. — Leitnant, iespējams, ka Bernsa vīri te, Lufiasitijā, mēģinās] mums atņemt misteru Kurteneju. Mēs taču to nepieļausim, vai ne?

—   Nekādā gadījumā, ser, — leitnants bez'ļ vilcināšanās noskaldīja.

—   Tad dosimies ceļā.

Mēs soļojām lejup pa Pirmo Veikalu ielu, izbiedēdami vairākus vēlīnus tūristus, kas  klīda apkārt kā pūces. Pirmā Veikalu iela iz­gāja uz Pirmo Dzīvojamo, tad uz Otro un Trešo un, beidzot, uz Pirmo Komercdarījumu ielu.

—   Ei, jūs tur! — man uzsauca kāds vien­tuļš Bernsa patruļnieks. Mēs gājām izklai­

dus. Viņš acīmredzot neaptvēra, ka mani pa­vada Brinka vīri.

—   Ej vien, dēliņ, uz citām trepēm spēlē­ties, — mūsu seržants viņam atbildēja. Vīrs nobālēja, nosvilpa trauksmes signālu, bet, dūru sitienu notriekts, noģāzās zemē.

Bernsa detektīvi skrēja šurp pa tunelim līdzīgo ielu, komiski cilādami kājas. Durvīs parādījās ziņkā rigie. Mušu ieroču pārzinis deva īsu komandu, un viņa zēni vilka ārā apģērbos paslēptus stobrus, munīcijas lentes, mehānismus, balstus. Klik, klik, klik… un divi ložmetēji jau bija kaujas gatavībā un kontrolēja visu ielu. Labu gabalu no mums Lunasitijas sargi neveikli apstājās un nelai­mīgi mīņājās, vicinādami stekus.

Mūsu leitnants uzsauca:

—   Kādēļ tāds uztraukums, džentlmeņi?

Viens no Bernsa aģentūras varasvīriem no­prasīja:

—   Vai tas ir Džordžs Grobijs?

—  Vai jūs esat Džordžs Grobijs? — leit­nants man vaicāja.

—   Nē, es esmu Mičels Kurtenejs.

—   Jūs dzirdējāt, ko viņš teica, — sauca leitnants. Ložmetējnieki pēc sava komandiera norādījuma pārbīdīja drošinātājus. Velvēs at­balsojās divi klikšķi, un pēdējie ziņkārīgie pazuda durvīs.

—   Ak tā… — novilka mūsu pretinieks, pavisam sašļucis. — Tad viss kārtībā. Varat turpināt ceļu. — Viņš pagriezās pret savē­jiem.

—   Nu, ko jūs vēl stāvat kā muļķi? Vai ne- f dzirdējāt, ko teicu?

Viņi nozuda, un mēs, bruņotajiem sargiem ; turot ieročus gatavībā, turpinājām ceļu paļ Pirmo Komercdarījumu ielu. Svilpodami iegājām septiņdesmit piektajā numurā, kur atradās Faulera Sokena asociācijas Lunasi- tijas filiāle. Vīri uzstādīja ložmetējus priekštelpā.

Tas viss atgādināja fantastisku izrādi. Kaut ko tamlīdzīgu nebiju nekad redzējis. Faulers Šokens, vezdams mani uz aģentūras centrālajām telpām, izskaidroja apstākļus.;

—   Te viss ir kā Mežonīgajos rietumos! pirms daudziem, daudziem gadiem, Mič. Šejienes gars jums noteikti jāatspoguļo re-ļ klāmā. Te to mēdz saukt, par «Nolīdzinātāju». Cilvēka sabiedriskajam stāvoklim šeit maza nozīme. Tas, kam ir spēks, pats nosaka li­kumus. Mēs atgriežamies primitīvajā pagātnē, kad cilvēks bija tikai cilvēks un neviens neprasīja, kāds ir viņa sociālās uzticamības numurs.

Mēs pagājām garām kādām durvīm.

—   O'Šī istaba, — Šokens norādīja. — Saimnieka, protams, nav mājās. Viņš vēl i steidz plūkt puķītes, kamēr var, un ilgi tāsi viņam vairs neziedēs. Pagaidām viņš ir vienīgais cilvēks, kas bijis uz Venēras. Bet mēs viņam izgriezīsim pogas, vai ne, Mič?

Šokens ieveda mani mazā, kabīnei līdzīga istabelē un pats ar savām rokām nolaida  gultu.

—   Iesākumam iemetiet acis šajās, — viņš sacīja, izņemdams no krūšu kabatas aprak­stītas papīra lapiņas. — Tās ir tikai piezīmes, bet jūs jau sapratīsiet. Atsūtīšu ēdamo un kafitu. Pastrādājiet pāris stundas, tad varē­siet kārtīgi nosnausties.

—   Labi, mister Soken!

Viņš man uzsmaidīja un, aizvilcis aizka­rus, izgāja. Apjucis skatījos uz piezīmēm.

«Seškrās. dubultprosp. Neizpaust iepriekš, neveiksmes. Pastāstīt par Līroidu 1959, Holdenu 1961, Makdžilu 2002, un pārējo pion. Izc. pašuzupurēš. utt. utt. Nepieminēt Maiera- Vaita neveiksmi 2010. g., šķērsojot Mēness orb. Likt izņemt M. V. no arhīviem un vēstu­res grām.? Aprēķināt izmaksas. Sameklēt arhīvos  fotogrāfijas. Vajadzīgi: blonds, brūnēts, sarkanmatis. Fonā raķetes, lilakus skaistule skumjām acīm, bet pionieru drošais skatiens vērsts kosmosā. Pikanti sī­kumi …»

Kabīnē tālredzīgi jau bija atstāts zīmulis un papīrs. Negribēdams sāku rakstīt:

«Mēs bijām pavisam ikdienišķi zēni. Mēs mīlējām zemi un labumus, kurus tā mums sniedza. Rīta kafita patīkamo garšu… Ci­garetes «Starr» pirmo dūmu… Firmas «Starrzelius» sīki svītrotā uzvalka paaso drānu… Spilgtā, pavasarīgā kleitā tērptas meitenes glāstošo smaidu. Bet ar to nepie­lika. Mēs ilgojāmies pēc tālām zemēm, mēs liecāmies iepazīt neizzināto. Šis neliela au­duma puisis ir Līroids, 1959. gadā. Es esmu

Holdens, 1962. gadā. Jauneklis ar platajiem pleciem un sarkanajiem matiem ir Makdžils, 201(1 gadā. Jā, mēs esam miruši. Bet mēs no­kļuvām zilgajās tālēs un pirms nāves uzzinā­jām to, pēc kā alkām. Nesērojiet par mums —mēs devāmies turp jūsu dēļ. Garmatainajiem astronomiem Venēra bija mīkla. Viņi stāstīja par indīgām gāzēm, par vējiem, tik karstiem, ka mati uzliesmo, un tik spēcīgiem, ka tie aiznes cilvēku pa gaisu kā salmiņu. Bet viņi nebija pārliecināti. Un ko dara cilvēks, ja tas nav pārliecināts? Aizbrauc un apskatās.»

Ienāca Šokena sūtīts vīrs ar sviestmaizī­tēm un kafitu. Ar vienu roku cēlu pie mutes krūzīti, ar otru rakstīju.

«Toreizējiem laikiem mums bija pietiekami labas raķetes. Mūs ievietoja kabīnēs, mūs ap­gādāja ar degvielu, kuras pietika līdz pašai Venērai. Atpakaļceļam tā nebija paredzēta. Bet nesērojiet par mums. Mēs gribējām iz­pētīt neizzināto. Varēja taču gadīties, ka gar­matainie kļūdās un mēs varētu iziet no sa­vām raķetēm, ieelpot svaigu gaisu, izpeldē­ties vēsā ūdenī, pēc tam iegūt degvielu un atgriezties ar šīm labajām ziņām mājās. Mēs. maldījāmies. Izrādījās, ka garmatainie zina juši, ko runā. Līroids negaidīja bada nāvi: ierakstījis raķetes žurnālā savus novēroju­mus, viņš atvēra lūku un ieelpoja metānu. Mana raķete bija vieglāka. To satvēra vētras brāzma un sašķaidīja pret klintīm kopā ar mani. Makdžilam bija papildu pārtikas devas un smagāka raķete. Viņš rakstīja veselu ne­dēļu un pēc tam… nu, pēc divu raķešu ne­veiksmes viss bija pārāk skaidrs. Makdžils bija paņēmis līdz ciānkāliju. Bet nesērojiet par mums! Mēs devāmies turp, mēs redzējām Venēru un ar savu bojā <y'u esam visu pa­vēstījuši. Tagad jūs, cilvēki, zināt, ko darīt un kā darīt. Jūs zināt, ka garmatainie nebija kļūdījušies. Venēra ir viltīga dāma, un, lai viņu savaldītu, jābūt apbruņotam ar zināša­nām un daudz ko citu. Tikai tad viņa iztu­rēsies pret jums labvēlīgi. Ja atradīsiet mūs un mūsu raķetes, nesērojiet daudz. Mēs turp devāmies jūsu dēļ. Mēs zinājām, ka jūs mūs nepievilsiet.»

Es atkal biju savā elementā.

Viņš cieši paskatījas mani. — Labi, Mič, — viņš teica,

—   Es nevienam neuztiepju savu gribu.

Faulers atkal nodemonstrēja vienu no īpa­šībām, kura bija padarījusi viņu par bosu. Viņš prata apvaldīt savu degošo ziņkāri un neizprašņāja mani par to, kur esmu bijis un ko darījis.

— Labi uzrakstīts, — viņš uzsita ar plauk­stu pa manu iepriekšējās nakts darbu.

—   Varbūt jūs konsultētos ar O'Šī? Viņš la­bāk par ikkatru citu spēs padarīt to visu re­dzamu, dzirdamu un taustāmu. Un sakra­vājiet ceja somas, mēs lidosim ar «Vilfredo Pareto». Ak, pavisam piemirsās! Jums taču nav nekā, ko kravāt. Ņemiet, te būs nauda, un, kad iznāk, iepērcieties. Tikai neejiet viens. Atcerieties «Nolīdzinātāju». — Viņš man pa­mirkšķināja ar aci.

14

ludzu, Fauler, — es teicu. — Šo­dien vēl ne. Rīt.

Iegāju blakus telpā pie O'Šī un atradu

viņu kā kaķēnu saritinājušos normālam cil­vēkam domātā guļvietā. Kad sīkais cilvēciņš pagriezās un pietūkušām acīm paskatījās uz mani, caur galvu izskrēja doma, ka viņš iz­skatās pavisam sašļucis.

—  Mič, — viņš dobji iesaucās. — Nu jau atkal sāk rādīties.

—  Džek! — es noteiktā balsī sacīju. — Mostieties, Džek!

Viņš kā bulta uzšāvās sēdus un blenza manī.

—   Ko tas nozīmē? Sveiks, Mič. Ā-a, nu es atceros. Šorīt, kad atgriezos mājā, kāds man jau teica, ka jūs esot atradies.

Pēkšņi viņš aptvēra ar rokām savu mazo galviņu. — Ak, man ir beigas, — viņš vārgi izdvesa. — Sadabūjiet man kaut ko dze­ramu. Un pirms nāves došu jums labu pa­domu — necentieties kļūt par varoni. Tam jūs esat par labu.

Liliputs atkal iegrima pusnemaņā, viegli svārstīdamies līdzi katram pulsa sitienam. Devos uz virtuvi un pārtikas automātā iegā­dājos kafitu, minerālūdeni un šķēlīti sintē­tiskās maizes. Pusceļā atgriezos, iegāju bārā un paņēmu glāzīti viskija.

O'Šī skatījās uz paplāti un žagojās.

—   Kas tas par draņķi? — viņš dvesa, rā­dīdams uz kafitu, minerālūdeni un sintētisko maizi. Viskiju viņš izmeta kā ogu un no­skurinājās.

—   Ilgi neesam redzējušies, Džek, — es sa­cīju.

—  Ai-ai, — viņš stenēja. — Tieši tas- man bija vajadzīgs. Kāpēc jūs savās reklāmās arvien tā apjūsmojat paģiras?

Viņš mēģināja piecelties un izslieties visā savā trīsdesmit piecu collu garajā augumiņā, bet tūlīt sabruka atpakaļ guļvietā un palika tur sēžam, kājas pār malu pārkāris.

—   Mana nabaga mugura! — viņš gaudās. — Laikam būs jāiet klosterī. Cenšos dzīvot atbilstoši savai reputācijai, un tas mani pa­mazām iedzīs kapā. Ak, šī trakā tūriste no Jaunās Skotijas! Tagad ir pavasaris, vai ne? Vai jūs domājat, ka tas izskaidrojams ar to? Bet varbūt viņas dzīslās rit eskimosu asinis.

—   Tagad ir vēls rudens.

—   Hm. Varbūt viņai nav kalendāra… Pa­dodiet man kafitu.

Viņš neteica ne «lūdzu», ne «paldies». It kā visiem vajadzētu viņa priekšā dancot. Džeks bija pārvērties.

—   Kā jums šķiet, vai būsiet spējīgs šorīt arī mazliet pastrādāt? — es atturīgi vaicāju.

—   Var pamēģināt, — viņš vienaldzīgi at­bildēja. — Galu galā Sokens taču maksā. Bet kāds velns īsti bija jūs parāvis?

—   Nodarbojos ar pētniecību, — es sacīju.

—   Vai Ketiju esat saticis? — viņš intere­sējās. — Jā, ir gan jums jauka sieva, Mič. — Viņa smaids šķita patīkamu atmiņu izraisīts. Man tas nepatika, nemaz nepatika.

—   Priecājos, ka esat pratis viņu novēr­tēt, — es strupi sacīju. — Atnāciet kādreiz ciemos.

Viņš aizrijās ar kafitu un tad, rūpīgi noli­cis tasīti, jautāja:

—   Kas tas par darbu, ko jūs pirmīt piemi­nējāt?

Parādīju viņam savu sacerējumu. Viņš iz­dzēra minerālūdeni, sā^ka lasīt un acīm redzami atlaba. '

—   Jūs te visu esat saputrojis, — viņš bei­dzot nicīgi iesaucās. — Es nekā nezinu ne par Līroidu, ne Holdenu, ne Makdžilu, bet varu derēt, ka viņi nebija nekādi pašaizliedzīgie pētnieki. Neviens uz Venēru nelido labprā­tīgi. Uz turieni aizsūta.

Viņš sēdēja sakrustotām kājām, domās iegrimis.

—   Mēs pieņemam, ka tomēr labprātīgi, — es sacīju. — Un, ar jūsu atļauju, centīsimies par to pārliecināt arī publiku. No jums mēs prasām tikai to, lai jūs reklāmu izskaistinātu ar savām personiskajām izjūtām. Ja jums va­jadzētu atbildēt nedomājot, ko jūs teiktu, kā­das sajūtas jūsos izraisīja Venēra?

—   Nelabumu, — viņš nožāvājās. — Pa­sūtiet man dušu, Mič. Desmit minūtes sald­ūdens, stipri karstu. Cena nekrīt svarā. Jūs arī varat kļūt par slavenību. Ja vien jums laimēsies tāpat kā man.

Viņš šūpoja īsās kājeles gar gultas malu un aplūkoja savus īkšķus, kas atradās kādas sešas collas no zemes.

—  Tā ir, — viņš nopūtās, — jādzīvo, ka­mēr var.

—   Un ka paliek ar rakstu? — es jautāju.

—       Pameklējiet manos ziņojumos. Kā būs ar dušu?

—       Pameklējiet sev sulaini, — es atteicu un, dusmās vārīdamies, aizcirtu durvis.

Savā kambarītī es nopūlējos pāris stundas, lai uzrakstītajam piešķirtu vairāk tiešuma, un tad miesassargu pavadībā devos iepirkties. Šoreiz negadījās saķerties ar patruļu. Ievē­roju, ka Vorena Astrona veikala skatlogu grezno jauns uzraksts:

Dr. Astrons ar nožēlu paziņo, ka neatlie­kamas darīšanas viņu pēkšņi aizsauku- šas atpakaļ uz Zemi.

Es pavaicāju vienam no saviem pavado­ņiem:

—   Vai «Rikardo» ir jau aizlidojis?

—       Pirms dažām stundām, mister Kurtenej. Nākamais būs «Pareto» — rīt.

Tagad man rokas bija brīvas.

Es izstāstīju Fauleram Sokenam visu, ko biju piedzīvojis.

Viņš neticēja nevienam vārdam.

Viņš izturējās smalkjūtīgi un centās mani neaizvainot.

— Neviens jums, Mič, neko nepārmet, — viņš laipni teica. — Jūs esat daudz pārdzī­vojis. Tāda nelaime šajā cīņā ar īstenību var piemeklēt ikvienu no mums. Bet nebaidie­ties, manu zēn, jūs neesat viens. Mēs to visu nokārtosim. Pienāk laiks, kad ikvienam ir vajadzīga palīdzība. Mans psihiatrs …

Šķiet, ka es viņam kaut ko uzbrēcu.

—   Nekas, nekas, — viņš mani mierināja, būdams joprojām laipns un saprotošs. — Ne­speciālistiem gan nevajadzētu jaukties tā­dās lietās, bet es arī šo to saprotu šajā jomā un varu spriest pavisam objektīvi. Laiku īsi­nādams, pacentīšos jums visu izskaidrot…

—   Izskaidrojiet labāk, ko nozīmē tas! — — es kliedzu, pagrūzdams viņam zem de­guna savu izmainīto sociālās uzticamības numura tetovējumu.

—   Ar prieku, — viņš rāmi turpināja. — Tā ir tikai viena daļa no jūsu … kā sacīt… bēg­šanas no īstenības. Jūs acīmredzot pārdzīvo­jāt psiholoģisku šoku. Jūs bēgāt pats no se­vis. Jūs iedomājāties sevi cita cilvēka ādā un izvēlējāties personu, kas būtu, cik vien iespē­jams, tālu-no jūsu normālās, grūtās, smaga darba pilnās apdāvinātas personības ikdie­nas. Jūs izvēlējāties bezbēdīgo, laisko putu smēlēja dzīvi, miegaino darbu tropiskajā saulē…

Tagad man kļuva skaidrs, kurš bija zau­dējis sakarus ar īstenību.

—   Cilvēkam, kurš… hm… kaut cik iz­prot reklāmu ietekmi uz cilvēka zemapziņu, ir pilnīgi skaidrs, kāpēc jūs tik briesmīgi ap­melojāt Tontonu. Tas nozīmē, ka jūs atroda­ties pusceļā uz savu īsto «es». Kāds ir mūsu galvenais uzdevums — Mičela Kurteneja, reklāmu sacerētāja, galvenais uzdevums? Pie­veikt pretiniekus! Satriekt konkurējošās fir­mas! Iznīcināt tās! Jūsu izdomas par Ton- tonu … hm … kompetentam cilvēkam pie­rāda, ka jūs neapzinīgi tiecaties atkal kļūt par īsto Mičelu Kurteneju, reklāmas darbi­nieku. Izteikti simbolos, noslēpumainas zem­apziņas aptumšoti, jūsu aplamie murgi par Tontonu tomēr ir ļoti viegli izprotami. Bet jūsu iedomāto tikšanos ar «Hediju» varētu minēt kā klasisku piemēru mācību grāmatās.

—   Pie joda, — es iebļāvos, — paskatieties uz manu žokli! Vai redzat dūriena pēdas? Rēta vēl joprojām sāp.

Viņš tikai smaidīja.

—   Priecāsimies, ka jūs nenodarījāt sev ko ļaunāku, Mič. Jūs saprotat — iedoma…

—   Un kā ar Ketiju? — es aizsmacis vai­cāju. — Kā ar sīko informāciju par «kon- siem»? Viņu rokas spiedieniem, sasveicinā­šanās veidiem, zīmēm, parolēm, satikšanās vietām?

—   Mič, — viņš kļuva nopietns, — kā jau teicu, man nevajadzētu par to runāt, bet tur nav nekā reāla. Greizsirdība, kas radās per­sonības sašķelšanās rezultātā, jūsu iedomātā Grobija-Kurteneja dzīve lika'jums identificēt savu sievu ar visdrausmīgākajiem un ienīs­tākajiem ienaidniekiem — ar «konsiem». Un «Grobijs» rūpīgi izkārtoja visu tā, ka jūsu pieminētos datus par «konsiem» nav iespē­jams pārbaudīt un līdz ar to atmaskot. «Gro­bijs» panāca to, ka jūsu īstais «es» neizpauda šo noslēpumu tikmēr, kamēr «konsi» būs vi­sus savus simbolus izmainījuši. «Grobijs» tā rīkojās pašaizsardzības instinkta mudināts. Kurtenejs pamazām atgriezās un pats to labi apzinājās. «Grobijs» juta, ka tiek arvien vai­rāk «izspiests». Lai, viņš ir ar mieru gaidīt. Viņš izkārto visu tā, lai kuru katru brīdi va­rētu atkal ierasties …

—   Es neesmu jucis!

. — Mans psihiatrs …

—   Ticiet taču man!

—   Šie zemapziņas konflikti…

—       Es jums saku, ka Tontons uzpērk slep­kavas …

—       Vai zināt, Mič, kas mani pārliecināja, ka jūs tiešām esat slims?

—       Kas tad? — es ar rūgtumu balsī jau­tāju.

—       Stāsts par «konsu» šūniņu Mazajā Vis­tiņā. Šis simbols… — viņš mazliet pietvīka, — to nekādā ziņā nevar pārprast.

Es vairs necentos neko pierādīt, tikai jau­tāju:

—       Vai ļaudis vēl joprojām cenšas iztapt prātā jukušajiem, mister Šoken?

—       Jūs neesat prātā jucis, manu zēn. Jums nepieciešama… palīdzība, tāpat kā dau­dziem …

—       Izteikšos skaidrāk. Vai esat ar mieru izdabāt man vienā konkrētā punktā?

—   Saprotams! — Viņš vēlīgi smaidīja.

—       Sargājiet sevi un arī mani. Tontons uz­pērk slepkavas, tā tas ir. Vienalga, kas to apgalvotu — es, Grobijs vai kāds cits. Faktu, ka Tontonam ir algoti slepkavas, tas ne­groza. Ja jūs uzklausīsiet manu lūgumu un norīkosiet mums miesassargus, tad apsolu, ka uzvedīšos prātīgi — nerāpšos gar sienām, nerunāšu muļķības. Aiziešu pat pie jūsu psi­hiatra.

— Norunāts, — viņš tikpat vēlīgi atbil­dēja.

Nabaga vecais Faulers! Vai tad viņu va­rēja vainot? Katrs mans vārds taču grāva viņa iedomāto sapņu pasauli. Viss, ko stās­tīju, viņa ausīs skanēja kā Biznesa dieva zai­mošana. Viņš nespēja tam ticēt, ne arī ap­tvert, ka es, mans īstais «es», tam ticu. Kā gan Mičels Kurtenejs, augstākās kategorijas reklāmas darbinieks, varētu teikt viņam acīs tādas briesmu lietas kā:

Ražotāju intereses neatbilst patērētāju in­teresēm.

Lielākā daļa pasaules iedzīvotāju ir ne­laimīgi.

Strādnieki nemaz tik viegli neatrod sev atbilstošu darbu.

Uzņēmēji rīkojas negodīgi un neievēro li­kumus.

«Konsi» ir pavisam normāli, saprātīgi un labi organizēti.

Visi šie apgalvojumi bija kā vesera trie­cieni Faulera uzskatiem, bet šie uzskati iz­rādījās ārkārtīgi elastīgi. Veseris momentā atlēca atpakaļ, un trieciena pēdas ātri izlī­dzinājās. Visam atradās savs izskaidrojums, bizness nevarēja nodarīt cilvēcei nekādu ļau­numu. Un tādēļ tas nebija Mičels Kurtenejs, kas stāstīja viņam visas šīs pasakas. Tā bija Mičela Kurteneja ļaunā, neapvaldītā zemap­ziņa vai velnišķais «Džordžs Grobijs», vai vēl kāds cits, tikai ne Kurtenejs.

Sašķeltai personībai tik raksturīgā veidā, par ko Faulers Sokens un viņa psihiatrs būtu lielā sajūsmā, es sāku sarunāties pats ar sevi:

—  Zini, Mič, tu tagad runā kā īsts «konss».

Un pats atbildēju: — Tāds jau es arī esmu. Tas ir šausmīgi.

—  Ak tā? — es brīnījos. — Neesmu par to pārliecināts. Bet varbūt arī…

—  Jā, — pats domīgi piebildu. — Varbūt arī…

Fakti kļūst saskatāmi tikai uz kontrastē­joša fona — tā ir viena no mana aroda aksio­mām. Piemēram, pašreiz Faulera Šokena uzskati un domas ir fons maniem uzskatiem un domām!

«Izdabā man, Fauler,» es klusībā lū­dzos. «Apsargā mani. Es nekad vairs nevēlos sastapties ar tādu savas fantāzijas augli kā Hedija. Iespējams, ka viņa bija tikai sim­bols, bet šis simbols man sāpīgi dūra ar savu mazo, simbolisko adatu.»

15

kad mūsu mazā procesija ieradās Šokena augstceltnes vadošo darbinieku valstībā/ Ransteda tur nebija. Fauleru,

marn, Džeku O'Šī un sekretāres pavadīja bruņoti sargi, kurus es biju pieprasījis.

Ransteda sekretāre paskaidroja, ka šefs atrodoties kaut kur koridora otrā galā, un mēs gaidījām … gaidījām … un gaidījām. Pēc kādas stundas es ieminējos, ka viņš droši vien vairs neatgriezīsies. Vēl pēc stundas mūs sasniedza ziņa, ka uz kādas no augst­celtnes platformām simtiem pēdu zem mums atrasts sadragāts ķermenis. Identificēt to esot ļoti grūti.

Sekretāre, histēriski raudādama, atvēra Ransteda seifu un atvilktnes. Citu papīru vidū mēs atradām dienasgrāmatu, kuru viņš bija rakstījis savas dzīves pēdējos mēnešos. Starp atsevišķām piezīmēm par darbu, mīlas dēkām, turpmāko pasākumu uzmetumiem,

labu restorānu adresēm pilsētas nomalēs un citiem sīkumiem bija arī šādi ieraksti:

«Pagājušajā naktī viņš atkal ieradās. Lika man drosmīgāk izmantot pārsteiguma mo­mentu reklamēšanā. Man no viņa bail… Viņš apgalvo, ka «Starrzelius» kampaņas rea­lizēšanai bijusi nepieciešama liela vīrišķība. Man ir šausmīgas bailes. Tagad saprotu, kā visi viņa priekšā trīcēja, kad viņš vēl bija dzīvs… Vakar vakarā Dž.V.H. parādījās at­kal … Pirmo reizi redzēju viņu dienas gaismā. Salēcos un iekliedzos, bet neviens to nepamanīja. Kaut viņš liktu mani mierā … Dž.V.H. zobi šodien izskatījās daudz lielāki un asāki. Man nepieciešama palīdzība… Viņš sacīja, ka es nekam nederot, es apkau­nojot mūsu profesiju …»

Pēc brīža mēs aptvērām, ka «viņš» bija mūsu profesijas ciltstēva, muzikālo reklāmu izgudrotāja, pārsteiguma momenta un daudzu citu jauninājumu ieviesēja Džordža Vašing­tona Hilla gars.

—   Nabaga zēns, — Sokens nobālis sacīja. — Mūsu nabaga, nabaga zēns. Kā viņš ir cietis! Cik žēl, ka es to nezināju. Cik žēl, ka viņš neuzticēja man savas bēdas!

Pēdējais ieraksts bija grūti salasāms: «Es nekam nederot. Zinu, ka tas ir taisnība. Ne­esmu mūsu profesijas cienīgs. Visi to zina! Varu to izlasīt viņu sejās. Ikviens to zina. Viņš visiem to pastāstījis. Lai viņš nolādēts. Lai nolādēts viņš un viņa zobi. Nolādēts …»

—   Nabaga nelaimīgais zēns, — Šokens gandrīz elsoja. Tad pagriezās pret mani. — Jūs redzat, kur var novest mūsu sasprin­dzinātais darbs.

Bija nu gan ko redzēt! Speciāli mums sa­cerēta dienasgrāmata un neidentificējama protoplazmas kotlete, kas tikpat labi varēja būt simtastoņdesmit mārciņas smags Mazās Vistiņas gabals. Bet to teikt nozīmētu tikai veltīgi dzesināt muti. Izdabādams Fauleram, es nopietni pamāju.

Mani atkal iecēla par Venēras nodaļas va­dītāju.

Katru dienu apmeklēju Faulera psihiatru. Nespēru ne soli bez bruņotu sargu pavadības. Pārrunu brīžos vecais Faulers asaru pilnām acīm mācīja mani: — Jums jātiek vaļā no šī simbola. Tas ir vienīgais, kas vēl stāv starp jums un īstenību, Mič. Doktors Lolers man teica …

Doktors Lolers bija stāstījis Fauleram So- kenam to, ko es biju stāstījis viņam. To tad nu uzskatīja par manas «integrācijas» lēno procesu. Es maksāju kādam medicīnas stu­dentam, lai tas izdomātu manas garīgās sa­slimšanas simptomus, sākot no brīža, kad pārvērtos par patērētāju. Daži no tiem bija tīrās pērles. No dažiem vajadzēja atteikties, jo tie nebija pieņemami manai pašcieņai, bet arī ar atlikušajiem pietika, lai ārsts brīžiem aiz pārsteiguma nomestu zīmuli uz galda. Pamazām mēs no tiem atbrīvojāmies, un ne­kad mani nekas tā nebija garlaikojis kā šīs sarunas.

Taču no apgalvojuma, ka mana un Faulera Šokena dzīvība ir briesmās, es neatkāpos.

Kā tas dažkārt gadās, mēs ar Fauleru kļu­vām arvien tuvāki. Viņš domāja, ka atgriezis mani dzīvē. Es jutos neērti, ka vazāju viņu tā aiz deguna. Viņš taču izturējās pret mani tik labi. Bet tas bija dzīvības vai nāves jau­tājums. Visam pārējam nebija nekādas no­zīmes.

Beidzot pienāca diena, kad Faulers Šokens laipni teica:

—   Mič, es domāju, ka laiks kļūt drosmī­gākiem. Es neprasu, lai jūs nojauktu žogu, kas jūs šķir no īstenības. Bet es gan esmu nolēmis atteikties no saviem sargiem.

—  Viņi jūs nogalinās, Fauler! — man spēji izlauzās pār lūpām.

Viņš lēnīgi papurināja galvu.

—   Gan redzēsiet. Es nemaz nebaidos.

Viņš nebija pārliecināms. Kad labu brīdi

biju nopūlējies, viņš, pamatodamies uz veselo saprātu, paziņoja apsardzes leitnantam:

—   Man jūs vairs nebūsiet vajadzīgi. Lū­dzu, piesakieties ar saviem vīriem Apsardzes daļā jauna norīkojuma saņemšanai. Pateicos par uzticību un uzmanību, ko jūs man parā­dījāt šajās nedēļās.

Leitnants militāri sveicināja, taču ne viņš, ne viņa padotie neizskatījās laimīgi. No vieglā, patīkamā darba augstākās vadības mītnē viņiem tagad vajadzēja pāriet uz pat­ruļdienestu priekštelpās, uz naktssardzēm, pasta sūtījumu apsargāšanu un speciāliem

norīkojumiem visneiedomājamākās stundās.] Viņi aizsoļoja, un es zināju, ka Faulera Šo- kena dienas ir skaitītas.

Naktī ceļā uz mājām viņu nogalināja kāds nezināms uzbrucējs, kurš jau iepriekš bija nonāvējis šoferi un pats piesēdies pie Fau­lera Sokena «kadiljaka» stūres. Slepkava acīmredzot bija pusvājprātīgs, jo aresta laikā pretojās policistiem un muļķīgi smējās, kad tie viņu sasita līdz nāvei. Sī tipa sociālās uz­ticamības numurs nebija salasāms, un identi­ficēt viņu izrādījās neiespējami.

Viegli iedomāties, cik daudz darba mums': bija kantorī nākamajā dienā. Sasaucām Soļ kena piemiņai veltītu svinīgu valdes sēdi, pieņēmām rezolūcijas, kurās nosaucām no-! tikušo par neaizmirstamu kaunu, solījām, ka mūsu cildenā profesija šo ļaundarību nekad neaizmirsīs, un tā tālāk un tā joprojām. Sa­ņēmām līdzjūtības apliecinājumus no citām aģentūrām, tai skaitā arī no Tontona. Mani apveltīja ar izbrīna pilniem skatieniem, kad es, saburzījis Tontona telegrammu saujā, iz­grūdu dažus spēcīgus vārdus. Arī konku­rences naidam ir savas robežas! Mēs visi klātesošie, protams, esam džentlmeņi. Un asā, bet godīgā cīņā uzvarēs labākā aģen­tūra.

Bet neviens no valdes locekļiem neveltīja tam sevišķu uzmanību. Visi domāja par vienu — par Sokena balsstiesīgajām akcijām.

Faulera Sokena apvienības pamatkapitāls bija 7 X 1012 megadolāru, balsstiesīgās ak­cijas bija par simttūkstoš dolāriem katra, re­zultātā pavisam 7 X 1013 akcijas. No tām 3,5 X 1013 + 1 varēja iegūt tikai personas, kas parakstījušas AAAA līgumu, jeb, vienkār­šāk izsakoties, — visaugstākās kategorijas reklāmas darbinieki. Atlikušās akcijas ar val­dības rīkojumu bija pārdodamas atklātā tirgū, lai nevarētu teikt, ka Faulera Sokena aģentūrā nav iesaistītas plašas patērētāju masas. Kad šīs akcijas nokļuva biržā, Fau­lers Šokens ar savu uzticības personu palī­dzību pats tās uzpirka.

Uz sava vārda Faulers Šokens turēja tikai visai pieticīgu akciju skaitu — 0,75 X 1013 , pārējās ar devīgu roku izdalīdams. Es te biju viens no jaunākajiem un, lai gan ieņēmu otru nozīmīgāko amatu mūsu firmā, ar gratifi­kāciju un veicināšanas prēmiju palīdzību biju uzkrājis tikai 0,857 X 1012 akciju. Visbagātā­kais valdes vīru vidū laikam bija Harvijs IJruners. Viņš bija šokena vecākais partne­ris un pa šiem gadiem samedījis 0,83 X 1013 akciju. (Formāli tas darīja viņu spēcīgāku par Fauleru, bet viņš ļoti labi apzinājās, ka •;o pārākumu izmantot nevar, jo pārējo akciju īpašnieku pilnvarnieki ar noslēpumainu vien­prātību atbalstītu Fauleru Šokenu. Bez tam Harvijs Bruners bija lojāls Šokena asociā­cijas darbinieks.) Viņš acīmredzot uzskatīja •>(v vi par piemērotāko Šokena pēcteci, un nai­vākie Atklājumu un attīstības nodaļas darbinieki, muļķi tādi, jau centās viņam da-f žādi pielabināties. Bet Harvijs Bruners bija ļoti ikdienišķs cilvēks bez izcilām spējām — j vienkāršs, godīgs darba zirgs. Viņa lempī-ļ gājās rokās tāds komplicēts uzņēmums, kādsļ bija Faulera Sokena asociācija, izputētu gada laikā.

Ja man vajadzētu likt kārti uz vienu no viņiem, es izvēlētos Masu ietekmēšanas no­daļas vadītāju Sileriju, jo viņš arvien bijaļ atbalstījis Sokena bloku. Nākamais iespēja-ļ mais kandidāts varētu būt es pats,, bet attie­cībā uz sevi es tik drošs nebiju. Tāpat, ie­spējams, domāja arī citi, izņemot saniknotai Bruneru un dažus muļķus. Varēja manīt, ka ap Sileriju jau pulcējas neliela svīta, kas, bez šaubām, atcerējās tādus Faulera iztei­cienus kā: «Masu ietekmēšana, džentlmeņi, ir visu pamatu pamats» vai «Masu ietekmē» šanas līdzekļu atrašanai nepieciešams prātffl reklāmas sacerēšanai — talants».

Es savā galda galā jutos kā izolēts leprafl slimnieks, un mani miesassargi ar interesļ sekoja visam, kas notika. Silerijs uzmeta tiem ( skatienu, un es varēju lasīt viņa acīs kā atvērtā grāmatā:

«Tas nu ir turpinājies pietiekami ilgi. Mūs® pirmais uzdevums būs likvidēt šos eksceritriskos untumus.»

Beidzot ieradās tie, kurus mēs visu laiki! gaidījām. Džentlmeņi no Amerikas Arbitrāžas asociācijas Testamentu lietu sekcijas.!

Viņi visi, kā tas pēc tradīcijas pieklājas, bija savilkuši drūmas sejas. Vai nu amatā gūtā rūdījuma, vai katras humora izjūtas trū­kuma dēj tās palika tikpat stingas ari tad, kad Silcrijs viņus apsveica, izsacīdams no­žēlu par nepieciešamību sastapties tik skumjā brīdī un cerību, ka viņiem būs lemts satikties vēlreiz priecīgākos apstākļos un tā joprojām.

Viņi ātri nolasīja testamentu un pēc tam iz­dalīja mums tā norakstus. Es vispirms uz­meklēju vietu, kur bija minēts mans vārds.

«Savam draugam un kompanjonam Mi- čelam Kurtenejam es atstāju un novēlu ozol­koka gredzenu ar ziloņkaula izrotājumiem (inventāra numurs 56.987) kopā ar septiņ­desmit piecām veicināšanas akcijām Ņujor­kas Bezpeļņas korporācijā ietilpstošajā iestā­dījumā — Psihoanalītisko zinātņu izplatīša­nas institūtā, — ar noteikumu, ka viņš savā brīvajā laikā aktīvi piedalīsies šīs organizā­cijas darbā un tās cēlo mērķu īstenošanā.»

«Mič,» es sev sacīju, «cauri ir ar tevi.»

Uzmetu testamenta kopiju uz galda un do­mās aplēsu savu realizējamo akciju stāvokli.

— Jums neveicas, mister Kurtenej, — ieminējās kāds drosmīgs un iejūtīgs Atklā­jumu nodaļas darbinieks, kuru es tikai pa­virši pazinu. — Misters Silerijs, kā liekas, gan ir ļoti apmierināts.

Paskatījos uz Silerijam veltīto testamenta daļu — pirmo paragrāfu. Kā citādi, viņš sa­ņēma visas Faulera personīgās akcijas un sindikātā «Managerial Investment» ieguldītā kapitāla lielāko daļu, Apdrošināšanas uzņēmumu korporācijas un vēi dažu citu uzņēmumu akcijas.

Vīrs no Atklājumu nodaļas pētīja manu testamenta eksemplāru.

—       Neņemiet ļaunā, mister Kurtenej, — viņš teica, — bet vecais varēja gan izturēties pret jums labāk. Pirmo reizi mūžā dzirdu par šādu uzņēmumu, kaut gan diezgan labi pār­zinu psihoanalīzes nozari.

Man šķita, ka tepat blakus dzirdu Fauleru apmierināti smejam, un gandrīz pielēcu stā­vus. «Ak tu, vecais blēdi!» es neskanīgi elsu.

Dot visam gluži negaidītu noslēgumu — tas mats matā saskanēja ar viņa īpatnējo humora izjūtu.

Silerijs ieklepojās, un valdes telpā tūlīt iestājās klusums.

Tad dižais cilvēks sacīja:

—       Seit ir pārāk daudz ļaužu, džentlmeņi. Varbūt kāds ierosinās, lai visi citi, izņemot valdes locekļus, atstāj …

Es piecēlos un pārtraucu viņu:

—       Labprāt aiztaupīšu jums pūles, Silerij. Ejam, zēni! Bet iespējams, ka es vēl atgrie­zīšos.

Tad kopā ar apsardzi atstāju telpu.

Noskaidrojās, ka Ņujorkas Bezpeļņas kor­porācijā ietilpstošais Psihoanalītisko zinātņu izplatīšanas institūts ir nabadzīgs trīsistabu dzīvoklis Jonkersā, Ņujorkas nomalē. Kan­tora telpā ērmīga vecmeita klabināja rak­stāmmašīnu. Visa atmosfēra atgādināja Dikensa romānus. Vecā, ļodzīgā avīžu statīvā atradās dažas mušu notraipītas brošūras.

—       Esmu no Faulera Sokena asociācijas, — es stādījos priekšā.

Viņa pietrūkās kājās.

—       Piedodiet, ser! Es jūs nepamanīju. Kā klājas misteram Šokenam?

Es izstāstīju, kā viņam klājas, un vecais ērms sāka birdināt asaras. Esot bijis tik labs cilvēks, tik devīgi ziedojis lielajam mērķim. Ko gan viņa un viņas nabaga brālis lai ta­gad iesākot? Nabaga misters Sokens! Un viņa pati, nabadzīte! Un viņas nabaga brālis!

—       Viss taču vēl nav zaudēts, — es teicu. — Kas šeit ir atbildīgais?

Šņukstēdama viņa izdvesa, ka brāli varot sastapt blakus istabā.

—       Lūdzu, pavēstiet viņam par notikušo |oti saudzīgi, mister Kurtenej. Viņš ir tik trausls un jūtīgs …

Atbildēju, ka pacentīšos, un atvēru durvis» Brālis bija piedzēries un, uzmeties uz galda, krāca. Purināju viņu, kamēr tas uzmodās un sāka blenzt manī ar apmiglotu, cinisku ska­tienu.

—   Kotvajag?

—       Esmu no Faulera Sokena asociācijas. Vēlos ieskatīties jūsu iestādes dokumentos.

Viņš enerģiski pakratīja galvu.-

—       Nē, ser. Tikai vecais džentlmenis per­soniski var tos dabūt.

—   Viņš ir miris, — es viņam teicu. — Te ir testaments. — Parādīju viņam attiecīgo] paragrāfu un savus personības dokumentus.:

—   Ko lai dara, — viņš noteica. — Prieki i beigušies. Bet varbūt jūs turpināsiet tādā pašā garā? Jūs redzat, mister Kurtenej, kas! šeit rakstīts? Viņš uzliek jums par pienā-ļ kumu …

—   Redzu, — es viņu skarbi pārtraucuļ — Lūdzu dokumentāciju!

Viņš izņēma dokumentāciju un grāmatas, no labi noslēpta, aiz vienkāršām durvīm ierī­kota seifa. Pēc trīs stundu melna darba saj pratu, ka pēc Faulera Sokena untumainā prāta institūts pastāv tikai tādēļ, lai kontro­lētu piecdesmit sešus procentus Ņuarkas Ģe­nerālās fosfāta redukcijas korporācijas akciju.

Es izgāju koridorā un devu rīkojumu sa- : viem miesassargiem:

—  Aiziet, zēni! Tagad uz Ņuarku.

Neapgrūtināšu jūs ar visiem sīkumiem.!

Sādā veidā iepazinos ar trim uzņēmumiem,* pēc tam pēdas sazarojās. Viena līnija, izgā-'| jusi cauri divām pakāpēm, izbeidzās Frank-1 fortas Lietoto mašīnu daļu tirdzniecības kom-ļ pānijā, kura kontrolēja trīsdesmit divus pro- 4 centus no Faulera Sokena asociācijas apgro- i zībā esošajām akcijām. Otrai līnijai bija vēl viena pakāpe, tad tā vēlreiz sazarojās un iz- | beidzās ar Apvienoto koncesiju korporāciju un Vokeganas Zobārstniecības un ortodon- | tijas koledžu, kuri kontrolēja atlikušās ak­cijas.

Divas nedējas vēlāk rīta sēdes laikā es savu miesassargu pavadībā iesoļoju valdes telpā.

Sēdi vadīja Silerijs. Viņš izskatījās sakri­ties un pārguris, it kā nevienu nakti šo pāris nedēļu laikā nebūtu gulējis, bet nepārtraukti kaut ko meklējis.

—   Kurtenej, — viņš nošņācās, — es do­māju, jūs sapratāt, ka armija jāatstāj aiz durvīm.

Es pamāju ar galvu vecajam, godīgajam, neattapīgajam Harvijam Bruneram, kuram biju iepriekš visu izstāstījis. Būdams uzticīgs Šokenam un man, viņš nobēra:

—   Priekšsēdētāja kungs, ierosinu, lai val­des locekļiem atļauj ierasties kopā ar ap­sargiem tādā skaitā, kādu viņi atzīst par nepieciešamu personīgajai drošībai.

—   Atbalstu šo priekšlikumu, priekšsēdē­tāja kungs, — es paziņoju. — Nu, zēni, stie­piet iekšā!

Mani sargi, plati smaidīdami, sāka nest iekšā mapes, kurās atradās manas pilnvaras. Redzot, ka kaudze kļūst arvien lielāka, valdes vīriem izspiedās acis un atpletās mutes. Pa­gāja ilgs laiks, kamēr visu saskaitīja un pār­baudīja. Pēc tam sākās balsošana. Balso­šanas galīgie rezultāti izrādījās šādi: par — 5,73 X 1013 , pret — 1,27 X 1013 .

Visas balsis «pret» piedereja Silerijam un tikai Silerijam. Tādu, kas atturētos, nebija.

Pārējie pārsviedās manā pusē, it kā tiem zeme degtu zem kājām.

Uzticamais vecais Harvijs ierosināja, lai es pārņemu sēdes vadību, un visi tam piekrita. Pēc tam viņš ierosināja, ka Silerijam būtu laiks iet pensijā un firma varētu atpirkt vi­ņam piederošās akcijas par to nominālo vēr­tību un ieskaitīt prēmiju fondā. Priekšlikumu pieņēma vienbalsīgi. Tad — pārējiem par brī­dinājumu — viņš ierosināja pazemināt amatā un izslēgt no valdes Tomasu Hizerbiju, jau­nāko māksliniecisko līdzstrādnieku, kurš pā­rāk nekaunīgi bija pielīdis Silerijam, bet Hi- zerbijam piederošās nedaudzās balsstiesīgās akcijas — konfiscēt. Priekšlikumu pieņēma vienbalsīgi. Hizerbijs neiedrošinājās pat iepīkstēties. «Labāk zīle rokā nekā mednis kokā,» viņš droši vien sev teica, rīdams dus­mas.

Tas nu bija noticis. Es tagad skaitījos Fau­lera Sokena asociācijas kungs un pavēlnieks. Tikai pa šo laiku biju iemācījies nicināt visu, ko tā sevī iemiesoja.

elegramma, mister Kurte­nej, — ieskanējās manas sekretāres balss. Piespiedu slēdzi pultī uz sava galda.

—   Olbenijā uz kaimiņa denunciācijas pa­mata arestēts kāds «konss». Vai nodibināt ar turieni sakarus?

—   Nolādēts! — es eksplodēju. — Cik rei­zes man vajadzēs atkārtot savas pavēles? Nekavējoties jānodibina sakari! Kāda velna pēc jūs vēl jautājat?

Viņas balss iedrebējās:

—   Piedodiet, mister Kurtenej … domāju, ka tas ir pārāk tālu …

—  Tad izbeidziet domāšanu. Izsauciet he­likopteru.

16

Iespējams, ka biju pārāk rupjš, bet es gri­bēju atrast Ketiju, kaut arī man vajadzētu pārmeklēt katru «konsu» šūniņu valstī. Bai­lēs, ka es varētu viņu nodot, Ketija bija

aizgājusi pagrīdē. Tagad es vēlējos viņu atkal dabūt atpakaļ.

Pēc stundas biju Valsts Vidienes sav­starpējās drošības asociācijas galvenajā mītnē. Šī organizācija apkalpoja ne tikai savu tiešo rajonu, bet bija noslēgusi vairākus līgumus arī ar citām šīs apkaimes pilsētām, tai skaitā ar Olbeniju. Asociācijas valdes priekšsēdētājs pats personiski sagaidīja mani un manus sargus pie lifta.

—   Kāds gods! — viņš murmināja. — Kāds milzīgs pagodinājums, mister Kurtenej! Ar ko varētu pakalpot?

—   Mana sekretāre jūs lūdza nesākt no­pratināšanu pirms manas ierašanās. Vai esat to darījuši?

—   Protams, ne, mister Kurtenej. Iespē­jams, ka manējie uz savu roku arestēto maz­liet pakutinājuši, bet viņš vēl ir gluži labā formā.

—   Gribu viņu redzēt.

Priekšsēdētājs norūpējies rādīja ceļu. Viņš gribēja ko sacīt, laikam cerēdams iekļūt Fau­lera Sokena firmas klientūrā, bet neiedroši­nājās vērt vaļā muti.

Aizdomās turētais sēdēja uz taburetes zem neiztrūkstošā žilbinoši spožā prožektora. Tas bija apmēram trīsdesmit gadus vecs pārticis patērētājs. Viņa seju rotāja vairāki zilumi.

—   Izslēdziet gaismu, — es norādīju.

Izmeklētāja stūrainā seja savilkās izbrīnā.

—   Bet mēs vienmēr …

Viens no maniem miesassargiem, lieki ne­tērēdams vārdus, pastūma viņu sāņus un iz­slēdza gaismu.

—   Viss kārtībā, Lombardo, — steigšus iejaucās priekšsēdētājs. — Tev jāsadarbojas ar šiem džentlmeņiem.

—   Krēslu, — es pavēlēju un apsēdos iepre­tim arestantam. — Mani sauc Kurtenejs. Un jūs?

Viņš paskatījas manī, un viņa acu zīlītes sāka atgūt normālu izskatu.

—   Filmors, — viņš nevilcinādamies atbil­dēja. — Augusts Filmors. Vai jūs varat man pateikt, ko tas viss nozīmē?

—   Jūs tur aizdomās par piederību «kon­siem».

Visi VVSDA vīri, kas atradās istabā, šaus­mās novaidējās.

Pateikdams arestētajam, par ko viņu ap­sūdz, biju pārkāpis viselementārākos izmek­lēšanas noteikumus. Es nemaz netaisījos tos ievērot, kaut zināju gluži labi.

—Smieklīgi, — Filmors nospļāvās. — Esmu cienījams ģimenes cilvēks, astoņu bērnu tēvs, drīzumā gaidām devīto. Kas gan jums varēja sastāstīt tādas muļķības?

—  Vai jūs viņam to nepateiktu? — es uz­runāju valdes priekšsēdētāju.

Priekšsēdētājs stingi blenza manī, nespē­dams ticēt savām ausīm.

—  Mister Kurtenej, — viņš beidzot iz­dvesa. — Es jūs ļoti cienu, bet nevaru uz­ņemties atbildību par šādu rīcību. Tas ir kaut kas nedzirdēts. Visas tiesu iestādes, res-i peldēdamas ziņu pienesēju tiesības …

—       Es uzņemos visu atbildību. Vai jūs gri- j bat rakstisku apliecinājumu?

—       Nē, nē, nē! Neko tamlīdzīgu! Bet, mis-ļ ter Kurtenej, ja nu es jums pateiktu ziņu pie-J nesēja vārdu, būdams pārliecināts, ka jūs] zināt likumus un esat atbildīga persona, un1 tad — izietu no istabas?

—       Man gluži vienalga, kādā veidā jūs to darāt.

Viņš izlīdzinoši pasmaidīja un iečukstēja man ausī:

—       Kāda misis Vorleja. Abas ģimenes dzīvo vienā istabā. Tikai, lūdzu, esiet pie-B sardzīgs, mister Kurtenej!

—   Pateicos.

Viņš nervozi palūkojās visapkārt un tad kopā ar saviem padotajiem atstāja istabu.

—       Nu, Filmor, — es pievērsos aizturētajam, — priekšsēdētājs teica, ka tā esot misis Vorleja.

Arestētais sāka sodīties, bet es viņu pārtraucu:

—       Esmu aizņemts cilvēks. Jums taču skaidrs, ka jūsu dziesmiņa nodziedāta, vai ne? Vai zināt, ko Vogts saka par konserva- cionisma būtību?

šis vārds viņam acīmredzot neko neizteica.!

—       Kas tas tāds? — viņš apmulsis ievaicājās.

—       Lai paliek. Runāsim par ko citu. Man  ir daudz naudas. Es varu nodrošināt jūsu ģimeni jūsu prombūtnes laikā, ja vien sa­darbosieties ar mani un atzīsiet, ka esat «konss».

Viņš dažus mirkļus sasprindzināti domāja, tad teica:

—   Protams, ka esmu «konss». Un kas par to? Vainīgs vai nevainīgs, pazudis esmu tā kā tā, kādēļ tad vēl slēpties?

—   Ja jūs esat tāds dedzīgs «konss», tad varbūt varēsiet nocitēt kādu vietu no Os- borna darbiem?

Viņš nekad nebija dzirdējis par Osbornu, bet, izlikdamies, ka mēģina atcerēties, pū­lējās kaut ko sagudrot:

—   Piemēram, ir tāda vieta, kas sākas ar vārdiem: ««Konsu» galvenais uzdevums ir… ē … sagatavot vispārēju sacelšanos .. .» Ne­varu atcerēties turpinājumu, bet tā sākas.

—   Diezgan precīzi. Bet tagad par jūsu šūniņas sanāksmēm. Kas tajās piedalās?

—   Vārdus es nezinu, — viņš atbildēja daudz drošāk. — Mums katram ir savs nu­murs. Vadītājs ir tāds tumšmatains zellis, un …

Lieliska izrāde! Tikai tajā nebija nekā no pusmistiskajiem konservacionistu vadoņiem Vogta un Osborna, kuru grāmatas vajadzēja studēt katrā šūniņā, kur vien bija iespējams tās sadabūt.

Kopā ar saviem miesassargiem izgāju no  istabas.

Valdes priekšsēdētājam, kurš nobažījies grozījās gaitenī, es teicu:

—   Nedomāju, ka tas ir «konss».

Es biju Faulera Sokena asociācijas pre­zidents, un viņš — tikai niecīgas, vietējas no­zīmes drošības asociācijas priekšsēdētājs, tomēr kas par daudz, tas par daudz. Izslējies visā augumā, viņš cienīgi atbildēja:

—   Mēs spriežam tiesu, mister Kurtenej. Un viens no pirmajiem un galvenajiem prin­cipiem, kas tiesnesim jāatceras, ir: «Labāk sodīt tūkstoti nevainīgo, nekā ļaut vienam noziedzniekam izbēgt no soda».

—   Man šis bauslis ir zināms! — es atcirtu.

Sveiki.

—   Hallo, hallo, — atkārtoja mans sakaru virsnieks, saklausījis speciālo steidzamās, tiešās telefona sarunas signālu, un pasniedza man klausuli. Tā bija mana sekretāre no So-, kena augstceltnes; viņa ziņoja par jaunu arestu — šoreiz Pailsitijā 3, kas atradās netālu no Kolās Raga.

Mēs izlidojām uz Pailsitiju 3, kuru tajā dienā apšļāca vareni viļņi. Es ienīstu šīs pil­sētas uz jūras, jo, kā jau teicu, nepanesu ne­pārtrauktās šūpas.

Arestētais, kuru dēvēja par «konsu», šoreiz izrādījās vienkāršs noziedznieks. Viņš bija mēģinājis aplaupīt kādu juvelierveikalu un gribējis aiznest veselu kārbu ar vērtīgām ozola un sarkankoka piespraudēm, atstājot draudu vēstuli ar brīdinājumiem par «konsu»

atriebību bagātniekiem. I as viss bija izdo­māts, lai novērstu aizdomas.

Viņš bija rīkojies ļoti muļķīgi.

Šo pilsētu apsargāja Bernsa aģentūra, un es piesardzīgi aprunājos,ar vietējās nodaļas priekšnieku. Vispirms viņš pastāstīja, .ka pē­dējā mēneša laikā «konsu» arestu lielākā daļa bijuši līdzīgi šim, bet vēlāk atklāti at­zinās, ka visi «konsu» aresti pēdējos mēnešos bijuši tikai tādi. Agrāk katru nedēļu esot iz­devies atklāt pa «konsu» šūniņai. Viņš izteica domas, ka tā varētu būt pārejoša parādība.

No šejienes mēs devāmies atpakaļ uz Ņu­jorku, kur bija iekritis vēl viens «konss». Aiz­gāju paskatīties uz viņu un dažus mirkļus paklausījos viņa lielīgajā pļāpāšanā. Viņš labi pārzināja «konsu» vēsturi un varēja ci­tēt Vogtu un Osbornu veselām lappusēm. Viņš apgalvoja arī, ka esot dieva izredzētais un gribot noslaucīt visus izšķērdētājus no Zemes mātes vaiga. Viņš esot «konsu» or­ganizācijas biedrs, bet drīzāk miršot, nekā at­klāšot kādu noslēpumu. Biju pārliecināts, ka tā arī notiks, jo neviena noslēpuma viņš ne­zināja. Pat tad, ja «konsu» organizācija būtu sarukusi līdz trim locekļiem un viens no tiem jau taisītos izlaist garu, viņi nebūtu uzņē­muši savās rindās tik nenosvērtu tipu.

Mēs atgriezāmies Šokena augstceltnē ap saules rietu, un mani sargi nomainījās. Tā bija draņķīga diena. Rezultātu ziņā tieši tāda pati kā visas pārējās, kopš biju mantojis aģentūru.

Vēl vajadzēja ierasties kādā sēdē. Es ļoti negribēju turp iet, bet mani mocīja sirdsap­ziņa, tiklīdz iedomājos lepnumu un uzticību, ar kādu Faulers Šokens tieši mani bija iz­raudzījis par sava darba turpinātāju. Pirms došanās uz valdes telpām es vēl sazinājos ar darbinieku no speciālā štata, kuru biju pie­ņēmis Komerciālās izspiegošanas centrā.

—   Nekā jauna, ser, — skanēja atbilde. — Nekādu pēdu, kas novestu pie jūsu … pie ārstes Nevinas. Izsekotājs, kuru mēs piestip­rinājām «Hlorellas» personāla šefam, pa­zudis. Vai meklējumus turpināt?

—   Katrā ziņā turpiniet, — es teicu. — Ja jums trūkst līdzekļu vai nepieciešams lielāks, darbinieku skaits, nekavējoties informējiet mani. Bet izdariet visu pamatīgi.

Viņš apliecināja man savu uzticību un no­lika klausuli, droši vien nodomādams, ka boss ir vecs muļķis, ja sēro pēc sievas, ar kuru pat nav īsti salaulājies un kura nolē­musi pazust no apvāršņa. Ko viņš domāja par pārējiem cilvēkiem, kurus biju uzdevis viņam meklēt, man nebija ne jausmas. Zi­nāju tikai to, ka visi kontakti, kurus biju no­dibinājis Kostarikā, Ņujorkas kanalizācijas strādnieku vidū un uz Mēness, pazuduši. Ke- tija vairs neatgriezās ne savā dzīvoklī, ne slimnīcā. Vorens Astrons nebija redzēts vien­tiešu mānītavā Pirmajā Veikalu ielā, mani «Hlorellas» šūniņas biedri bija pazuduši džungļos, un tādas pašas neveiksmes mani sagaidīja arī visos pārējos gadījumos.

Valdes sēde.

—   Piedodiet par novēlošanos, džentlmeņi. Runāsim īsi un kodolīgi. Carlij, kā veicas ar Venēras jautājumu Izgudrojumu un atklā­jumu nodaļā?

Viņš piecēlās.

—   Mister Kurtenej, džentlmeņi! Pazemīgi ziņoju, ka nodaļa raujas vaiga sviedros un mani zēni dara godu Faulera Šokena aso­ciācijai. Konkrēti runājot, esam atraduši ceļu, kā samazināt karstumu uz Venēras. Tas ir grandiozs projekts. Eksperimenti in vitro[7] ir apstiprinājuši mūsu talantīgo Fizikālās ķī­mijas un termodinamikas apakšnodaļu hipo­tēzes, kas tika izstrādātas, balstoties uz teo­rētiskiem secinājumiem un matemātiskiem aprēķiniem. Ja ap Venēru četrdesmit tūkstoš pēdu augstumā izveidos apmēram pusotra centimetra biezu ogļskābās gāzes apvalku, kam piemīt ievērojama stabilitāte un pašre- gulēšanas spēja, tad gada laikā šis apvalks pazeminās virsmas temperatūru par kādiem pieciem grādiem, līdz būs sasniegti astoņ­desmit astoņdesmit pieci grādi pēc Fāren- heita. Tagad mēs pētām, kā šo milzīgo gāzes daudzumu iegūt un kā ievadīt Venēras stra­tosfērā. Aplūkojot šo problēmu lielos vilcie­nos, jāsaka, ka varam atrast dabisko CO2, varam to iegūt mākslīgi vai arī izmantot abas iespējas vienlaicīgi. Es personīgi esmu par dabisko resursu izmantošanu. Uz Venē­ras konstatēta aktīva vulkānu darbība, bet domājams, ka izvirdumi saturēs šķidru NH4 , kas izveidojies gravitācijas iespaidā un tad iesūcies vieglākās iežu formācijās, pa sprau­gām nokļūdams porainās klintīs un tur iz­raisīdams eksplozijas un izvirdumus. Taču esam pārliecināti, ka dziļurbumi dos mums iespēju atklāt lielus šķidrās ogļskābes krā­jumus …

—   Vai ir kāds pamats tādai pārliecībai?

—   Pavisam noteikts, mister Kurtenej, — Čarlijs atbildēja, tikko spēdams apslēpt pā­rākuma smaidu, ar kādu tehnisko speciali­tāšu ļaudis parasti apveltī nezinātājus. — Sīki analizējot Džeka O'Sī ziņojumus

Es atkal pārtraucu viņu:

—  Vai jūs dotos uz Venēru, bruņojies tikai ar šo pārliecību, ja viss pārējais būtu no-J skaidrots?

—  Bez šaubām, — viņš atbildēja, mazliet aizvainots. — Vai lai izklāstu jums visu tehnisko procesu?

—  Nē, pateicos, Carlij. Turpiniet vien tādā pašā garā.

—  Jā … Pašreiz mēs strādājam pie karstūma likvidēšanas problēmas galvenokārt divos virzienos: sagatavojam iespējami precīzākas urbumu vietu kartes un projektējam automātisku tipveida mašīnu dziļurbumiem. Galvenās prasības, kuras es uzstādu saviem padotajiem šajā darbā, ir lētums, pašražota enerģija un tālvadīšana. Ceru, ka tas jūs apmierinās?

—   Jā, pilnīgi. Pateicos, Carlij. Vēl tikai viens jautājums. Ja mēs šo vielu tur tiešām atradīsim un tās būs daudz, mums draud jaunas nepatikšanas. Lielie krājumi, kā arī vieglā ieguve var radīt priekšnoteikumus šķidrā C02 eksportam uz Zemi, bet to mēs noteikti nevēlamies. C02 uz Zemes ir pietie­kami lielos krājumos, un nav nekādas vaja­dzības nosist tam cenu. Vienmēr jāpatur prātā, ka no Venēras mēs sagaidām izejvie­las, kuru uz Zemes trūkst, bet tā nekādā ziņā nedrīkst konkurēt cenu ziņā ar Zemes pro­dukciju. Dzelzi — lūdzu. Nitrātus — ar lie­lāko prieku. Par tiem mēs maksāsim pietie­kami augstas cenas, lai pārceļotāji varētu iegādāties uz Zemes ražotās preces un iz­mantot Zemes baņķieru, apdrošināšanas sa­biedrību un transporta pakalpojumus. Bet nekad nevajag aizmirst, ka mēs apgūstam Venēru, lai to izmantotu, un nedrīkst pat pie­ļaut domu, ka varētu būt otrādi.-Es gribētu, lai jūs, Carlij, konsultētos ar Finansu daļu un noskaidrotu, vai šķidrā CO2 pazemes krā­jumu izmantošana var novest pie šīs vielas eksporta uz Zemi. Ja tas ir iespējams un cena būs zemāka par mūsējo, tad jūsu pašreizējie plāni nav pieņemami. Jums jāpanāk līdzīgs efekts, izmantojot Venēras apvalkam māk­slīgā un, iespējams, dārgākā ceļā ražotu gāzi.

—   Saprotu, mister Kurtenej, — Carlijs at­bildēja, cītīgi skribelēdams savā bloknotā.

—  Labi! Vai sakarā ar Venēras pro­grammu vēl kāds gribētu izteikties?

Bernhards, mūsu galvenais gramatvedis, pacēla roku, un es pamāju.

—   Jautājums par misteru O'Sī, — viņš norūca. — Mēs nodarbinām viņu kā konsul­tantu un maksājam milzīgu algu. Esmu iz­darījis aptauju — ceru, ka nebūšu rīkojies nepareizi, mister Kurtenej, bet tāds nu ir mans darbs, — esmu izdarījis aptauju un uz­zinājis, ka viņš ne velna nedara. Starp citu, man arī jāziņo, ka pēdējo nedēju laikā viņš izņēmis diezgan lielas avansa summas. Ja mēs viņu padzīsim, uzteiksim viņam līgumu, tad viņš būs mūsu parādnieks. Bez tam, — tas varbūt ir tikai sīkums, taču diezgan labi raksturo viņu — manas nodaļas meitenes sūdzas par viņa uzmācību.

Es saraucu uzacis.

—   Esmu tajās domās, Ben, ka O'Sī kā konsultants mums tomēr jāpatur, kaut arī viņa ziedu laiks, kā liekas, pagājis. Bet jau­nus avansus viņam vairs nedodiet. Un, kas attiecas uz meitenēm, tad esmu pārsteigts. Vēl pavisam nesen viņas nemaz nežēlojās, kad Džeks izrādīja viņām savu uzmanību.

—  Vai esat O'Sī pēdējā laikā redzējis? — Bernhards aizsmacis jautāja.

—  Nē. — Aptvēru, ka tiešām neesmu viņu ilgi saticis.

Pārējie jautājumi tika izskatīti ātri, un sa­nāksme beidzās.

Atgriezies savā kabinetā, apvaicājos nakts maiņas sekretārei, vai Džeks pašreiz atrodas augstceltnē, un, ja tā būtu, lūdzu atsūtīt viņu pie manis.

Viņš ienāca, alkohola dvingas apņemts un skaļi lādēdamies.

—   Mič, kas par daudz, tas par daudz! Iegriezos tikai tādēļ, lai uz nakti paķertu līdzi kādu skuķīti, bet man tūlīt ķeras pie dziesmas. Vai jūs nešaujat pār strīpu ar visām tām konsultācijām? Jūs taču varat iz­mantot manu vārdu. Ko vēl vajadzēs?

Viņš izskatījās briesmīgs. Viņš izskatījās kā Elbas salas Napoleona miniatūra — uz­bildis, saīdzis, noplucis. Bet dīvaini, ka līdz ar Džeka ienākšanu es nespēju domāt ne par ko citu kā vienīgi par Ketiju. Pagāja labs brī­dis, pirms sapratu, kādēļ.

—   Nu? — viņš uzstāja. — Ko jūs tā blen­žat? Vai man lūpu krāsa nepareizi uzziesta, vai?

Cauri degvīna dvingai es samanīju par­fīmu «Mēnage ā Deux» [8] , kuru uz manu spe- ciālpasūtījumu Ketij ai, un tikai viņai vienai, izgatavoja Parīzē, kad abi tur bijām. Viņai šīs smaržas ļoti patika, un dažkārt viņa tās lietoja diezgan izšķērdīgi. Man šķita, ka dzirdu viņu sakām: «Es tur neko nevaru da­rīt, dārgais, tās ir daudz patīkamākas par formalīnu, pēc kura. es parasti ožu, beidzo­ties darba dienai slimnīcā.»

—   Piedodiet, Džek, — es mierīgi teicu.

—   Nezināju, ka izjaucu jums iniias priekus. Darījumus atliksim. Izklaidējieties!

O'Sī sarauca seju ņirdzīgā grimasē un, gāzelēdamies uz īsajām kājelēm, izgāja.

Tūlīt satvēru telefona klausuli un dabūju savienojumu ar Komerciālā izspiegošanas centra specdaļas darbinieku. — Izsekojiet Džeku O'Sī, — es pavēlēju.

—  Viņš tūlīt atstās mūsu ēku. Sekojiet viņam un katram, ar ko viņš satiekas. Nepārtraukti, dienu un nakti. Ja jūs šoreiz neizgāzīsieties, dabūsiet paaugstinājumu un prēmijas. Bet nedod dievs, ja snauduļosiet.

17

biju kļuvis tāds, ka visi bēga no manis pa gabalu. Bet tur nekā nevarēja darīt. Mani interesēja tikai viens — kār­tējie ziņojumi par O'Sī gaitām. Ikviens cits jautājums, kam pieķēros, mani garlaikoja un padarīja nervozu.

Pēc nedēļas jau divdesmit četri cilvēki no­vēroja Džeku un ļaudis, ar kuriem viņš sa­stapās. Tie bija zāles pārziņi restorānos, viņa lekciju organizētāji, meitenes, kāds vecs draugs, — arī lidotājs izmēģinātājs, kurš bija apmeties viesnīcā «Astorija», policists, ar kuru Džeks kādu nakti reibumā bija saķī­vējies, — bet vai viņš patiešām bija piedzē­ries un vai viņi patiešām ķīvējās? — un citi neievērojami ļautiņi.

Kādu nakti sarakstu papildināja jauns, ne­uzkrītošs ieraksts: «Sieviete patērētāja, ap­mēram trīsdesmit gadus veca, piecas pēdas četras collas gara, svars aptuveni simts div­desmit mārciņas, sarkaniem matiem, acu

krāsa nav ievērota, vienkārši ģērbusies. Pulksten astoņpadsmitos un trīsdesmit sep­tiņās minūtēs pēc četrpadsmit minūšu gai­dīšanas ārpusē novērojamā persona iegāja restorānā «Kotlešu paradīze» un tūlīt apsē­dās pie tikko atbrīvota galdiņa, kuru apkal­poja iepriekš aprakstītā sieviete. Radās iespaids, ka novērojamā persona interesējas galvenām kārtām par šo oficianti, jo, lai gan pasūtīja porciju kotlešu, ēda maz un, pārmi­juši dažus vārdus ar minēto oficianti, aiz­gāja. Iespējams, ka viņas apmainījās zīmī­tēm, bet no novērošanas punkta to nevarēja konstatēt. Oficianti izseko.»

Ap trīsdesmit piecas pēdas četras collas, simts divdesmit mārciņu. Tā varētu būt viņa.

Piezvanīju specdajai un brīdināju:

—   Neizlaidiet viņu no acīm. Steidzīgi zi­ņojiet par ikvienu jaunumu. Vai nav iespē-j jams kaut ko uzzināt no restorāna kalpo­tājiem?

Specdaļas darbinieks samulsis centās man izskaidrot, ka darīt jau viņi to varot, ja es! tā vēloties, bet tā nebūtu pareiza taktika. PaJ rasti izsekotā persona to uzzinot, un tad..

—  Nu labi, — es piekritu. — Rīkojieties, kā atzīstat par labāku.

—   Lūdzu,, nenolieciet klausuli, mister Kur­tenej! Nupat kā atgriezusies mūsu aģente. Izsekojamā persona aizgājusi mājās uz Ton­tona augstceltni. Viņa apdzīvo trīsdesmit piektā stāva septiņpadsmito un astoņpa­dsmito pakāpienu.

—   Kam domāts trīsdesmit piektais stāvs?

—   Precētiem pāriem.

—   Vai viņa ir .. .

—   Viņa ir viena, mister Kurtenej. Mūsu aģente pieprasījusi brīvo vietu sev. Bet viņai paskaidrojuši, ka misis no septiņpadsmitā re­zervējot astoņpadsmito pakāpienu savam vīram, kurš esot izbraucis no pilsētas ražas novākšanas talkā.

—  Kad slēdz Tontona augstceltnes ieejas? es jautāju.

—   Divdesmit divos, mister Kurtenej.

Es palūkojos galda pulkstenī.

—  Atsauciet aģentu, — es sacīju. — Tas pagaidām ir viss.

Tad piecēlies teicu saviem sargiem:

—   Es tagad iziešu bez jums, džentlmeņi. Lūdzu, gaidiet mani šeit. Leitnant, vai jūs man aizdosiet savu pistoli?

—   Protams, mister Kurtenej. — Viņš pa­sniedza man savu 0,25 kalibra automātisko pistoli. Es pārbaudīju aptveri un viens pats devos ceļā.

Kad atstāju Sokena augstceltnes vestibilu, kāds neuzkrītoša izskata jauns cilvēks atgāja no sienas un sekoja man. Es viņu samulsi­nāju, iziedams tukšajā ielā, kas līdzīgi tum­šai, šaurai spraugai aizstiepās starp milzī­gajām pilsētas centra ēkām. Nekondicionētajā, izgarojumu un dūmu pilnajā gaisā bija smagi elpot. Bet es iebāzu nāsīs pretsodrēju filtrus. Viņam to nebija. Dzirdēju, kā viņš krietnu gabalu aiz manis šņaukājās. Pa

retam garām aizbrauca kads slēgts kebs, kura vadītājs elsdams smagi mina pedāļus.

Neskatīdamies atpakaļ, es pagriezos gar Šokena augstceltnes stūri un cieši piespiedos pie sienas. Mana ēna aizslīdēja man garām un sastinga, izbrīnā vērdamās drūmajā tumsā.

Es no visa spēka iegāzu ar garo pistoles stobru viņam pa kaklu un turpināju ceļu. Iespējams, ka tas bija kāds no maniem ap­sargiem, bet šoreiz man pavadoņi nebija va­jadzīgi.

Nokļuvu pie Tontona augstceltnes nakšņo­tāju ieejas divdesmit vienos piecdesmit de­viņās minūtēs. Aiz manis tūlīt automātiski aizcirtās durvis. Niecīgs maksas lifts nogā-< dāja cilvēkus augšējos stāvos. Es iemetu automātā divdesmit piecu centu monētu un, kamēr lifts čīkstēdams virzījās augšup, la­sīju uz lifta sienām izliktos paziņojumus:

«Pārnakšņotājiem pašiem jā-; gādā par savu drošību. Ādminis-' trācija neatbild par izdarītajām zādzībām, miesas bojājumiem vai izvarošanu.» «Pārnakšņotājiem jā­ievēro, ka barjeras paceļ 2 210 , un saskaņā ar to jānokārto dabiskās vajadzības.» «īre jāsamaksā par nakti uz priekšu automātiskajā īres maksas savācējā.» «Adminis­trācija patur sev tiesības atteikt naktsmītni firmas «Starrzelius» ražojumu cienītājiem.»

Trīsdesmit piektajā stāvā lifta durvis at­vērās. Kāpņu telpa, kuru ieraudzīju, atgā­dināja tārpainu sieru. Cilvēki — vīrieši un sievietes — šeit drūzmējās, cieši saspiesti cits pie cita, cenzdamies iekārtoties cik iespē­jams ērtāk, pirms pacelsies barjeras. Paska­tījos savā pulkstenī — divdesmit divi un astoņas minūtes. Es ļoti uzmanīgi laipoju uz priekšu pa vāji apgaismotajām kāpnēm, kāpdams pāri ķermeņiem, aizķerdamies aiz rokām un kājām, vienā laidā atvainodamies un skaitīdams … Kad pārkāpu pāri sakņu­pušam stāvam uz septiņpadsmitā pakāpiena, mans pulkstenis rādīja divdesmit divi un desmit minūtes.

Žvadzēdamas pacēlās barjeras un atdalīja arī septiņpadsmito un astoņpadsmito pakā­pienu, uz kura atrados es un …

Izbijusies un dusmīga sieviete piecēlās sē­dus un pastiepa man pretī roku ar mazu re­volveri.

—   Ketij! — es iesaucos.

Revolveris izkrita viņai no rokas. — Mič, ak tu muļķi! — Viņas balss bija klusa un satraukta. — Ko tu šeit dari? Tevi joprojām meklē. Tevi var nogalināt.

—   Es zinu. Lieku uz spēles visu. Bāžu galvu lauvas mutē, lai tu man ticētu, kad teikšu: tev bija taisnība, un es esmu kļūdījies.

—  Kā tu mani atradi? — viņa aizdomīgi ievaicājās.

—  No O'Sī vēdīja tavas smaržas. «Mēnage ā Deux».

Viņa pārlaida skatienu neērtajam, noslēg­tajam guļamsprostam un iesmējās.

—       Ļoti atbilstošas pašreizējam momen­tam.

—        Neprāts norimis, Ketij. Es neesmu iera­dies, lai vajātu tevi ar savu mīlestību bez ta­vas atļaujas vai ar to. Esmu šeit, lai pateiktu, ka esmu tavā pusē. Saki, ko tu vēlies, un tu to dabūsi.

Viņa paskatījās uz mani piemiegtām acīm. — Venēru.

—   Vari uzskatīt to par savu.

—   Mič, ja tu tagad melo, ja tu melo…

—       To tu uzzināsi rīt, ja vien dzīvi izkļū­sim no šejienes. Bet pagaidām par to nav nozīmes runāt. Nakts jāpārlaiž tepat.

—        Jā, — viņa piekrita. — Nakts jāpārlaiž tepat. — Un pēkšņi dedzīgi iesaucās: — Mans dievs, kā biju noilgojusies pēc tevis!

Sešos no rīta spalga sirēna modināja nak­šņotājus. Infraskaņas plēsa vai ausis pušu, neļaudamas gulšņātājiem te uzturēties ne mirkli ilgāk.

Ketija steidzīgi novietoja gultas piederu­mus zem pakāpieniem.

—       Barjeras pacelsies pēc piecām minū­tēm. — Viņa atvēra septiņpadsmitā pakā­piena kastes vāku un, brīdi tur kaut ko mek­lējusi, izvilka plakanu kārbu ar tualetes pie­derumiem.

—   Stāvi mierā!

Es iebrēcos, kad pār manu labo uzaci pār­slīdēja bārdas naža asmens.

—   Stāvi mierā! — Svīks! Tas nopļāva man kreiso uzaci. Ketija sāka veikli rīkoties gar manu seju ar dīvainām otām.

—   Ā-a, — es iekunkstējos, kad viņa pa­vilka manu augšējo lūpu un pabāza zem tās plastmasas tamponu. Divas lipekļa lentes pievilka manas ausis pie galvas ādas.

—  Tā, — Ketija noteica un parādīja man spoguli.

—   Lieliski! — es atbildēju. — Reiz man jau izdevās izmukt no šejienes rīta burzmas laikā. Ceru, ka arī šoreiz mums laimēsies.

—   Barjeras, — viņa uztraukti čukstēja, saklausījusi skaņas, kas manām nepieradu- šajām ausīm bija paslīdējušas garām.

Barjeras larkšķēdamas nolaidās. Visā trīs­desmit piektajā stāvā vairs neredzēja neviena pārnakšņotāja. Bet vieni mēs nebijām. Tur­pat blakus stāvēja Tontons ar diviem rokas­puišiem. Sarkanā seja bija savilkta ņirdzīgā smīnā, augums viegli grīļojās kā arvien. Abi puiši bija pavērsuši pret mani savu automātu stobrus.

Tontons nožagojās un teica:

—   Esi nu gan atradis īsto vietu, kur dzī­ties pakaļ brunčiem, Kurtenej, veco zēn! Cī­ņai ar tādiem nelūgtiem viesiem kā tu mums te darbojas īpaša foto reģistrācija. Jaunkun­dzīt, pavirzieties sāņus …

Bet Ketija nepavirzījās sāņus. Paspērusi soli uz priekšu, viņa piespieda ieroča stobru pie Tontona resnā vēdera. Tontona sarkanā seja kļuva pelēka.

—  Kas jādara tālāk, to jūs pats zināt, — 1 viņa draudīgi teica.

—  Zēni, — Tontons vārgi izdvesa, — me­tiet zemē automātus. Dieva dēļ, metiet tos \ zemē!

Viņi_ saskatījās.

—  Ātrāk! — viņš lūdzās.

Šķita, ka viņi kustas lēni kā gliemeži, taču beidzot ieroči bija nolikti. Tontons sāka šņukstēt.

—   Pagrieziet muguras, — es puišiem uz- j saucu, — un gulieties zemē. — Tagad arī es  izvilku pistoli, kuru biju aizņēmies no leitnanta. Sajūta bija lieliska.

Liftā pārāk viegli varēja iepludināt nāvē- i jošu gāzi, tādēļ devāmies lejup kājām. Vilkāmies lēnām kā uz bērēm, kaut gan visi pārnakšņotāji bija izdzīti no šejienes jau pirms j vairākām stundām, lai netraucētu Tontonam rīkoties. Visu ceļu viņš nepārstāja šņukstēt i un kaut ko penterēt. Kad nonācām līdz des- ; mitajam stāvam, viņš sāka diedelēt:

—  Man noteikti jādabū kāds malciņš, Kur­tenej. Es mirstu no slāpēm. Tepat netālu ir bārs, tu vari turēt savu pistoli…

Ketija sausi iesmējās par šo priekšlikumu,  un mēs soli pa solim turpinājām savu ceļu.

Lai gan bija ziema, es pie pārnakšņotāju izejas noģērbu mēteli un pārmetu to pār Ke- tijas roku, kura turēja pistoli.

—  Viss kārtībā, — Tontons trīcošā balsī uzsauca pārsteigtajam sargam, kurš grasījās

skriet pie mums. — Sie ļaudis ir mani draugi. Viss pilnīgā kārtībā.

Visi kopā aizgājām līdz apakšzemes dzelz­ceļa ieejai un tad, atstājuši Tontonu bālu un nosvīdušu uz ielas, ienirām tajā. Mūs pa­glāba lielās ļaužu masas. Lai tagad mūs no­vāktu, būtu jāuzspridzina viss apakšzemes dzelzceļš, bet tam viņš nebija sagatavojies. Veselu stundu braukājām pa visādām līni­jām, tad no kādas stacijas es piezvanīju uz kantori un izsaucu savus apsargus. Pēc piec­padsmit minūtēm mēs jau bijām Sokena augstceltnē.

Pirmo smaidu mūsu sejās izraisīja kāda rīta avīze. Līdzās citiem jaunumiem izlasī­jām, ka pagājušo nakti pulksten trijos Ton­tona augstceltnes kāpņu telpās pēkšņi kon­statēts indīgu vielu izplūdums. B. J. Tontons, riskēdams ar dzīvību, personīgi vadījis nakts iemītnieku evakuāciju, kas veikta rekorda laikā un bez upuriem.

Ieturot brokastis kabinetā pie mana darba galda, es Ketijai teicu:

—  Tavi mati izskatās drausmīgi. Vai šo krāsu iespējams nomazgāt?

—   Pietiek tēlot mīlētājus, — viņa atbil­dēja. — Tu man apsolīji, ka Venēra būs mūsu. Es to domāju nopietni, Mič. Un Ve­nera patiešām pienākas mums. Mēs esam vienīgie, kas zina, ko ar to darīt, un no mūsu vidus nāk arī pirmais cilvēks; kurš tur no­kļuva. O'Šī ir mūsējais, Mič.

—   Kopš kura laika?

—   Kopš tā laika, kad viņa vecāki saprata, ka viņš vairāk neaugs. Viņi zināja, ka PKA bus nepieciešami kosmonauti, un jo mazāki tie būs, jo labāk. Zeme neatklāja Venēru. To izdarīja PKA. Un mēs pieprasām tiesības rīkoties ar to pēc sava prāta. Vai tu vari mums palīdzēt?

—   Protams, — es atbildēju. — Bet viegli tas nebūs. Saraksti jau sastādīti, simtiem de­dzīgu pārceļotāju kvēlo nepacietībā nokļūt uz Venēras un drīzāk sākt savu verga darbu Zemes un Faulera Sokena asociācijas intere­sēs. Bet gan atradīšu kādu izeju.

Pa iekšējo sakaru tīklu izsaucu Atklājumu un attīstības nodaļu.

—  Carlij! Pāris vārdu par varbūtējo kon­kurenci C02 iegūšanā starp Venēru un Zemi. Izmet to no galvas. Uzzināju, ka lielākā daļa C02 ražotāju ir Tontona klienti.

—   Lieliski, mister Kurtenej, — čarlijs priecīgi iesaucās. — Iepriekšējie pētījumi lie­cina, ka mēs viņiem varēsim pamatīgi iegriezt.

Pievērsos Ketijai:

—   Vai tu nevarētu uzmodināt no miroņiem Ranstedu? Es nezinu, kur PKA viņu noslē­pusi, bet viņš te pašreiz ir ļoti vajadzīgs. Darbs, kas mūs gaida, nav no vieglajiem. Reklāmas darbinieka augstākā māksla ir iespaidot cilvēkus tā, lai viņi paši nemaz ne­pamanītu, ka ir jau iespaidoti. Tagad man jāpanāk, lai mani sacerētāji palīdzētu viņiem atbrīvoties no šī iespaida, un jādara tas tā, lai ne paši sacerētāji, ne ļaudis nenojaustu, kas notiek. Sajā darbā man nepieciešams palīgs — kvalificēts speciālists, ar kuru varētu visu atklāti pārrunāt.

—  To var nokārtot, — Ketija teica, maigi mani noskūpstīdama. — Tas par to, ka tu teici «mums».

—   Hm! Vai tad es teicu «mums»? — Tad sapratu. — Paklausies, dārgā. Man tepat pāris stāvus augstāk ir elegants un samērā ērts dzīvoklītis. Tu pārlaidi grūtu nakti. Uz­kāp augšā un kādu brīdi nosnaudies. Bet mani tagad gaida milzums darba.

Viņa atkal mani noskūpstīja un teica:

—   Nenopūlies tikai par daudz, Mič. Uz re­dzēšanos vakarā!

18

bez Ransteda es to visu nebūtu iespējis paveikt — vismaz noteiktajā laikā ne. Viņš svil­podams atgriezās no Čikāgas, kur bija uzturējies slepenībā kopš tā brīža, kad pēc Ketijas signāla bija inscenēta paš­nāvība. Ransteds ieradās tieši valdes sēdes laikā, mēs sarokojāmies, un valde mierīgi no­ticēja pasaciņai par slepeno uzdevumu, kura veikšana bijusi saistīta ar īslaicīgu prom­būtni. Galu galā vienreiz jau viņi bija ļāvuši sevi tā apmuļķot. Uzdevums viņam bija skaidrs. Viņš ķērās pie tā ar sajūsmu.

Sirdī es uzskatīju Ranstedu par nodevēju, vai nu ar «konsu» svētību, vai bez tās. Tomēr biju spiests atzīt, ka darbs strauji virzās uz priekšu.

Oficiāli Faulera Sokena asociācija izslu­dināja milzīgu konkursu par labāko lozungu lidojumam uz Venēru. Bija paredzētas tūk­stoš pieci simti pirmās prēmijas — ceļazīmes lidojumam uz Venēru. Prēmiju kopskaits sa­

sniedza astoņsimt tūkstošus, bet pārējās bija maznozīmīgas. Rezultātu noteikšana un prēmiju piešķiršana bija uzticēta neitrālai firmai, kas nodarbojās ar sabiedriskās domas analīzi un kuras vadītājs, kā vēlāk noskaid­rojās, bija Ransteda drauga māsas vīrs. Mets man pastāstīja, ka no tūkstoš pieci simti pirmo prēmiju ieguvējiem tikai tūkstoš četri simti esot īsti, dzīvi «konsi». Atlikušais simts esot tikai fiktīvi uzvārdi, lai nodrošinātu mūs ar nelielu rezervi neparedzētiem gadījumiem.

Es paņēmu Ketiju līdzi uz Vašingtonu, lai nokārtotu pēdējās formalitātes sakarā ar raķetes startu, bet Ransteds tikmēr vadīja darbu Ņujorkā.

Uz Vašingtonu biju lidojis diezgan bieži, bet nekad nebiju uzturējies tur ilgāk par pā­ris stundām vai, labākajā gadījumā, vienu pēcpusdienu. Šoreiz gatavojos palikt te divas dienas un priecājos par tām kā bērns. Novie­toju Ketiju viesnīcā un piekodināju, lai bez manis neiet ekskursijā pa pilsētu, tad sēdos kebā un devos uz Valsts departamentu. Priekštelpā sēdēja saīdzis maza auguma vī­relis ar katliņu galvā. Izdzirdējis manu vārdu, viņš steidzīgi piecēlās un piedāvāja man savu vietu.

«Kā viss ir izmainījies kopš senajām «Hlorellas» dienām, Mič, veco zēn,» es no­domāju. Mūsu pārstāvis kongresā ļoti sa­traukts izsteidzās priekštelpā apsveikt mani. Es viņu nomierināju un paskaidroju, kādēļ esmu ieradies.

—   Visvieglāk nokārtojamais jautājums pa­saulē, mister Kurtenej, — viņš man apgal­voja. — Pēcpusdienā iesniegšu likumprojektu komisijai, un var gadīties, ka jau šovakar pat to apstiprina gan augšnamā, gan apakš­namā.

—   Jauki, — es draudzīgā tonī teicu. — Vai jums nepieciešama kāda palīdzība?

—   Domāju, ka ne, mister Kurtenej. Bet būtu patīkami, ja jūs rīt uzstātos ar vēstī­jumu kongresam, ja vien varat atlicināt laiku. Kongresmeni ar sajūsmu noklausītos jūsu runu, un tas paātrinātu jautājuma nokār­tošanu.

—   Labprāt, — es atbildēju un liecos pēc savas somas. Vīrs katliņā aizsteidzās man priekšā un, pazemīgi paklanījies, jau stiepa man to pretī. — Pasakiet tikai laiku, EibeI, — es teicu kongresmenam. — Būšu klāt kā nagla.

—  Sirsnīgi pateicos, mister Kurtenej.

Viņš atvēra man durvis. Sajā brīdī sīkais

vīrelis nedroši ieteicās:

—  Mister Eibel?

Uzrunātais papurināja galvu.

—  Jūs taču redzat, ka esmu aizņemts, — viņš laipni sacīja. — Pienāciet rīt.

Vīrelis pateicīgi pasmaidīja un līdz ar mani izgāja pa durvīm. Abi reizē pacēlām rokas, lai pasauktu kebu, un viņš man atvēra durtiņas. Jūs jau zināt, cik grūti Vašingtonā dabūt kebu, tāpēc es jautāju: — Vai varu jūs pa ceļam kaut kur aizvest?

—  Jūs esat Joti laipns, — viņš atbildēja un nosēdās man blakus.

Šoferis satvēra stūri un jautājoši paskatī­jās uz mums. — Uz «Starr» parku, — es sa­cīju, — bet vispirms aizvedīsim šo džentl­meni.

—  Labi. — Šoferis pamāja ar galvu. — Uz Balto namu, prezidenta kungs?

—   Jā, lūdzu, — sacīja vīrelis. — Nemaz nespēju izteikt, cik Joti mani iepriecina šī sastapšanās, mister Kurtenej, — viņš turpi­nāja. — Dzirdēju jūsu sarunu ar misteru Ei- belu. Man bija interesanti uzzināt, ka raķete lidojumam uz Venēru jau gandrīz pilnīgi sa­gatavota. Kongress sen vairs neinformē mani par to, kas notiek valstī. Protams, es zinu, ka viņi visi ļoti aizņemti ar saviem pē­tījumiem un citiem jautājumiem. Tomēr … — viņš pasmaidīja, bet pēc tam šķelmīgi pie­bilda:

—  Es piedalījos jūsu konkursa, mister Kurtenej. Mans lozungs skan:

Es spulgām acīm zvaigznēs raugos,

Ar visu sirdi Zemei uzticīgs.

Bet es droši vien nevarētu lidot uz Venēru pat tad, ja saņemtu prēmiju.

—   Kādēļ jūs tā domājat? — es nemākslotā sirsnībā iesaucos un pēc tam jau mākslotā sirsnībā piebildu: — Nedrīkst aizmirst, ka jūs šeit esat ārkārtīgi vajadzīgs.

—  Ne pārāk. Janvārī .gan ir daudz darba. Kā jums zināms, tad es sasaucu kongresu un man nolasa vēstījumu. Bet pārējie mēneši paiet diezgan vienmuļi. Vai jūs patiešām rit runāsiet kongresā, mister Kurtenej? Tas no­zīmē, ka tiks noturēta abu palātu kopīga sēde, un tajā man parasti atļauj pieda­līties.

—   Priecāšos, ja pagodināsiet mani ar savu klātbūtni, — es laipni atbildēju.

Mazā cilvēciņa acis aiz briļļu stikliem iemirdzējās siltā smaidā. Kebs apstājās, un prezidents, cieši paspiedis man roku, izkāpa. Tad vēlreiz pabāza galvu pa mašīnas durvīm un, piesardzīgi lūkodamies braucējā, čuk­stēja: — Jūs bijāt tik laipns. Es varbūt at­ļaujos par daudz, bet gribētu dot jums nelielu padomu — es šo to sajēdzu no astronomijas, tas ir mans jājamais zirdziņš — būtu labi, ja jūs nenokavētu kuģa ievadīšanu orbītā, kamēr Venēra vēl atrodas pašreizējā stā­voklī.

Es iepletu acis. No opozīcijas Venēra bija pavērsusies prom par desmit grādiem un ta-'j gad turpināja attālināties no Zemes, bet tam nebija nekādas lielas nozīmes; jo ceļa lielāko daļu kuģis tāpat veiks brīvā lidojumā, bez dzinējiem.

Viņš pielika pirkstu pie lūpām.

—   Uz redzēšanos, ser.

Atlikušo laiku es skatījos uz braucēja spal­vaino ausu ļipiņām un prātoju, ko gan ma­zais vīrelis bija gribējis teikt.

Vakaru mēs ar Ketiju veltījām pilsētas ap­skatei. Mani tā ne sevišķi sajūsmināja. Iz­slavētie ķiršu ziedi bija skaisti, to nevarēja

noliegt, bet manām tagadējām konservacio- nista acīm tas viss šķita pārmērīgi grezns.

—   Ar kādu duci-būtu pilnīgi pieticis, — es neapmierināts sacīju Ketijai. — Sabāzt šos ziedus tik daudzās vāzēs un tad izvietot pa malu malām — tā taču. ir neapdomīga no­dokļu maksātāju naudas šķiešana. Vai tu maz zini, cik viņi pie Tifanija [9] maksā?

Ketija iesmējās.

—   Mič, Mič! Pagaidi, kad apgūsim Ve­nēru. Vai tu esi kādreiz padomājis, kā tas būs, kad uz veselas planētas varēsim audzēt, ko vien gribēsim? Hektāriem puķu, koku …

Kāda resna, skolmeistariska izskata sie­viete, kura, atspiedusies uz margām, stāvēja turpat netālu, saslējās, nikni paskatījās uz mums, nicīgi pavīpsnāja un aizgāja.

—   Esi uzmanīgāka, ne tik skaļi, — es brī­dināju Ketiju. — Pirms neesam iekūlušies ķezā, dosimies labāk… dosimies atpakaļ uz viesnīcu.

Mani pamodināja Ketijas skaļā spiegšana.

— Mič, — viņa sauca no vannas istabas, un pāri dvielim, kurā viņa bija ietinusies, manī raudzījās divas apaļas, sajūsmas pilnas acis. — Seit ir vanna! Es atvēru durvis uz dušas telpām, bet tā nemaz nebija duša. Vai es drīkstu, Mič? Lūdzu!

Mēdz būt brīži, kad pat ticīgs konservacio- nists izjūt prieku par to, ka viņš ir Fau­lera Sokena asociācijas direktors rīkotājs. Es nožāvājos un pametu Ketijai gaisa skūp­stu.

—   Protams. Un ņem tikai svaigu ūdeni, dzirdi?

Ketija tēloja man, ka ģībst, to dzirdot, bet es ievēroju, ka viņa bez vilcināšanās uz­griež pakalpojumu biroja numuru. Kamēr vanna pildījās ar ūdeni, es apģērbos. Pēc tam mēs omulīgi paēdām brokastis un, roku rokā saķērušies, devāmies uz Kapitolu.

Sadabūju Ketijai vietu preses pārstāvju ložā un pats virzījos uz prezidija pusi. Iz­spraucies cauri pūlim, pie manis pienāca mūsu lobistu līderis Vašingtonā. Viņš ie­spieda man saujā telegrammas lenti.

—  Jums, mister Kurtenej, — viņš teica. — Vai viss kārtībā?

—   Vislabākajā, — es atbildēju. Pēc tam atlaidu viņu un ieskatījos lentē. To sūtīja Dikens no kosmodroma.

«Pasažieri un apkalpe sagatavoti lidoju­mam. Pasažieru iekāpšana sāksies 11.45 pēc austrumu standartlaika, beigsies 16.45. Degvielu un pārtikas uzņemšana pabeigta 9.15. Drošības orgāni brīdināti, bet MIA [10] , cic [11] un korporācija «Timelife» apmainīju­šies šifrētiem ziņojumiem. Kuģa vadība lūdz jums atgādināt, ka pacelšanās iespējama ti­kai no 12.00 naktī līdz 12.00 dienā.»

Es paberzēju lenti starp pirkstiem. Tā sa- birza pelnos. Kad devos uz runātāju tribīni, kāds parāva mani aiz piedurknes. Tas izrā­dījās prezidents, kas bija izliecies no savas greznās ložas.

— Mister Kurtenej, — viņš čukstēja, un ierastais smaids kā maska sedza viņa seju. — Ceru, jūs sapratāt, ko es jums vakar kebā centos pateikt. Priecājos, ka raķete sagata­vota lidojumam. Un… — smaids kļuva vēl platāks, kad viņš palocīja galvu kā valstsvīrs, kurš saka parastās pieklājības frāzes ievē­rojamam viesim, — jūs droši vien to jau zi­nāt, bet — viņš ir šeit.

Man nebija izdevības- noskaidrot, kas tas «viņš» īsti ir. Kad kongresa priekšsēdētājs, pastiepis roku sveicienam, smaidīdams nāca uz manu pusi un no kongresmenu vietām at­skanēja aplausi, arī es savilku seju smaidā. Bet tas bija tikai attiecīgo muskuļu grupu reflekss. Man nebija par ko smaidīt, ja ziņas par Venēras raķeti jau varējušas nonākt līdz prezidentam.

Faulers Šokens bija vecs, svētulīgs lieku­lis, Faulers Šokens bija bezkaunīgs blēdis, bet, ja nebūtu bijis Faulera Šokena, es nekad netiktu galā ar šo runu. Ausīs skanēja viņa vārdi: «Pārdod viņiem, Mič. Tu vienmēr va­rēsi viņiem pārdot, ja iegaumēsi, ka viņi grib pirkt.»

Un es cēlu priekšā šeit sapulcētajiem likumdevējiem tieši to, ko viņi vēlējās dzirdēt, īsi pakavējies pie amerikāņu uzņēmības un mūsu pašu zemes, es piedāvāju viņiem iz­laupīšanai jaunu pasauli un, kad Faulera So­kena brašie celmlauži būs izcirtuši uz turieni ceļu, veselu aplaupāmu universu. Mani vārdi viņu fantāzijā uzbūra lielisku ainu: cita pēc citas aizslīd planētas, un tās pieder mums, tās pārvaldām mēs, uzņēmīgie amerikāņu biznesmeni, kuru pūles civilizāciju padarī­jušas cildenu. Visi bija sajūsmā. Sākās ne­iedomājama aplausu vētra.

Kad pirmās brāzmas norima, zālē bija pie­cēlušies kājās kāds ducis vīru, kuri sita plaukstas un mēģināja pievērst sev priekš­sēdētāja uzmanību. Es viņus gandrīz neievē­roju, jo pārsteigts konstatēju, ka Ketija no preses ložas nozudusi. Priekšsēdētājs izrau­dzījās veco sirmo Kolbiju, izkaltušu un cie­nīgu, četrus gadu desmitus uzcītīgi nokal­pojušu kongresmenu.

 — Sapulces vadība dod vārdu džentlme­nim no Jumikolas.

—   Ļoti pateicos, priekšsēdētāja kungs.

Kolbija seja laipni smaidīja, bet acis bija

kā čūskai. Jumikola oficiāli bija viens no lielajiem, neatkarīgajiem uzņēmumiem, bet Faulers Sokens reiz bija ieminējies, ka šīs firmas reklāmas paņēmieni pārsteidzoši at­gādinot Tontonu.

—   Ar jūsu laipnu atļauju, runādams pa­lātas vārdā, gribu tencināt mūsu ievērojamo viesi par šeit gudri izteiktajām domām. Esmu cieši pārliecināts, ka mēs visi izjutām patiesu baudu, klausoties tik izcilu un augstu stā­vošu personu.

«Brauc tu pupās ar visu savu Berlica sko­las akcentu, vecais ķēms!» es domās sodījos. Kad Kolbijs atkal vēra muti, es jutu, ka pār manu galvu sabiezē mākoņi.

—  Ar priekšsēdētāja atļauju man gribētos uzstādīt mūsu viesim dažus jautājumus sa­karā ar projektu, kuru apspriest esam šeit ieradušies.

«Vai tu maz esi spējīgs ko apspriest!» es klusībā lādējos.

Nu jau pat galerijas bija aptvērušas, kas ie pašlaik norisinās. Man gandrīz vairs ne­vajadzēja noklausīties līdz galam, lai uzmi­nētu, kas tagad sekos.

—   Varbūt jūs to nebūsiet pamanījuši, bet pie mums ieradies vēl viens viesis. Es runāju par misteru Tontonu.

Viņš ar cēlu žestu norādīja uz viesu bal­konu, kur starp diviem masīviem stāviem parādījās Tontona sarkanā seja. Kā gan es agrāk nebiju pamanījis šos viņa miesas­sargus!

—  īsā sarunā pirms mūsu sanāksmes mis­ters Tontons mani iepazīstināja ar dažiem laktiem, un es gribētu lūgt, lai misters Kur­tenejs tos mums šeit apgaismo. Pirmkārt, — čūskas acis tagad bija kļuvušas cietas kā tē­rauds, — es gribētu jautāt misteram Kurte- uejam, vai viņš ir kaut ko dzirdējis par Džordžu Grobiju, kuru tiesu iestādes meklē par līguma laušanu un sievietes nogalinā­šanu. Otrkārt, es gribētu jautāt, vai misters Kurtenejs pats nav šis misters Grobijs. Treš­kārt, es gribētu jautāt misteram Kurtenejam, vai ziņas, kuras esmu saņēmis no drošiem avotiem un kuru patiesīgumu apliecina mis­ters Tontons, atbilst patiesībai un misters Kurtenejs patiešām pieder pie Pasaules kon- servacionistu apvienības, kuru mēs, lojālie amerikāņi, pazīstam ar nosaukumu …

Pat Kolbijs pats laikam vairs nedzirdēja savus pēdējos vārdus. Troksnis zālē atgā­dināja bumbas sprādzienu.

19

tagad mierīgi pārdomājot to, kas notika nākamajā trakajā stundas ceturksnī,*acu priekšā viss šķiet mirgojam kā kalei­doskopā. Bet dažas ainas, atsevišķi momenti, kuri savā starpā it ka nemaz nesaistās, tomēr iespiedušies atmiņā.

Ienaids un nicinājums, kuru sajutu sev vis­apkārt, prezidenta pārvērstā seja, kad viņš kaut ko kliedza skaņu operatoram mazā ka­bīnē, priekšsēdētāja ļaunais skatiens, kad viņš man draudīgi tuvojās.

Sis tracis spēji norima, kad no visiem skaļ­ruņiem ar maksimālu pastiprinājumu nodār­dēja prezidenta balss: — Paziņoju sēdi par slēgtu! Līdz pat šai dienai redzu apjukušos likum­devējus, kuri nespēja aptvert tādu neticamu pārdrošību. Šai mazajā cilvēkā mita liels gars. Pirms kāds paguva kaut ko teikt vai darīt, viņš sasita plaukstas — caur skaļruni tas atbalsojās zālē kā atombumbas spra-

dziens, — un mani pēkšņi ielenca greznās formās tērptu sargu vienība.

—   Aizvediet viņu, — prezidents ar iz­teiksmīgu žestu pavēlēja, un nākamajā brīdī sargi ielenca mani un nobīdīja no paaugsti­nājuma. Prezidents pavadīja mūs līdz dur­vīm, kamēr zāle centās apjēgt notikušo. Mazā vīra seja bija bāla aiz bailēm, bet viņš man pačukstēja:

—   Es nevaru to apturēt, bet, kamēr viņi saņems pilnvaras no Tirdzniecības kameras, paies visa pēcpusdiena. Lai dievs jus sargā, mister Kurtenej.

Un viņš pagriezās, lai uzlūkotu klātesošos. Nedomāju, ka kristieši, kuri, Kaligulas sūtīti, devās arēnā pie lauvām, būtu izrādījuši lie­lāku drosmi.

Tie bija prezidenta personiskie miesassargi, Brinka vadošo kadru akadēmijas izcilākie audzēkņi. Leitnants ar mani nerunāja ne vārda, bet es redzēju viņa sejā apvaldītu rie-, bumu, kad viņš lasīja no prezidenta saņemto zīmīti. Sapratu, ka viņam nepatīk šī pavēle, bet zināju, ka viņš to izpildīs.

Mani nogādāja Anakostas lidostā un iesē­dināja prezidenta personīgajā lidmašīnā. Ap­sardze visu laiku bija pie manis, gādāja par ēdienu, spēlēja ar mani kārtis, kamēr ārpusē rēca turbīnas un mēs arvien vairāk attālinā­jāmies no Vašingtonas. Bet neviens no vi­ņiem nevēlējās pārmīt ar mani ne vārda.

Tas bija ilgs lidojums neveiklajā, vecmo­dīgi greznajā gaisakuģi, kas pēc «tradīci­jas» pienācās prezidentam. Daudz laika bija aizņēmusi arī pacelšanās, un tagad, raugo­ties uz leju, es redzēju, kā pār zemi slīd ne­tveramā gaismas un tumsas robežlīnija. Kad nolaidāmies, bija jau melna nakts. Tomēr vēl nebija pienācis gals gaidīšanai, nedz arī raizēm par to, vai Ketija izkļuvuši sveikā un vai es viņu vēl kādreiz redzēšu. Atstājis mani lidmašīnā, leitnants viens pats kaut kur aiz­gāja. Viņš bija prom loti ilgi.

Es pavadīju laiku, pārcilādams savā prātā jautājumus, kas man bija radušies jau agrāk, bet kurus es arvien biju centies at­vairīt. Tagad, kad par laika trūkumu neva­rēju žēloties un nākotni tina neziņas migla, es tos pa vienam vilku dienas gaismā un sāku aplūkot.

Piemēram.

Ketijas, Meta Ransteda un Džeka O'Sī sa­zvērestības rezultātā es vārda tiešā nozīmē tiku nolikts uz ledus. Labi, tas izskaidroja daudz no tā, kas mani agrāk bija mulsinājis. Bet tas nekādi neizskaidroja gadījumu ar Es­teri. Un, labāk padomājot, tas pilnīgi neiz­skaidroja arī Ransteda rīcību.

«Konsi» atbalstīja lidojumus kosmosā. Bet Ransteds bija sabotējis Venēras projekta re­klāmas eksperimentus Meksikas—Kaliforni- jas rajonā. Par to nevarēja būt nekādu šaubu. Viņa ieliktenis, kuru padzinu no darba, taču tikpat kā atzinās. Bet varbūt tā bija viltība? Varbūt Ransteds tikai tēlo «konsu», kas tēlo reklāmu sacerētāju, bet īstenība ir… ja, kas tad?

Tagad es vēlējos satikt Ketiju pavisam cita iemesla dēj.

Kad atgriezās leitnants, bija jau pusnakts.

—   Viss kārtībā, — viņš mani uzrunāja. — Ārpusē gaida kebs. Braucējs zina, kur jūs nogādāt.

Es izkāpu no lidmašīnas un izstaipījos.

—   Paldies, — es neveikli pateicos.

Leitnants slaidi nospļāvās man starp kā­jām. Durvis aizcirtās, un es manījos prom no skrejce]a.

Keba braucējs bija meksikānis. Sāku viņu iztaujāt, bet velti — viņš nesaprata angļu valodu. Tad izmēģinājos savā «Hlorellas» laika spāņu valodā. Viņš tikai paskatījās uz mani platām acīm. Bija pietiekami daudz iemeslu, kuru dēļ es nevēlējos doties viņam līdzi, nezinādams, kurp mani ved. Taču, ja labi apdomā, man taču nekas cits neatlika. Leitnants rīkojumu bija izpildījis. Bet tagad viņa aprobežotais militārista prāts droši vien jau sacer ziņojumu iestādēm ar norādījumu, kur meklēt slaveno «konsu» Mičelu Kurteneju.

Viņi mani saņemtu ciet kā cāli; jautājums tikai, kurš ierastos pirmais — Tontons vai policija. Sīs izvēles dēļ nedomāju daudz lau­zīt galvu. Es iekāpu kebā.

Jums varbūt šķiet, ka jau tas fakts vien, ka braucējs bija meksikānis, varēja vedināt mani uz pareizām domām. Tomēr tā neno­tika. Tikai ieraudzīdams milzīgo raķetes kor­pusu, kurā atspoguļojās zvaigžņotā debess, sapratu, ka atrodos Arizonā un ko prezidents manā labā izdarījis.

Apsardzes vienība, kas sastāvēja no Pin- kertona darbiniekiem un mūsu pašu ļaudīm, ielenca mani un aizveda garām visiem kon­trolpunktiem, pāri tukšajam laukumam līdz pašai raķetei.

Atbildīgais virsnieks ar īkšķi un rādāmo pirkstu izveidoja pusmēnesi, kas nozīmēja, ka viss kārtībā, un teica:

—   Tagad jūs esat drošībā, mister Kurtenej.

—   Bet es negribu lidot uz Venēru! — es protestēju.

Viņš skaļi iesmējās.

Vispirms drausmīga steiga, pēc tam moko­šas gaidas. Un atkal steiga, un atkal gaidas. Garā, drūmā lidojuma laikā visi dzīvības- procesi šķita apstājušies, bei notikumi pirms un pēc tā risinājās tādā ārprātīgā tempā, ka domas netika līdzi. Arī šeit nedabūju atjēg­ties. Jutu, ka mani sagrābj aiz bikšu dibena un ieceļ raķetē. Tad drīzāk aizvelk nekā aiz­ved līdz kabīnei, iegrūž guļamtīklā, kurā pasažieriem jāatrodas paātrinājuma laikā, piesprādzē un atstāj …

Guļamtīkls šūpojās un mētājās, un es jutos tā, it kā man uz krūtīm būtu uzgūluši div­padsmit milži. Paliec sveika, Ketij! Paliec sveika, Sokena augstceltne! Vai nu es to gri­bēju vai ne, atrados ceļā uz Venēru.

Bet no Ketijas biju atsveicinājies par agru.

Tiklīdz pirmās šūpas un grūdieni bija pāri, viņa pati ieradās, lai izlaistu mani brīvībā.

Es izrāpos no gujamtīkla un bezsvara stā­voklī neveikli kārpījos gaisā, berzēdams sā­pošo muguru. Tad atvēru muti gluži ikdie­nišķam sveicienam, bet pār manām lūpām izlauzās tikai aizsmacis čuksts:

—   Ketij!

Nekada spožā runa man neizdevās, bet ne­bija jau arī laika. Mūsu lūpas sastapās.

Kad tās negribīgi šķīrās, lai Jautu mums atvilkt elpu, es jautāju:

—       Ar kādiem alkaloīdiem tu tagad mani baro?

Bet mana asprātība neaizsniedza mērķi. Ketija gribēja, lai es viņu vēlreiz noskūpstu. Un es paklausīju.

Stāvus to nemaz nebija tik viegli izdarīt. Katru reizi, kad viņa mazliet pakustējās, mēs atdūrāmies pret starpsienu vai arī pilnīgi at- rāvāmies no grīdas. Darbojās tikai viens dzi­nējs, un viss atradās bezsvara stāvoklī.

Mēs apsēdāmies.

Pēc brītiņa sākām sarunāties.

Izstaipījos un paraudzījos visapkārt.

—       Gluži jauka ligzdiņa, — es beidzot teicu. — Tagad, kad vairs nav jādomā ne par ko citu, gribu kaut ko noskaidrot. Mani moka divi jautājumi. — Un es pateicu viņai, kādi tie ir.

Izstāstīju, kā Ransteds bija salaidis dēlī pasākumu Sandjego filiālē un Venēras pro­jektu. Neslēpu arī, kādos apstakļos aizgaja bojā Estere.

—    Ai Mič! — Ketija iesaucās. — Ar ko lai es sāku? Nesaprotu, kā tu vispār esi kļu­vis par augstākās kategorijas darbinieku!

—   Mācījos vakarskolā, — es atbildēju. — Stāsti!

—    Domāju, ka tev pašam vajadzēja visu saprast. Protams, mēs, «konsi», atbalstījām lidojumus kosmosā. Cilvēku ciltij nepiecie­šama Venēra. Viņiem nepieciešama nesa­maitāta, neizpostīta, neizmantota, neizlau- pīta, ne …

—   O! — es iesaucos.

—     … nenoplicināta, nesagandēta — nu, tu jau saproti. Protams, mēs gribējām, lai uz Venēru dotos šī raķete. Bet mēs negribējām, lai uz Venēras būtu Faulers Sokens. Ne arī Mičels Kurtenejs. Vismaz tikmēr ne, kamēr viņš pāris biljonu dolāru peļņas dēļ bija ga­tavs rīkoties kā laupītājs. Mūsu tuvumā nav pārāk daudz planētu, kur cilvēki varētu ap­mesties. Mēs nevarējām pieļaut, ka Faulera Sokena Venēras projekts tiek realizēts.

—    Hm, — es norūcu, sākdams saprast no­tikumu sakarību. — Bet Esteres nāve?

Ketija pašūpoja galvu.

—   Izdomā pats.

—   Vai tad to tu nevari izskaidrot?

—   Varu gan. Tas nemaz nav grūti.

Centos viņu pielabināt, lai izstāsta, bet

veltīgi. Tad sākām atkal skūpstīties, līdz mūs iztraucēja kāds smīnošs tips ar kuģa virs­nieka zīmotnēm uz pleciem.

—   Vai nevēlaties palūkoties zvaigznēs, jaunie cilvēki? — viņš jautāja gidiem tik rak­sturīgajā tonī, kuru es nevaru ciest. No­spriedu, ka nav vērts skaidrot, ar ko viņam darīšana; kuģu virsnieki arvien izturas tā, it kā būtu pārāki par citiem, tādēļ, nebija ērti viņam to pārmest. Turklāt. ..

Jā, turklāt…

Sī doma mani piepeši atvēsināja. Biju pie­radis pie sava augstākās kategorijas darbi­nieka stāvokļa. Nebūs nemaz tik patīkami ap­zināties, ka esi tikai viens no daudzajiem. Domās ātri pārcilāju «konsu» teorijas. Nē, tur nebija nekā tāda, kas dotu iespēju cerēt, ka mani sevišķi godās vai aprūpēs.

—   Priecājos tevi redzēt, Ketij! Paliec sveika, Faulera Šokena augstceltne!

Mēs uzkāpām kuģa priekšējā novērošanas salonā. Neredzēju nevienas pazīstamas sejas. Raķetēm, kas dodas uz Mēnesi, nav logu, tām ir radari, no attāluma vadāmas nosēšanās ierīces; nevienam nevajadzīgais zvaigžņu skaistums te upurēts lielākai kuģa virsmas izturībai. Lidojot izplatījumā, es vēl nekad nebiju redzējis zvaigznes.

Bet šeit pa iluminatoru vērāmies žilbinoši baltā naktī. Spožas zvaigznes mirdzēja uz sīko un vissīkāko zvaigžņu fona. Šeit nebija ne visniecīgākā debesu gabaliņa, kur valdītu tumsa. Viss mirguļoja un laistījās. Ugunī­gais loks gar vienu iluminatora malu norā­dīja, kurā pusē atrodas saule.

Pēc brīža pagriezām muguru neparastajai ainai.

—  Kur atrodas Mets Ransteds? — es vai­cāju.

Ketija klusi iesmejas.

—  Viņš ir atpakaļ Sokena augstceltnē, rij pretmiega līdzekļus un pūlas tur atkal ieviest kārtību. Kādam taču vajadzēja palikt uz Ze­mes, Mič. Par laimi Mets var izmantot tavas pilnvaras. Vašingtonā paspējām vēl drusku parunāties. Bet viņam būs kaudze jautājumu un nebūs neviena, kas varētu uz tiem atbildēt.

Es izbrīnā iepletu acis.

—   Ko tad Ransteds darīja Vašingtonā?

—  Organizēja tavu bēgšanu, Mič. Pēc tam kad Džeks O'Sī neizturēja …

—   Džeks O'Sī — ko?

—  Ak kungs! Klausies visu pēc kārtas. O'Sī neizturēja. Kādu vakaru viņš atkal bija sadzēries un nebija varējis atrast rokā vietu, kuru jau nebūtu skārušas morfija injekcijas, tikai, par nelaimi, viņš nebija izvēlējies īsto meiču, kurai atvieglot sirdi. No viņa izspieda visu. Par tevi, par mani, par raķeti, vārdu sakot — visu.

—   Kas to izdarīja?

—  Tavs ievērojamais un labais draugs Tontons.

Ketija nervozi uzrāva sērkociņu, lai aiz­smēķētu cigareti. Es varēju uzminēt, ko viņa domā. Liliputs Džeks O'ŠI, sīkais, sešdesmit mārciņu smagais porcelāna un kausēta vaska vīriņš, trīsdesmitpieccollīgais vīrišķības un bērnišķības sajaukums! Manā mūžā bija brīži, kad es viņu ienīdu. Bet, iedomājoties šo sīko cilvēciņu Tontona antropoīdu ķetnās, es to izsvītroju no atmiņas; viņš par visu bija dārgi samaksājis.

—   Tontons uzzināja visu, — Ketija tur­pināja. — Visu, kam bija kāda nozīme. Ja Ranstedam nebūtu bijis mikrofons Tontona pratināšanas telpās, mēs būtu pazuduši. Bet Mets paspēja nokļūt Vašingtonā un brīdināt mani un prezidentu. Nē, prezidents nav «konss», bet viņš ir lāga vīrs. Viņš jau nav vainīgs, ka piedzimis par prezidentu. Un — te nu mēs esam.

Mūs pārtrauca kapteinis.

—   Pēc piecām minūtēm mainīsim kursu. Labāk atgriezieties savos guļamtīklos. Korek­cijas grūdiens var arī nebūt sevišķi jūtams, tomēr nekad nevar zināt.

Ketija pamāja ar galvu un veda mani prom. Es izņēmu cigareti viņai no lūpām, bet, ievilcis vienu dūmu, atkal atdevu at­pakaļ.

—   Kāpēc tā, Mič?

—   Esmu pāraudzināts, — es paskaidroju. — Tikai, lūdzu, Ketij, atbildi vēl uz vienu jautājumu. Tas gan nav patīkams …

Viņa nopūtās, tad teica: — Ak, tas pats, kas starp tevi un Esteri.

Es jautāju:

—   Vai tev bija kas ar…?

—   Tu dzirdēji, ko es teicu. Starp Džeku un mani bija tas pats, kas starp tevi un Es­teri. Mīla bez pretmīlas. Varbūt Džeks mani milēja. Iespējams. Bet rņan viņš bija vien­aldzīgs. — Tad, vairs nevaldīdama pār sevi, viņa pēkšņā jūtu uzplūdā iesaucās: — Tā­pēc ka es pārāk neprātīgi mīlēju tevi!

—  Ak! — es izdvesu. Šķita, ka atkal pie­nācis brīdis noskūpstīt Ketiju, bet iespējams, ka es kļūdījos, jo viņa mani atgrūda. Mana galva atsitās pret koridora sienu.

—   Ai! — es iekliedzos.

—   Vai nu tu redzi, kāds muļķis esi bi­jis? — Ketija jautāja. — Džeks mani mīlēja, bet es ilgojos tikai pēc tevis. Taču tev nepie­tika saprašanas, lai to redzētu, gluži tāpat kā tu neapjēdzi, cik ļoti tevi mīl Estere. Ne­laimīgā, v.iņa zināja, ka viņai nekad nebūs lemts tevi iegūt. Ak kungs, Mič, cik akls gan var būt cilvēks!

—   Estere mani mīlēja?

—  Jā, pie velna! Vai tad citādi viņa būtu izdarījusi pašnāvību?

Ketija dusmās pat piespēra kāju un tūdaļ pacēlās kādu collu virs grīdas.

Es apmulsis berzēju deniņus.

—  Tā … — Neko prātīgāku es nebiju spē­jīgs pateikt.

Ieskanējās signāls, kas vēstīja, ka līdz kursa maiņai atlikušas sešdesmit sekundes.

—      Guļamtīklos! — iesaucās Ketija, un asaras no viņas acīm aizlidoja pa gaisu. Es apliku rokujviņai ap vidukli.

—   Tas ir drausmīgi nepateicīgs uzde­vums, — viņa nopūtās. — Man atlikusi tieši viena minūte, lai tevi noskūpstītu un salīgtu mieru, tiktu galā ar taviem jautājumiem un atbildēm, pavēstītu, ka man ir atsevišķa div­vietīga kabīne, un iesprādzētu mūs abus gu­ļamtīklos.

Es strauji saslējos.

—  Minūte ir pietiekami ilgs laiks, irijā, — es viņu mierināju.

Lai salīgtu mieru, nevajadzēja pat tik daudz.

Ф. Поол. С. М. Корнблат ОПЕРАЦИЯ «ВЕНЕРА» Москва 1965

Ф. Поол, С. М. Корнблат ТОРГОВЦЫ КОСМОСА Издательство «Зинатне»

На латышском языке

Izdots saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadē­mijas Redakciju un izdevumu padomes 1966. g. 16. jūnija lēmumu.

F. Pols un S. M. Kornblūts KOSMOSA TIRGOŅI

Redaktors O. Jansons. Māksi, redaktore Sk. Elere. Tehn. redaktore M. Andersone. Korektore R. Agule. Nodota salikšanai 1967. g. 21. nnverrbri. Parak­stīta iespiešanai 1968. g. 19. martā. Tipogr. pa­pīrs Nr. 2, formāts 7b X 90/32. 9,5 fiz. Iespiedi.; 11,12 uzsk. Iespiedi.; 10,64 izdevn. 1. Metiens 50000 eks. Maksa 54 kap. Izdevniecība «Zinātne» Rīgā, Tur- geņeva Ielā 19. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Preses komitejas Poligrāfiskās rūpniecī­bas pārvaldes 6. tipogrāfijā Rīgā, Gorkija ielā 6. Pašūt. Nr 2048. A.(Amer)

SĒRIJĀ «FANTASTIKAS PASAULĒ» IZNĀKUŠAS ŠĀDAS GRĀMATAS:

A.    Azimovs. Es, robots Tulk. no angļu valo­das. 11 1.

K. Zandners. Signāls no kosmosa. Tulk. no vācu valodas. 7,5 1.

R. Bredberijs. Marsiešu hronikas. Tulk. no angļu valodas. 11 1.

R. Bredberijs. Kaleidoskops. Tulk. no angļu valodas. 7 1.

M. Jernceus un J. Parnovs. Pulkveža Foseta pēdējais ceļojums. Tulk. no krievu valodas. 8 1.

Kobo Abe. Ceturtais ledus laikmets. Tulk. no krievu valodas. 9,5 1.

5. Lems. Petaura medības. Tulk. no poļu va­lodas. 12 1.

L. Obuhova. Lilita. Tulk. no krievu valodas.

drīzumā sērijā «fantastikas pasaulē»

IZNĀKS sādas grāmatas:

G. Martinovs. Viesis no bezgalības. Tulkojums no krievu valodas. 23 I.

Romāns par cilvēku dzīvi uz mūsu planētas pēc divtūkstoš gadiem.

J. Nesvadba. Einšteina smadzenes. Tulkojums no čehu valodas. 15 1.

Krājumā sakopotie stāsti iepazīstina lasītāju ar pasauli, kur ceļojums kosmosā ir pavisam pa­rasta lieta, kur roboti nomainījuši cilvēkus un kur laiks un telpa ir pakļauti cilvēkam.

R. Vormsers. Pans Satiruss. Tulkojums no angļu valodas. 8. 1.

Satīrisks romāns par amerikāņu sabiedrību, it īpaši par amerikāņu militāristiem.

«Ekspedīcija uz Zemi». Tulkojums no angļu valodas. 12 1.

Krājumā sakopoti populārāko angļu un ameri­kāņu fantastu 11 stāsti. To galvenais temats — cilvēks un tehnika, cilvēks un kosmoss.

1968. gadā izdevniecība «Zinātne» laidīs klajā arī D. Veinlanda it īpaši jaunatnei domāto stāstu «Rulamans». Tuikojums no vācu valodas. 13 1.

Tas ir stāsts par seno cilvēku dzīvi Viduseropā. Saistošie sadzīves tēlojumi balstās uz autora bagāto pieredzi, kas gūta, ceļojot un iepazīstot dažādu tautu dzīvi. Grāmata ilustrēta. Teksta la­bākai izpratnei paredzēti paša autora un tulkotāja komentāri.

[1] per capita— pēc iedzīvotāju skaita. (Latīņu vai.)

[2] ad valorem —- pēo vērtības. (Latīņu vai.)

[3] lūdzu, paroles numuru. (Spāņu vai.)

[4] angliski vārdus mourning (sērojošs) un morning (rīts) izrunā vienādi. (Tulk)

[5] kādēļ gan ne, draugs? (Spāņu vai.)

[5] Seguro — bez šaubām. (Spāņu vai.)

[6] gallina — vista. (Spāņu vai.)

[7] laboratorijas apstākļos. (Tulk.)

[8] laulātie divatā. (Franču vai.)

[9] greznākais juvelierizstrādājumu veikals Ņujorkā. (Tulk.)

[10] mia — jūras izlūkošanas dienests. (Tulk.)

[11] cic — pretizlūkošanas dienests.